- Divas sievietes aprūpes centros centās atrunāt no adopcijas
- Centra darbiniece pārliecināta: zīdaiņiem tur nav jābūt
- Centru ļauj apmeklēt klusās stundas laikā un daudz neizrāda
- Ministrija ar naudas ierobežošanu grib mudināt meklēt bērniem ģimenes
- Kritizē lēnu papīru kārtošanas procesu adopcijai
Vēsturiski izveidojusies situācija, ka no ģimenēm izņemtie zīdaiņi nonāk specializētos valsts sociālās aprūpes centros, bet bērnunamos dzimušie bērni, tai skaitā pašvaldībās, dzīvo un uzturas kopā ar nepilngadīgo māti.
Adoptētājus centušies atrunāt
Parasti zīdaiņus adoptētājiem tik viegli nedodot. Garš ir bez vecāku gādības palikušo bērnu gaidīšanas process, līdz viņi kļūst juridiski brīvi jeb vecāku tiesības tiek absolūti pārtrauktas un bērni tiek nodoti adopcijai. Arī potenciālajam adoptētājam jānokārto vairāki dokumenti, jāveic psiholoģiskās pārbaudes un tā tālāk.
Inesei (vārds mainīts) šogad izdevās adoptēt četrus mēnešus vecu zīdaini no kāda valsts aprūpes centra Rīgā. Kļūt par bērniņa māti neilgā laika posmā izdevies tādēļ, ka viņas mazulis bijis glābēju silītē atstāts bērns, tātad bez vecākiem.
“Es divreiz biju bērnunamā. Es biju divreiz zīdaiņu namā, bet man tāda sajūta bija, ka es esmu aizgājusi uz morgu. Tur bija viss tik kluss, nu nevarētu būt, ka tie visi bērniņi - 90 vai cik viņi tur dzīvo - visi guļ. Nebija visu laiku pusdienas laiks. Bija pat ēšanas laiks, bet viņi, es nezinu, mutēm aizsietām viņi ēd, vai ko? Es nesaprotu! Viss tik nospiedošs, tik drūms, nu, kaut ko vajag tur mainīt,” uzskata Inese.
Sieviete stāsta, ka no zīdaiņu nama Rīgā kādu meiteni adoptējusi arī viņas paziņa. Viesojoties bērnunamā, paziņa manījusi, ka meitene vienmēr guļ, ir apātiska, it kā būtu sazāļota.
Kopumā vēl pirms mēneša šādos centros ilgstoši uzturējās 102 bērni vecumā līdz diviem gadiem.
Abas mātes, kas pašlaik bērniem jau devušas savas ģimenes uzvārdus, saskārušās ar to, ka aprūpes centri nevis mudinājuši uzņemties rūpes, bet pat centušies atrunāt.
“Kāpēc Jums sevi vajag apgrūtināt? Lai paliek viņš bērnunamā, jo bērniņam ir īpašas vajadzības. Bet, kā tu vari neiemīlēt, ja tu esi iemīlējis? Un tāds, kāds tavs bērniņš ir iemīlēts, tādu tu arī ņem. Es sapratu, ka viņš tur arī pazudīs, tai sistēmā viņu vienkārši noraks. Viņu neviens nemeklēs, neinteresēsies, un tā viņš tur arī būs,” saka Inese.
Iespējams, šādu attieksmi varētu skaidrot ar naudu, ko iestādes saņem par katru tur ievietoto bērnu, spriež Inese.
Valsts sociālās aprūpes centri zīdaiņu un mazo bērnu aprūpei katru mēnesi saņem vairāk nekā 1000 eiro par katru bērnu. Pašvaldībās šīs summas ir gan lielākas, gan mazākas, bet vidēji arī svārstās ap 1000 eiro mēnesī par katru bērnu. Pirmsadopcijas procesā Inese no zīdaiņu nama saņēmusi nepilnus 40 eiro mēnesī, kamēr iestāde tai pašā laikā saglabājusi lauvas tiesu lielās summas. Tā četrus mēnešus.
Arī bērna dokumentos ierakstīts, ka viņš no dzimšanas atradies iestādē, lai gan vairākas nedēļas pavadījis slimnīcā, bērnunamā atradies pavisam īsu laiku, un Inese viņu aizvedusi uz savām mājām.
