Latvijas otrā lielākajā pilsētā esošā Daugavpils reģionālā slimnīca šobrīd aicina darbā 19 speciālistus, tostarp trīs urologus un trīs radiologus. Salīdzinoši daudz mazākā Madonas slimnīca meklē piecus ārstus, arī Cēsu klīnika izsludinājusi septiņas vakances. Visur Latvijā trūkst urologu, loru un psihiatru.
Cēsu klīnikā vakances parādījušās krīzes laikā, kad bijušas arī šaubas par slimnīcas specializāciju nākotnē. Daži aizgājuši pensijā, citi – pārcēlās uz finansiāli izdevīgāku darbu. Cēsu klīnikas mājas lapā var uzzināt, ka šai ārstniecības iestādei trūkst gan okulists, gan lors, gan dzemdību speciālists, gan ķirurgs, traumatologs, gan internists un neatliekamās palīdzības ārsts, gan kvalificētas medmāsas.
Cēsu klīnikas uzņemšanas nodaļā gan ārsti, gan medmāsas strādā vairāk nekā vienu slodzi, ne viens vien strādā arī vairākās darba vietās. Mazas algas un liela darba slodze - gan tādēļ, lai nopelnītu naudu iztikai, gan tādēļ, ka jāstrādā arī neesošo kolēģu vietā.
Nacionālā Veselības dienesta dati par pagājušo gadu liecina, ka ārstniecības iestādēs, kur sniedz valsts apmaksātus pakalpojumus, vidējais ārstu atalgojums bijis 681 lats. Šie skaitļi gan apgāž pieņēmumu, ka laukos ārstiem maksā mazāk. Pērn lielākās vidējās algas bijušas Latgalē, kur ambulatori strādājošs ārsts saņēmis 737 latus, Rīgā - Ls 620, Vidzemē - Ls 635, bet zemākās vidējās algas bijušas ārstiem Zemgalē - Ls 580 un Kurzemē - Ls 534. Savukārt stacionāros strādājošo ārstu vidējais atalgojums ir 704 lati. Skaitļus noteikti uzlabo tie nedaudzie ārsti, kuri arī ārstējot par valsts naudu, spēj algā saņemt vairākus tūkstošus latu.
Latvijas Ārstu biedrības pasūtītā pētījumā, ko, aptaujājot ārstus, veikusi kompānija SKDS, noskaidrots, ka vidējais Latvijas ārsts strādā divās darbavietās. Bet 3% ārstu ir pat no piecām līdz astoņām darbavietām. Medmāsu situācija varētu būt līdzīga – ar divām stabilām darbavietām.
Latvijas piedāvājums aizvien biežāk zaudē arī ārstniecības iestādēm ārzemēs. Piemēram, pērn Gētes institūtā pirms došanās uz Vāciju valodu apguvusi 68 medmāsu grupa. Precīzu datu nav par ārstiem, bet arī to skaits bijis liels. Īpaši pieprasīti gan Latvijā, gan citur ir anesteziologi. To trūkums ir ņemts vērā arī valsts pasūtījumā augstskolām, kuru veido arī pamatojoties uz slimnīcu vakancēm. Kopumā šogad mācības sāk 200 rezidentu. Tomēr tas vēl nenozīmē, ka reģionos ar laiku var cerēt uz speciālistu pieplūdumu.
„Mēs neatšķiramies arī no citām valstīm, kur notiek šī centrtieces kustība. Cilvēki plūst uz galvaspilsētu. Viņi šeit mācās, ārsti mācās ilgi, pa to laiku arī iesakņojas pilsētā, bieži izveido ģimeni un tad pārliecināt viņus doties uz reģionu ir grūti,” skaidro Veselības ministrijas valsts sekretāre Daina Mūrmane-Umbraško.
Iepriekšējos gados Cēsu klīnikā pāris rezidentu gan parādījušies, tomēr vēlāk meklējuši citus izaicinājumus. Īsts veiksmes stāsts Cēsu klīnikai ir traumatologs-ortopēds, kurš šeit sāka strādāt pēc rezidentūras Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Ārsts katru dienu brauc no Rīgas uz Cēsīm. Viņa īpašā specializācija ļauj Cēsu klīnikā nopelnīt vairāk nekā tūkstoš latu. Šis gan ir izņēmums. Lielākā daļa klīnikas ārstu ir no tuvējās apkaimes un daudzi no viņiem darbu Cēsīs mēģina savienot ar darbu Vidzemes slimnīcā. Turklāt klīnika pēdējā laikā ar darbinieku finansiālu motivēšanu vairs aizrauties nevar.
„Atsakoties no tādiem ikdienas izdevumiem kā aparatūras nomaiņas, no vides uzlabošanas pacientiem, gultas, skapīšiem un tā tālāk, mēs atrodam iespēju materiāli stimulēt tos speciālistus, kuri ir ekskluzīvi dotajai medicīnas iestādei,” saka SIA “Cēsu klīnika” valdes priekšsēdētāja Ingūna Liepa.
Tomēr atalgojuma jautājums nav vienīgais, kas kavē speciālistu piesaistīšanu. Tas ir arī jautājums par izaicinājumiem un mobilitāti. Cēsu pašvaldība, kurai pieder slimnīca, pieļauj, ka problēmu kaut mazliet varētu risināt ar dzīvesvietas nodrošināšanu speciālistiem. Pašvaldība pirms pāris mēnešiem slimnīcas pamatkapitālā ieguldījusi četristabu dzīvokli, kur, piemēram, ārsti, kas atbrauc uz pieņemšanām divas dienas nedēļā, varētu palikt pa nakti.
Veselības ministrija valsts sekretāra vietniece Mūrmane-Umbraško šiem procesiem neredz gatavu risinājumu. Tomēr pieļauj, ka ar laiku lokālo slimnīcu specializācija sašaurināsies un tam pat nebūs nepieciešama administratīva iejaukšanās no augšas. „Tas, par ko esam diskutējuši iepriekš, ka ir noteikta līmeņa palīdzība, ko iedzīvotāji var saņemt reģionos. Tad ir speciālistu palīdzība, kas to trūkuma dēļ kļūst aizvien akūtāka, ko varēs saņemt tikai lielākajās pilsētās. Un šeit mēs runājam par tiešām lielākajām pilsētām, kas ir Liepāja, Rēzekne, Valmiera, Daugavpils un Rīga,” norāda ministrijas pārstāve.
Jau tagad, ja nakts vidū nepieciešama lora palīdzība, pacientu no lauku reģiona ved uz Austrumu slimnīcu.
Ārsti uzskata, ka veselības aprūpes sistēmai ne tikai vajadzīgs lielāks finansējums. Viņus uztrauc nemitīgās pārmaiņas veselības aprūpes sistēmā un sarežģītā sistēmas vadība jeb birokrātija un papīru darbs. Dakteri Latvijas Ārstu biedrības veiktajā aptaujā atklājuši, ka dokumentu, atskaišu un administratīvs darbs viņu nedēļā aizņem pāris darbadienas un pat vairāk laika.
