Simtiem cilvēku piemin Rumbulas traģēdiju

Ceturtdien, 30. novembrī, piemin lielāko masu slepkavību Latvijā –  1941. gada Rumbulas traģēdiju. Divās dienās – 30. novembrī un 8. decembrī - vien noslepkavoti 25 000 cilvēku – gandrīz tikpat daudz, cik tagad dzīvo Ogrē.

Sākumā ar klusumā brīdi, vēlāk vairākiem simtiem cilvēku noklājot memoriāla pieminekļa pakāji ar ziediem un svecītēm, Rumbulā dienas vidū pieminēja 76 gadus senu traģēdiju. No Rīgas geto, kas atradās tagadējā Maskavas forštatē ap Ludzas ielu, 25 000 cilvēku dzina uz Rumbulas mežu un tad nogalināja.

“Vispirms tas ir klusēšanas pasākums. Jo, kā tu vēl vari runāt par šīm lietām?” sacīja vēsturnieks, muzeja “Ebreji Latvijā” direktors Iļja Ļenskis.

Starp viņiem, kā jau gadu no gada, arī bijušais Rīgas geto ieslodzītais Marģers Vestermanis, kurš šeit zaudēja tuviniekus.Te ir mana vieta. Tā taču ir nejaušība, ka es esmu izdzīvojis. Tā nav nekāda varonība. Es pēdējiem spēkiem atklibošu, četrrāpus atrāpošu šurp, lai nomirtu uz tiem pelniem. Visa mana tauta te guļ,” saka Rumbulas traģēdijas aculiecinieks Marģers Vestermanis.

Memoriāls un traģēdijas atceres diena piedzīvojusi dažādus laikus, stāsta vēsturnieks Iļja Ļenskis. 1960. gados aktīvistu grupiņa šo vietu sakopa, bet 20 gadus vēlāk atceres pasākumi kļuvuši politiski nevēlami. Tomēr nevienam nav palicis nepamanīts, ka tieši pēdējos gados vieta pulcē arvien vairāk un vairāk cilvēku.Nāk jaunatne. Tā ir mūsu vienīgā cerība un mūsu vienīgais mierinājums – ir cilvēki, ir paaudze, kura atcerēsies,” saka Vestermanis.

Tieši viņš tiek piesaukts kā cilvēks, kura ieguldījums lielā mērā saistāms ar to, ka traģēdiju piemin tik plaši. Vestermanis pats saka –  viņš ir laimīgs piedzīvot brīdi, kad latvieši, ne tikai ebreji, pie Brīvības pieminekļa par līdzcilvēkiem noliek svecītes.

Žaņa Lipkes memoriāla muzeja direktore Lolita Tomsone par Rumbulas traģēdijuEdgars Kupčs
    Savukārt Žaņa Lipkes memoriāla muzeja direktore Lolita Tomsone sacīja - tikai godīgi un atklāti paraugoties uz šādu ļaunumu, mums ir cerības pārvarēt šaursirdību, jo tieši līdzjūtība pret citu ciešanām mūs padara par cilvēkiem.

    Šis ir jau otrais gads, kad, šo dienu atminoties, svecītes aizdedz arī pie Brīvības pieminekļa. "Tas ir pārsteigums. Neviens jau nezina, cik cilvēku sanāks. Atsaucība ir laba. Tikko bija atnākuši arī vecie Latvijas ebreji un pateicās par to, ka tas ir nonācis Latvijas sirdī un Rīgas sirdī," saka Tomsone.

    Gabriela Paraša Rumbulas traģēdijas laikā vēl nebija pat gadu veca. Māte bija ebrejiete, bet tēvs – latvietis. Tikai tādēļ izdevās izglābties no likteņa, kas piemeklēja visus mammas tuviniekus. "Man, kā latvieša meitai, ir arī grūti apzināties, ka šaušanas brīžos klāt bija arī latviešu cilvēki, kas ar to nodarbojās. Kāds bija manas mammas māsai pabļāvis pie tās bedres: “Pacel nu savu bērnu augstāk, lai mums nav divas lodes jātērē.” Tā meitenīte bija dažus mēnešus vecāka par mani," norāda Paraša.

    Tomēr viņa stāsta – arī viņai šī tradīcija ļauj just, ka pozitīva pārmaiņa sabiedrībā notiek.

    Par Rīgas geto izveidi oficiāli tika paziņots 1941. gada 23. augustā. Visi pilsētas ebreji tika nomitināti geto atvēlētajā teritorijā Maskavas forštatē. Geto vārtus aizvēra 25. oktobrī, apkārt tika nostādīta sardze, bet geto iemītnieki tika pilnībā izolēti no pārējiem Rīgas iedzīvotājiem. Geto ieslodzīja aptuveni 30 tūkstošus cilvēku, no tiem vairāk nekā 5,5 tūkstoši bija bērni, 8 tūkstoši – veci cilvēki, 9,5 tūkstoši – sievietes, 6 tūkstoši – vīrieši.

    Novembra beigās tika veikta selekcija, atlasot aptuveni 4,5 tūkstošus gūstekņu, kurus atzina par darbaspējīgiem – pārsvarā jaunus vīriešus. Pārējos gūstekņus nacisti ar vietējo kolaboracionistu atbalstu nošāva Rumbulas mežā.

    1964. gadā vietējiem ebreju aktīvistiem izdevās pārvarēt padomju varas iestāžu pretestību un panākt piemiņas akmens atklāšanu Rumbulā. 2002. gadā tika atklāts memoriālais ansamblis. Tas ierīkots par Latvijas, Izraēlas, ASV un Vācijas institūciju un organizāciju līdzekļiem, kā arī privātpersonu ziedojumiem.

     

     

     

    Saistītie raksti
    2 komentāri
    Anonīms lietotājs 17890
    Ar cieņu pieminēsim genocīda upurus un atcerēsimies arī par genocīda upuriem šodien citur pasaulē. Atcerēsimies par etniskā, reliģiskā un pret minoritātēm vērstā naida baisajām sekām. Nepieļausim un nosodīsim ekstrēmistu, kuri nereti sevi dēvē par nacionālpatriotiem, būvēto pasauli, kurā ir iespējami šādi noziegumi!
    Normunds Vīrs
    Manā ģimenē "Lielās politikas " vārdā nobeigti 14 cilvēki. Būtu tikai loģiski, ka Latvijā tiktu vispusīgi izmeklēta un nosodīta šo cilvēku iznīcināšana. Tas gan nenotika vienā dienā un viņi nebija ebreji, bet manuprāt šis noziegums pret Latvijas teritorijā dzīvojušajiem manas ģimenes cilvēkiem, nav ne pienācīgi izmeklēts, ne tiesāts pēc starptautiskiem likumiem par noziegumiem pret cilvēci.
    Pievienot komentāru
    Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
    Latvijā
    Ziņas
    Jaunākie
    Populārākie
    Interesanti