“Viņiem tur nav jābūt!”
Pastāstīt par savu pieredz Latvijas Radio vēlējās arī kāda valsts sociālās aprūpes centra filiāles „Rīga” darbiniece. Šajā namā, Kapseļu ielā, atrodas gan zīdaiņu, gan mazo bērnu nodaļa, un sieviete tur strādā jau 14 gadus.
Sieviete sniedza interviju Latvijas Radio, bet vēlāk, baidoties no iespējamām vadības represijām par informācijas izpaušanu un darba vietas kritizēšanu, viņa lūdza, lai radio ēterā neizskan viņas balss.
Kā 14 gadu laikā paveikto darbu viņa min bērnu skaita samazināšanu grupās no 13 līdz septiņiem, bet jāņem vērā arī tas, ka šo gadu laikā daudzi iedzīvotāji Latviju pametuši, un tātad arī jaundzimušo esot mazāk, viņa saka.
“Es kaut ko tādu nebiju savā dzīvē redzējusi! Jā, es gāju uz turieni strādāt, es paralēli studēju tajā laikā. Man bija grūti ar viņiem. Es skatos uz viņiem un domāju, kur es esmu nonākusi? Man ir tiešām dzīvespriecīgi bērni, viņi ir priecīgi, tikai viņiem tur nav jābūt. Lielai daļai viņiem tur nav jābūt,” pārliecināta sieviete.
“Ja viņi izaugs bērnunamā, viņiem nebūs perspektīvas. Viņi valsts ekonomiku nestutēs,” viņa saka.
Pēc pirmā nostrādātā mēneša, kā pati saka, vēlējusies mest plinti krūmos un rakstīt atlūgumu, emocionāli grūti bijis tur strādāt. Bieži vien adoptētāji un cilvēki no malas, kas nav „sistēmas darbinieki” dabū zināt, ka šie bērni ir slimi. Viņiem nepieciešami psihologi, fizioterapeiti, vesela komanda speciālistu, bet patiesībā tās esot mājas. Neesot runa par smagi slimajiem bērniem, kuriem vajadzīga paliatīvā aprūpe, taču tādu uz kopējā skaita neesot daudz.
“Tiem, kuriem nav nekādu problēmu, viņiem ir jābūt mājās. Un Latvijā ir attīstīti šie institūti, aizbildnība, audžuģimenes, SOS ciemati. Kāpēc tas netiek darīts? Tāds jautājums man ir bijis visus šos gadus, kāpēc tas netiek darīts? Kāpēc šie mazie bērni tiek no slimnīcām vai no ģimenēm pārvietoti vai nu uz bērnunamu, vai aprūpes centru un no ģimenēm tiek ievietoti šajās iestādēs?” neizpratni pauž centra darbiniece.
Noslēpumainais aprūpes centrs
Kapseļu ielā pašlaik dzīvo 54 bērni, astoņi no viņiem esot zīdaiņi, pārējie – nedaudz lielāki bērni. Rīgā ir vēl vairākas citas, līdzīgas iestādes, un arī reģionos tādas ir. Anonīmā darbiniece mudina bērnus apskatīt savām acīm, pievērst uzmanību neskartajam rotaļu laukumam un plašajai āra teritorijai.
Bet izrādās, ka Latvijas Radio pieteiktā intervija jāsaskaņo ar četrām dažādām personām un pat jāraksta iesniegums, kāpēc vēlas interviju un kādus jautājumus uzdos.
Beigās saņemta atbilde, ka vēlamais intervijas laiks ir nākamās dienas pulksten divi pēcpusdienā. Laikā, kad visi bērni guļ, un visas telpas apskatīt nav iespējams.
Kapseļu ielas filiāli veido divas ēkas, tās atrodas uz vienas ielas, viena pretim otrai. Abām ēkām apjozts žogs. Uz bērnu spēļu laukumu, kas atrodas ārpus centra teritorijas, ved vēl atsevišķi vārti.
Filiāles vadītāja vietas izpildītāja Marija Ziņina saka, ka bērni tikko devušies gulēt, ekskursiju vienā no ēkām neatsaka. Koridorā ir tumšs, uzmanību piesaista, ka visā pastaigas laikā pamanāmi tikai vieni zīdaiņu rati.
