Putniņa norādīja uz problēmām ar datiem par bērniem: “Mums nav datu, kur mēs varam saprast, kuri ārsti kā rīkojās, kurās institūcijās, kā lietas tiek risinātas. Tas ir instruments, caur ko mēs varētu saprast, kurā vietā ir problēmas, un mēģināt tās novērst.” Piemēram, daudzas iestādes un pašvaldības, arī Rīga atsakoties lietot nepilngadīgo informācijas sistēma, kurā nonāk dati par bērniem riska situācijās.
Otra problēma ir valsts saskaldītā politika jautājumā par cietsirdīgu izturēšanos pret bērniem. “Ja raugāmies uz politikas dokumentiem, galvenā problēma nav bērnu interešu neievērošana vai labklājības tiesību pārkāpšana, bet noziedzības novēršana vai antisociāla uzvedība. Proti, kur bērni rada kādas problēmas. Bet tā politika jāveido ap bērnu un bērnu interesēm,” norāda Putniņa.
Taujāta, kā Latvijā pietrūkst, lai varētu mainīt situāciju, sociālantropoloģe saka – filozofijas. Kā piemēru viņa min Ģimenes politikas pamatnostādnes, kur paredzēts definēt to, kas ir vardarbība: “Jau pēc desmit gadu vardarbības novēršanas politikas tas mums joprojām ir tāds jautājums.”
Tāpat cīņā ar vardarbību pret bērniem būtiska loma ir veselības aprūpes sektoram, arī ģimenes ārstu iesaistīšanās. Eksperte norāda uz valsts apmaksātajām patronāžas vizītēm tikko dzimušu bērnu mājās. “Tiesa, 2011.gada vecāku aptaujā mēs konstatējām, ka šīs vizītes parasti tiek ierakstītas, bet faktiski bieži nenotiek tādā mērā. Ārsts bieži tikai piezvana,” viņa stāstīja.
Šādās vizītēs ārsts var pamanīt ne tikai kādas vardarbības pazīmes, bet arī vecāku nepareizu uzvedību attiecībā uz kādiem riskiem. “Latvijā ir ārkārtīgi augsts bērnu traumatisms, kas netiek uztverts kā vardarbības problēma, bet negadījums, kas ir vecāku rīcības sekas,” skaidroja Putniņa.
Lai gan daļa ārstu šos pienākumus pilda godprātīgi,
citi ārsti uzskatot, ka šis darbs nebūtu jādara, jo par to nemaksā. “Viņi veselību redz ļoti šauri, medicīniski,” viņa piebilst.
Būtiski arī tas, ka ārsti mēdz baidīties ziņot, ja pamana ko aizdomīgu, jo viņu ziņojums ne vienmēr ir konfidenciāls. Dažreiz arī šāda ziņošana ir ļoti komplicēta – nākas rakstīt formālus iesniegumus.
“Un trešais iemesls, ka ārsti neredz jēgu, proti, nav atgriezeniskās saites, nav paldies pateikšanas, nav pateikšana,s kā tā situācija tek risināta,” sacīja Putniņa.
Putniņa ir gatavojusi nacionālo ziņojumu Pasaules Veselības organizācijai „Cietsirdīga izturēšanās pret bērnu: novēršanas situācija Latvijā”. Trešdien, 31.maijā, par to viņa runās Saeimā augsta līmeņa politikas veidotāju diskusijā, kas veltīta vardarbības novēršanai.
