Likums šobrīd atļauj miruša cilvēka audus un orgānus izmantot transplantācijai tad, ja viņš nav to aizliedzis ar ierakstu Iedzīvotāju reģistrā. Tajā pašā likumā cita norma paredz – tuviniekiem ir tiesības rakstveidā informēt ārstniecības iestādi par pacienta dzīves laikā izteikto gribu. Taču likumā nav atrunāts ārstu pienākums sazināties ar tuviniekiem un prasīt viedokli.
„Likumam ir jābūt pietiekami saprotamam,” saka tiesībsarga vietniece Ineta Piļāne, norādot, ka šobrīd to var dažādi interpretēt. Ja tas paredz to, ka tuviniekiem ir tiesības paust savu nostāju par cilvēka dzīves laikā pausto gribu, tad ir jābūt skaidrai procedūrai, kā to dara.
“Valstij ir jānosaka, kādā veidā tad viņš uzzina par sava tuvinieka nāvi un kādā veidā tas viņam tiek paziņots. Tas likumā šobrīd nav atrunāts. Tā ir realitāte,” norāda Piļāne.
Esošā likuma redakcija transplantācijai ir diezgan labvēlīga, proti, ja cilvēks nav izteicis Iedzīvotāju reģistrā aizliegumu izmantot medicīnā viņa orgānus, tad to var darīt.
Stradiņa slimnīcas Nieres transplantācijas nodaļas vadītājs Jānis Bicāns stāsta, kā likumu piemēro praksē: “Ja piederīgie ir, mēs runājam – vai jūsu piederīgais bija par transplantāciju vai pret transplantāciju, vai esat par to runājuši. Lielākoties atbilde – mēs par to neesam runājuši. Nesen man bija saruna ar piederīgajiem Daugavpilī, kur izrādās – iepriekšējā dienā ar viņiem bija runājis katoļu priesteris, kurš bija ieteicis – padomājiet par citiem cilvēkiem. Man saruna tālāk bija vienkārša, viņiem nebija iebildumu.”
“Kā saprotu, Bicāna kungs runā ar piederīgajiem, bet tas nav ierakstīts likumā. Un mēs labprāt gribētu to redzēt likumā (..) - pienākumu informēt tuviniekus par tiesībām, kādas viņiem ir šajā gadījumā,” Saeimas sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē sacīja Tieslietu ministrijas pārstāve Zane Ozola.
Ministrijas pārstāve iepazīstināja ar priekšlikumiem, kas izskanējuši ministrijas paspārnē esošā darba grupā, kas šobrīd meklē risinājumus likuma normu pilnveidošanai. “Mums ir priekšlikums aktīvāk informēt sabiedrību par esošo sistēmu un [veicināt] aktivitāti iesniegt atļauju izmantot orgānus pēc nāves,” sacīja Ozola.
Ārstiem galvenās bažas ir par to, lai, pilnveidojot likumu, neuzliktu viņiem pienākumu meklēt potenciālo orgānu donoru tuviniekus.
“Pirmkārt, mēs neviens nekad nezinām otra cilvēka piederīgos kā tādus un cik viņu ir. Otrs – kur viņus var meklēt? Ja mums ir ieteikums vai noteikums, ka vajag runāt ar piederīgajiem, kuri ir klāt, tad mēs to darām vienmēr,” stāsta ārsts Jānis Bicāns.
Tiesībsarga birojs nesen veiktā pētījumā secināja, ka Latvijas iedzīvotāju zināšanas par mirušu cilvēku orgānu un audu izmantošanu pēc nāves ir vājas. Līdz ar to saprotams, kādēļ Latvijā tik maz cilvēku dzīves laikā rakstiski devuši piekrišanu izmantot viņa orgānus pēc nāves transplantācijai.
Sabiedrībai vispirms jau ir jābūt informētai. “Saprotams – ja valsts izvēlas modeli ''prezumētā piekrišana'', tad pirmkārt un galvenokārt sabiedrībai ir jābūt informētai. Mēs nevaram sagaidīt, lai cilvēki izteiktu savu gribu, ja viņi nezina jautājumu būtību,” norāda tiesībsarga vietniece Ineta Piļāne.
Jau vēstīts, ka 15 gadu laikā iedzīvotāju rakstiski sniegto atļauju izmantot viņu orgānus pēc nāves ir mazāk, nekā aizliegumu to darīt. Tomēr pēdējos divos gados iezīmējas jaunas tendences – aizliegumu skaits, salīdzinot ar atļauju skaitu, ir samazinājies uz pusi.