“Var teikt tā, ka pašreizējā situācijā 47% no tiem bērniem, kuri atrodas pie mums, ir bērni, kuriem ir paliatīvais statuss. Un lielākā daļa ir arī invalīdi. Invalīdi ir… nē, invaliditāte ir 47%, un paliatīvais statuss ir 90%. Tā kā veselo bērnu gandrīz nav pie mums. Vai ar kustību traucējumiem, vai ar garīgās attīstības traucējumiem. Lielākajai daļai no bērniem visu diennakti ir nepieciešama medicīniskā palīdzība,” stāsta Ziņina.
Šeit nogādājot bērnus gan no Rīgas, gan attālākām pašvaldībām. Mazākie bērni, kas ir veseli, šeit pavadot vidēji trīs nedēļas, slimākie – līdz pat 18 gadu vecumam, viņa piebilst. Pašlaik vienai meitenei palikuši 15 gadi, un lielāko mūža daļu viņa pavadījusi aprūpes centra telpās.
Pusdienas laikā miegu traucēt nevajadzētu, drīkst ielūkoties vienā grupiņā pie bērniem ar smagākām diagnozēm. Slimo bērnu esot daudz, to Ziņina uzsver neskaitāmas reizes.
Slimo bērnu grupas izvietotas pirmajā stāvā, augstākajos stāvos kāpt nav ļauts, un jāņem vērā, ka filiālei ir divas ēkas ar četriem stāviem.
Jautāta, vai visi veselākie bērni guļ, Ziņina atbild apstiprinoši.
“Pašlaik viņi visi guļ, jā. Varam ieiet vēl vienā grupiņā, bet te arī viņi ir smagi bērniņi. Šeit ir vissmagākie bērniņi, kuriem ir nepieciešama aparatūra. Šie ir lielāki, jā,” viņa saka.
Ministrija ar naudas ierobežošanu grib mudināt meklēt bērniem ģimenes
Atbildīgajā Labklājības ministrijā lepojas, ka kopumā bērnu skaits institūcijās sarūk un arī mazajiem bērniem atvēlētās 400 vietas nemaz nav aizpildītas. Samazinoties arī vidējais bērnu uzturēšanās laiks šādās iestādēs, un straujākās pārmaiņas notikušas tieši pēdējo četru gadu laikā.
Tomēr par 102 zīdaiņiem aprūpes centri aizvien mēnesī saņem vairāk nekā 100 000 eiro no valsts budžeta. Saeima šogad atbalstījusi ministrijas iniciētos grozījumus likumā, nosakot, ka naudu par mazajiem bērniem valsts aprūpes centriem izmaksā ne ilgāk kā sešus mēnešus, tā mudinot ātrāk meklēt aizbildņus vai audžuģimenes. Turklāt meklē arī citus risinājumus.
Ministrijas valsts sekretāra vietniece Līga Āboliņa stāsta, ka mazākie bērni ir “viena no iecerētajām mērķa grupām, kurām tiktu izveidotas speciālās audžuģimenes.”
“Bet viņam būtu jāiet uz audžuģimeni uzreiz, kā viņu izņem. Uz krīzes ģimeni, kuras paņem jebkurā laikā, vai uz tādu audžuģimeni, kas ir gatava un specializējusies zīdainīti aprūpēt. Tāda ir tā mūsu politikas virzība,” saka Āboliņa.
Piemēram, Rīga veidošot sadarbību ar piecām šādām ģimenēm.
Gadu no gada nedaudz samazinās bērnu skaits, kas uzaug bērnunamos, un valsts atbildīgās amatpersonas ar šiem cipariem mēdz lepoties.
Kritizē lēnu papīru kārtošanas procesu
Bērnunamos aizvien dzīvo vairāk nekā 1300 bērnu, bet jāpiebilst, ka sarūk ne vien bērnu skaits institūcijās, bet arī iedzīvotāju skaits valstī kopumā samazinās.
1990.gadā dibinātās sabiedriskās organizācijas „Glābiet bērnus” vadītāja Inguna Ebele aizvien kritizē politikas veidotājus par nespēju panākt, ka institūcijās neievieto nevienu zīdaini. Īpaši situācijā, kad veidojas gara adoptētāju rinda, un šos cilvēkus bērnu aprūpē vajadzētu iesaistīt pēc iespējas ātrāk.
