Lai noskaidrotu cik bīstamas ir nobrauktuves cilvēkiem ratiņkrēslā, raidījums aicināja piedalīties eksperimentā Nauri Lārmani, kurš agrāk nodarbojās ar stāvu kalnu nobraucieniem, izmantojot velosipēdu. Nauris pēc vairāku nobrauktuvju izmēģināšanas secināja – viņam, kurš ir vesels, bija bīstami, bet cilvēkam ratiņkrēsla, tas ir nereāli.
Piemēram, Stacijas tunelī nobraukt lejā ir grūti, slīpums ir liels, kas palielina ātrumu. “Es domāju, ka tas nav reāli cilvēkam ratiņkrēslā izdarāms, jo es ļoti daudz izmatoju kājas - tieši līdzsvaram, es domāju, ka cilvēkam, kuram kājas nekustās tas nav izdarāms,” secināja Lārmanis.
Savukārt uzbraukt augšā pašam neizdevās. Bez palīdzības un pamatīgas piepūles tikt augšā pa stāvo uzbrauktuvi nav iespējams.
Arī būvvalde atzīst, ka tuneļu nobrauktuves cilvēkiem ratiņkrēslā ir nepieejamas. Rīgas pilsētas būvvaldes pārstāvis Edgars Butāns atzina, ka tuneļi ir izbūvēti vēl padomju gados, “tajos laikos bija spēkā citi normatīvie akti un jautājumi, kas skar vides pieejamību, tajos laikos netika īpaši vērtēti”.
Invalīdu un viņu draugu apvienība „Apeirons” norāda, ka uzbrauktuvju slīpums ārā nedrīkst pārsniegt 8%, bet segtās un iekštelpu uzbrauktuvēs 5%.
Bet daudzviet slīpumi ir lielāki. Nobrauktuvē no Akmens tilta Nauris centās nobraukt, cik vien lēni ir iespējams, bet slīpuma un slīdēšanas dēļ ātrums tikai palielinās, un arī margas, pie kurām pieturēties nav. “Un ar seju barjerā… Ideāli…” nobrauktuvi komentēja Nauris.
Pie Akmens tilta tunelī ir pacēlāji, bet ļoti bieži kāds no tiem nestrādā. Un arī tur nobrauktuvju slīpums ir par lielu.
Jaunizbūvētos tuneļos, kas ir izbūvēti pēc tagad spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, nobrauktuvēm, kas ir paredzētas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, slīpumam ir jābūt 5%, uzsver būvvalde.
Ja šo slīpumu nevar nodrošināt, tad ir jāuzstāda pacēlāji vai lifti, taču tie bieži vien nedarbojas, norāda raidījums.
