Bioloģijas institūta laboratorijas streika dienā tukšas. Daļa zinātnieku sagaida Latvijas Televīziju institūta vestibilā. Pirmais iespaids – te ir auksti. Un izrādās – tā ir ne tikai priekštelpā. “No rīta bija 11 [grādi], bet tad rādīja ar visiem sildītājiem. Ir iespējams uzsildīt līdz kādiem 16 grādiem. Tas viss atkarīgs no tā, kāds ir ārā laiks. Bet tādā īstā ziemā... Mums pagājušogad arī nekurināja, jau daudzus gadus nekurina, tad gandrīz vispār nav iespējams strādāt. Rokas stingst, arī datoriem ir problēmas un kolekcijām,” stāsta LU Bioloģijas institūta pētniece Ieva Rūrāne.
No naudas, ko piešķīrusi valsts, gan algām, gan visiem tehniskajiem izdevumiem nesanāk. Parādus institūts nevēlas, tāpēc taupa uz apkures rēķina, un pieslēdzot, ja āra temperatūra nokrītas zem mīnus 10 grādiem.
Tieši katastrofāli zemais bāzes finansējums ir iemesls, kādēļ zinātnieki pievienojušies streikam. Balstīties uz īslaicīgiem un neprognozējamiem finansējuma avotiem viņi neredz kā risinājumu. “Tas nozīmē, ka mēs cenšamies iegūt dažādus projektus. Bet iespēja pieteikties valsts atbalstītiem pētījumu virzieniem mums ir reizi četros gados. Un konkurss ir viens pret desmit vai pat lielāks. Tātad mēs pretendējam uz algu reizi četros gados,” saka LU Bioloģijas institūta vadošā pētniece Anita Osvalde.
Dažkārt glābj Eiropas Savienības finansējums, bet tur – lai pretendētu uz naudu jāuzrāda nopietni zinātniski sasniegumi. “Un te arī veidojas tāds apburtais loks: ja līdzekļu ir maz, lai veiktu nopietnus pētījumus, tad ir arī mazas iespējas, ka būs nopietni zinātniski raksti augsta līmeņa žurnālos un arī finansējuma iespēja būs mazāka,” norāda Osvalde.
Bioloģijas institūtā zinātniekam atalgojums no bāzes finansējuma ir 120 – 150 eiro uz papīra. Alga pieaug līdz adekvātam līmenim brīžos, kad ir iespēja strādāt pie kāda liela Eiropas projekta.
Taču, ja, vienam projektam beidzoties, nākamajam līdzekļi vēl nav atrasti, daļai pētnieku nākas stāties bezdarbniekos vai meklēt citus risinājumus. “Mums ir gadījumi, ka aiziet strādāt par auklīti, ko cilvēks negrib teikt, jo vienkārši ir neērti. Tad piestrādā arī tīri tehniski šeit pat uz vietas… Katrs darbs ir labs, bet, ja tu esi mācījies 15-17 gadus, aizvainojoši tas ir. Un cilvēki, protams, ir priecīgi, ka ir tāda iespēja – aizvietot kādu dežurantu vai apkopēju,” atzīst LU Bioloģijas institūta pētniece, ZA arodorganizācijas priekšsēdētāja Māra Kazubierne.
Gunta Čekstere ir jaunās paaudzes zinātniece. Stāstot par saviem pētījumiem – sāls ietekmi uz pilsētas apstādījumiem –, viņa runā ļoti aizrautīgi. Nule gadu pavadījusi, veicot pētījumus Šveicē. “Tagad, atgriežoties oktobrī Latvijā, ir tāds liels šoks. Es vēl vairāk redzu tās atšķirības un nākotne šķiet tik, man kā jaunajam zinātniekam – nestabila. Šveicieši arī atbrauc, paskatās institūtu - nolaiž acis. Parādām mūsu eksperimentus ar koka stādiņiem, viņiem mutes paliek vaļā no tā, kā tas viss realizēts un kāds efekts ir panākts viena gada laikā. Ja patiešām mums pat nav sētnieka alga, tad ir – vai tiešām tas doktora grāds bija vajadzīgs?” pauž Čekstere.
Zinātniece nelolo cerības, ka streiks visu pēkšņi mainīs. Tajā pašā laikā pārliecināta – neviens cits par zinātnieku interesēm neiestāsies.
