Katrīne nāk no daudzbērnu ģimenes, kopā auguši desmit brāļi un māsas, līdz nonākuši bērnunamā. Dzīve vienā no Latgales bērnunamiem beigusies ar likumpārkāpumiem un reālu cietumsodu. Turklāt ikdienā sievietei tagad jāsadzīvo ar faktu, ka viņas pašas bērns aug bērnunamā. Ieslodzījumā Katrīne iepazinās ar savu vīru, bet vēl vienu bērnu viņa pagaidām nevēlas, jo baidās, ka varētu atkārtot jau kādreiz pieļautās kļūdas.
Viņa Latvijas Radio atklāti uztic savu dzīvesstāstu:
Mani sauc Katrīne. Man ir 25 gadi. Esmu dzīvojusi Latgales bērnunamā no astoņiem gadiem līdz 18. Mana mamma vienu jauku dienu piezvanīja policijai un pateica, ka viņai nav vajadzīgi viņas bērni. Atbrauca policija, savāca mūs.
Aizveda uz iecirkni sākumā, un pēc laika man prasīja, vai mums ir kādi radi, es it kā nosaucu, bet viņi nevarēja sazvanīt, un sanāca tā, ka mēs aizbraucām uz bērnunamu.
Es ļoti daudz bēguļoju no bērnunama prom. Pats ilgākais laiks man bija tāds, ka es aizbēgu 14 gados un mani tikai 17 gados atrada. Es ļoti ilgi bēguļoju un slēpos.
Man negribējās atpakaļ, jo pietrūka brīvības, jo tur bija savs režīms, bija savi likumi kaut kādi.
***
Sanāca tā, ka mana bērna tēvu iesēdināja cietumā. Man bija 20 gadi tad. Manam dēlam bija mēnesis, man liekas. Tajā laikā vēl lietoju narkotikas, un sanāca tā, ka man bērniņu atņēma, jo man nebija atbalsta no malas. Tad 22 gados es iesēdos cietumā, pēc 15 dienām man palika 23. Es nosēdēju cietumā divarpus gadus. Par laupīšanu. Atbrīvojos es 2017.gadā 5.augustā.
Es iemetu sludinājumu avīzē, cietumā sēžot. Es domāju, ka tas ir joks, jo meitenes teica, rakstām, rakstām, un es arī uzrakstīju. Mēnesis pagāja, kopš tas sludinājums bija. Sanāk tā, ka es novembrī iemetu sludinājumu, un 4.janvārī es saņēmu pirmo vēstuli. Skatos vēstuli, tur vārds, uzvārds nepazīstams, adrese jocīga. Rakstīts sakarā ar sludinājumu.
Man sanāca tā, ka man līdz atbrīvošanai palika septiņi mēneši, un 6.aprīlī es apprecējos.
Sanāk tā - janvārī es saņēmu pirmo vēstuli, februārī mani bildināja, un 6.aprīlī es apprecējos.
***
Bērnunams pēc būtības šeit nav ne pie kā vainīgs, ka tā sanāca man dzīvē. Es joprojām domāju par savu dēlu, lai kāda es tur nebūtu, kad man bērnu atņēma. Es jau braukāju pie viņa uz bērnunamu sākumā, kamēr nebiju tikusi cietumā. Tāpēc es negribu, ja nu mazums, kaut kas nesanāk... Negribu pazaudēt atkal.
Varbūt man vajag vēl nedaudz paaugties. Tādas domas sliktas nāk galvā, vēl kaut kas, bet es turos visiem spēkiem, lai neuztaisītu kļūdas kaut kādas.
Uz doto brīdi gribas, bet neesmu gatava.