“Rodas iespaids, ka tiek darīts joprojām kā deviņdesmitajos gados daudz kas, lai novilcinātu šo jaundzimušo bērnu, kurus negrib viņu vecāki, nokļūšanu ģimenē. Bērnam, jaundzimušam bērnam, no kura ir atteikušies vecāki vai vēl ir neskaidra situācija, jo vecāki sešu mēnešu laikā drīkst vēl bērnu paņemt atpakaļ, vienalga ir jānonāk kāda vecāka rīcībā, kas gaida rindā bērniņu un ir jau pārbaudīti,” saka Ebele.
Salīdzinoši ātri topošie vecāki var sākt rūpēties par glābējsilītēs atstātiem mazuļiem, kuru nav daudz. Tikmēr pārējiem bērniem pirmie mēneši jāpavada institūcijā, un tas radot diskomfortu, kas savukārt ir cēlonis dažādām psiholoģiskām, medicīniskām problēmām, uz ārvalstu pētījumiem atsaucas Ebele.
Labklājības ministrija aprīlī veica adoptētāju aptauju. Tajā piedalījās vairāk nekā 300 ģimeņu, un, lūgtas atbildēt uz jautājumu, kas adopcijas procesā būtu vienkāršojams, ģimenes norādījušas, ka jāmeklē ceļi, kā bērnu padarīt par uzreiz adoptējamu, juridiski brīvu. Tādējādi mazie bērni savus pirmos dzīves mēnešus un pat gadus nebūtu spiesti pavadīt bērnunamā bieži vien tikai tādēļ, ka bioloģiskā māte viņus apciemojot, piemēram, reizi gadā un tāpēc varētu pārdomāt savu lēmumu no bērna atteikties.
Likums paredz, ka bērnu bioloģiskajiem vecākiem tiek dots laiks līdz vienam gadam, lai novērstu tos apstākļus, kādēļ atvase no ģimenes izņemta. 12 mēnešu laikā bāriņtiesām ir uzdevums rosināt anulēt vecāku tiesības, ja problemātiskie apstākļi netiek novērsti, un šajā virzienā kritiku pašvaldībām velta Tiesībsarga birojs. Bērni nereti veselu gadu pavada institūcijā, it kā esot izņemti no ģimenes, bet ne atdodami vecākiem atpakaļ, ne nododami adopcijai.
“Likumā ir teikts tā, ka pārtrauktās aizgādības tiesības vecākiem atjauno, tiklīdz ir zuduši tie apstākļi, kuru dēļ šīs tiesības pārtrauca. Ja ir tādi apstākļi, piemēram, ja ir mazs bērniņš, zīdainītis izņemts no ģimenes un vecāki neliekas ne zinis, ne sadarbojas ar sociālo dienestu, ne apmeklē bērniņu, ne interesējas, - nav jāgaida gads!” uzsver Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.
“Un šeit varētu iestādes būt aktīvākas, gan sociālais dienests apjautāties, gan bāriņtiesa uzaicināt vecākus uz sarunu un pajautāt, vai jūs kaut ko darīsiet? Vai jūs plānojat?” saka Grāvere.
Tikmēr Kapseļu ielas anonīmā darbiniece ir pārliecināta, tādas iestādes kā viņas darba vieta būtu jāsaglabā vien smagi slimajiem bērniem, jo pārējiem dzīve tajās salaužot personību. Bērniem trūkstot cieņas un mīlestības, tāpēc neesot jābrīnās, ka izaugot viņi nespēj uzņemties rūpes paši par saviem bērniem.
Bet adoptētāja Inese dalās pārdomās par to, kādēļ tikai mēs paši varam lauzt ilgus gadus stutēto sistēmu.
“Protams, tas tev nav patīkami, ka tevi visu laiku pazemo, ka tevi visu laiku atraida, ka tevi arī atsēdina. Tas viss aizmirstas, tas viss pazudīs. Un tad, kad jūs atnākat mājās un ieraugāt to smaidu, ko jums dāvina tas bērniņš, ko jūs esat izcīnījis, tas atsver visu to, kam jūs esat gājis cauri,” saka Inese.
