Jāņa divu bērnu ģimenes pieredze
Jānim ir divi bērni. Pašlaik viņa ģimenē nerodas problēma, ar ko atstāt vecāko dēlu, jo sieva ar mazāko bērnu ir dekrēta atvaļinājumā. Palīdz arī vecvecāki. Tomēr tuvā nākotnē šis jautājums būs jārisina.
"Principā tā ir problēma, šobrīd mēs domājam, ko mēs uz priekšu darīsim. Šobrīd sieva ar mazo mājās, bet tad, kad būs darbā jāiet, tad būs jādomā, kā izgrozīties. Mums ir vecvecāki, pastāv iespēja auklīti ņemt," par situāciju savā ģimenē stāsta Jānis.
Runājot par to, vai viņi kādreiz atstāj savu dēlu pirmklasnieku mājās vienu pašu, Jānis atzīmē, ka pašlaik tas notiek ļoti reti.
Vīrietis uzskata, ka katram vecākam pašam ir jāizvērtē to, cik viņa bērns ir gatavs palikt viens mājās, cik lielā mērā viņš ir patstāvīgs: "Šobrīd mēs varam atstāt mājās viņu vienu, bet ne jau uz visu dienu. Viņam ir telefons, protams. Tas ļoti reti notiek, ka viņš viens. Ja viņš paliek uz pusstundu, stundu mājās, ne ilgāk."
Lanas trīs bērnu ģimenes pieredze
Savukārt rēzekniete Lana kopā ar vīru audzina trīs bērnus: 14, 12 un 10 gadu vecumā. Sieviete labi zina, cik sarežģīti izplānot ikdienas gaitas tā, lai varētu paveikt nepieciešamos darbus un tajā pašā laikā neatstāt bērnus bez uzraudzības, īpaši, kad viņi ir pirmsskolas vecumā.
"Tolaik, protams, pieslēdzām visus - vecmāmiņas, vectētiņus, paziņas, draudzenes, dažreiz pat kaimiņiem nācās lūgt, lai uz kādu laiku pieskata, jo bez palīdzības vienkārši nevar iztikt,” pieredzē dalās māmiņa no Rēzeknes.
Lana stāsta, ka savus bērnus uz neilgu brīdi vienus pašus mājās sākusi atstāt, kad viņi sākuši iet 2.klasē: “Ne agrāk kā no 7 gadu vecuma.
Un ko nozīmē atstāt bērnu vienu? Piemēram, iziet uz veikalu, bet tad tu sazvanies ar viņu. Prasi – kā tev iet? Pasaki, lai never vaļā durvis.”
Daudzbērnu māmiņa uzsver, ka nenoliedzami pilnīgi no visa bērnus aizsargāt nav iespējams, tomēr sadarbojoties ar skolu, paziņām, kaimiņiem, ir iespējams mazināt dažādus riskus. Tāpat Lana dalās pārdomās, ka, salīdzinot ar viņas bērnību, tagad cilvēku attieksme pret svešiem bērniem, pret svešām problēmām ir krasi mainījusies.
“Agrāk cilvēki bija daudz draudzīgāki, un, ja kaimiņi uzzināja, piemēram, ka kaimiņu bērns palicis viens pats mājās, viņi gan pieskatītu bērnu, gan paaicinātu pie sevis pārnakšņot. Tagad cilvēki ir kļuvuši daudz egoistiskāki, vienaldzīgāki pret citu cilvēku dzīvi. Iespējams, ka daļēji arī tāpēc šādas traģēdijas notiek," ir pārliecināta Lana.
Dainas divu bērnu ģimenes pieredze
Līdzīga pārliecība ir arī Dainai, kuras ģimenē aug divi bērni: "Arī jāiesaistās, es domāju, pat neejot uz Sociālo dienestu. Turpat, ja tev kaimiņos kaut kas tāds notiek, pieskati tos bērnus! Tas nav tik sarežģīti ieiet un paskatīties."
Savus bērnus Daina bez pieskatīšanas līdz 10 gadu vecumam neesot atstājusi: "Ļoti reti. Kad slimo, tad diemžēl jāatstāj mājās, bet tad regulāri jāzvana, katru stundu vismaz."
Savukārt, runājot par atbildību, viņa uzsver, ka viennozīmīgi jāiesaistās ne tikai kaimiņiem, paziņām vai radiem, bet arī skolotājiem, sociālajiem darbiniekiem. Taču sieviete uzskata, ka tieši pēdējie nav gatavi operatīvi reaģēt, vēl pirms notikusi kāda nelaime.
"Es domāju, ka, pat ja ir, viņi ir pārāk maz atalgoti, lai būtu ieinteresēti darīt kaut ko vairāk par savu noteikto minimālo darbību. Tik, cik ir iedots viņam aprūpējamais viens, to arī [uzraudzīs],nepaskatīsies ne pa labi, ne pa kreisi, kas tur vēl notiek," tā Daina.
Daudzi vecāki atklāti nevēlas runāt
Arī Rēzeknes pilsētas Izglītības pārvaldes bērnu tiesību aizsardzības speciāliste Skaidrīte Ciule atzīst, sabiedrība pašlaik nav gatava risināt daudzas, tostarp arī svešu bērnu problēmas:
"Mēs aktīvi ar pedagogiem strādājam, lai viņi atpazītu, lai viņi nebaidītos informēt, lai viņus spēcinātu zināšanās runāt ar vecākiem. Izskatās, ka viņi nav īsti gatavi,
tāpat kā droši vien vairums no mums arī ikdienā. Mums bija kursi bērnu tiesību aizsardzības jautājumos, un mums bija ļoti plaša diskusija ar pedagogiem. Un man jāsecina, ka pedagogs, lai gan viņam vajadzētu to apzināties, īsti neapzinās, ka tie apdraudējumi, kas bija viņu bērnībā pirms 20, pirms 30 gadiem, bija pavisam citi nekā šobrīd."
Jāpiezīmē, ka lielākā daļa no Latvijas Radio uzrunātajiem bērnu vecākiem, nebija gatavi atklāti runāt par situāciju savās ģimenēs. Daudzi atzina, ka nevēlas publiski runāt tieši tā iemesla dēļ, ka laiku pa laikam atstāj bērnus mājās vienus pašus un baidās tikt nosodīti no uzraugošo instanču vai sabiedrības puses.
Uzrunātie bērnu vecāki atklāj, ka dažkārt atstāj savus bērnus, arī pirmsskolas vecumā, vienus pašus mājās ilgāk nekā uz vienu stundu, retāk arī uz nakti. Šādu rīcību vecāki pamato gan ar finansiālajām grūtībām, gan ar nespēju atrast cilvēku, kurš varētu pieskatīt bērnu. Tāpat lielākā daļa uzrunāto ir pārliecināti, ka gadījumi, kad bērni uz ilgāku laiku tiek atstāti bez uzraudzības, ir retums. Cits jautājums, ja runa ir par sociāli nelabvēlīgām ģimenēm.
