Savulaik bija signāli par bērnu adopciju uz ārzemēm par kukuļiem. Intervija ar «Glābiet bērnus» vadītāju

„Glābiet bērnus” vadītāja Inguna Ebela intervijā par bērnu adopciju uz ārzemēm Latvijas Radio stāsta par laiku, kad ārvalstu aģentūru filiāles Latvijā vēl tikai veidojās un gan ministrijā, gan bērnunamu vadībā strādāja personas, kas pašlaik saistītas ar šo biznesu. „Glābiet bērnus” ilgus gadus rakstījusi arī ziņojumus Apvienoto Nāciju Organizācijai.

Kāda jums ir pieredze, rakstot gan par šo situāciju ziņojumus ANO, gan mēģinot mainīt kaut ko tepat - uz vietas? Kā valsts amatpersonas pret jums izturējās toreiz?

Nu tagad valsts attieksme ir kļuvusi ļoti laba. Taču nepatika pret to, kas tajos ziņojumos ir rakstīts, jau tomēr saglabājas, bet vairāk nevis ministru līmenī, bet gan ierēdņu līmenī un to personu līmenī, par kuriem tiek ziņots, kur ir sistēmas nepilnības.

Taču tas nav salīdzināms ar to, kā bija sākumā. Kad mēs sniedzām pirmo ziņojumu 1997.gadā, tas iesākumā tika sagatavots kopā ar valsts struktūru. Taču tad, kad to ieraudzīja valsts pārstāvis, tad to ziņojumu vispār neļāva nekur sūtīt.

Toreiz mēs domājām, ja ir iespēja rakstīt ziņojumu valstij kopā ar nevalstisko organizāciju, tas nozīmē, ka tā ir gatava atklāt un atzīt, un arī risināt problēmas. ANO ziņojums jau netiek rakstīts ar mērķi, lai kādu nomelnotu. ANO komitejā bērnu tiesību eksperti ir visdažādākajās nozarēs no visdažādākajām valstīm, kuri redz, kā citās valstīs tiek risinātas problēmas, un var ieteikt labāko risinājumu arī citiem. Bet pie mums šo ziņojumu uztvēra ļoti negatīvi.

Tas viss nonāca pat tiktāl, ka Labklājības ministrija mūs blamēja avīzēs un draudēja ar sūdzēšanu tiesā, jo mēs nomelnojot Latvijas valsti. Un nevis cenšamies palīdzēt bērniem.

Tādēļ tika mīlētas organizācijas, kurus gluži vienkārši dalīja mantas vai brauca uz bērnunamiem Ziemassvētkos, bet neskatījās uz problēmu tās saknē.

Tika minēts, ka mūsu dati nav pareizi, ka tie ir izzīsti no pirksta. Ļoti interesanti, ka ikreiz, kad mūs gatavojās kaut kur sūdzēt, ministrija pati bija uzdevusi Veselības departamentam pārbaudīt, cik tad Latvijas ģimeņu, piemēram, nav pieejami vajadzīgie medikamenti un veselības aprūpe. Mēs bijām ziņojuši, ka tie ir aptuveni puse. Veselības departamenta pasūtītajā pētījumā parādījās 54%.

Mums vienmēr bija lieliska sadarbība ar parlamentu, sākotnēji ar Cilvēktiesību komisiju. 1995.gadā deputāti sēdēja un klausījās mūsu juristus, kas lika priekšā septiņus likumprojektus un pēc tam lielu daļu no tiem arī pieņēma.

Proti, Latvija bija viena no pirmajām valstīm pasaulē, kurā tika pieņemta likuma norma, kas aizliedz fiziski sodīt bērnus. Deputāti paši par to pat nezināja.

Tā bija fantastiska lieta, bet mums nācās pierādīt, ka tas ir jāiekļauj arī citos likumos, jo citādi to neievēro. Tad bija nākamais gājiens - ANO bija projekts „Valsts vardarbība pret bērnu”. Tad bija mūsu nākamie ziņojumi, kad devāmies pa aprūpes iestādēm, jo uz „Glābiet bērnus” uzticības telefonu zvanīja daudzi bērni un sūdzējās par to, kā pret viņiem izturas.

1996.gadā pirms Latvijas prezidenta vēlēšanām, uz kurām kandidēja [Guntis] Ulmanis, bērnunams no Salacgrīvas nāca kājām ar karogu uz mūsu raidījumu. Viņi domāja, ka mēs mitinājāmies Zaķusalā, jo mums bija 12 gadus raidījums „Glābiet bērnus”.

Viņi nāca uz Rīgu protestēt, ka viņus tur ieslodzītus karcerī, ka viņus soda, noģērbjot pusplikus. Šo bērnunamu vadīja neviens cits kā prezidenta Ulmaņa sievas māsa.

Tā vietā, lai atzītu, ka māsas vadītajā bērnu namā tomēr kaut kas nav kārtībā un ka viņa kā prezidenta kundze darīs visu, lai bērniem palīdzētu, viņa teica, ka nicina tādas biedrības kā „Glābiet bērnus”, jo tās tikai vēlas izpelnīties slavu. Tas bija sāpīgi. Faktiski pēc šī projekta, pēc atklājumiem bērnunamos sākās Latvijā liela kampaņa. Bet tā kampaņa bija tāda, ka sabiedrība sadalījās divās daļās: viena daļa bija par šiem bērniem un otra daļa pret, jo uzskatīja, ka viņi nav valdāmi, ka viņi ir nelietīgi, ka viņi nav civilizēti un jātur tālu no acīm.

Vai „Glābiet bērnus” saņēma arī kādus draudus?

Tajos laikos, 1999.gadā, draudēja sūdzēt tiesā mūs Labklājības ministrija. Ne tikai draudēja, bet iedeva arī drošības naudu „Veģu” pansionāta sociālās aprūpes vadībai, lai viņi varētu to izdarīt, proti, iesūdzēt mūs tiesā par goda un cieņas aizskaršanu.

Toreiz tā situācija bija dramatiska, jo žurnālisti arī nostājās pret mums, neskatoties uz to, ka mums bija 24 stundu audio liecības un stundām ilgas video liecības, ko bijām arī parādījuši labklājības ministram, un ministrs bija solījis mūs toreiz atbalstīt. Taču palīdzība izpaudās tā, ka viņa darbinieki pēc tam sedza drošības naudu, lai „Veģi” varētu sniegt prasību tiesā. Ja tur nebūtu gadījies pretī tiesnesis, kurš bija jauns un traks un acīmredzot tādēļ ļoti labi varēja saprast šos pazemotos bērnus, tad šis jautājums tika ātri izskatīts - viņš noraidīja šo prasību, jo nevar aizskart iestādei cieņu un godu.

Ziniet, toreiz bija tā, ka Latvijas Radio trīs svētdienas pēc kārtas raidījumā „Mājas svētība” mani sauca par Ebolas vīrusu. Cilvēktiesību birojā visi uzskatīja, ka mums nebija tiesību veikt šo žurnālistikas pētniecības darbu, ko rādījām raidījumā „Glābiet bērnus”, ka mums nebija tiesību šos faktus paust un apvainot darbiniekus. Cilvēks, kurš tolaik vadīja Valsts bērnu tiesību aizsardzības centru, tad, kad mūsu darbinieks ieradās tur uz kādu semināru, brēca un teica - vācaties ārā, kā jūs drīkstējāt man taisīt tādas nepatikšanas.

Ziniet, mans vīrs pēc tam teica - tu zini, tu rīkojies laikam nepareizi. Es teicu - kā nepareizi, ja mēs to visu redzam un visi ir pārliecināti, ka tas ir jāsaka, tas taču ir drausmīgi. Viņš teica - tev ir jāsaprot, ka sabiedrība tam nav gatava.  

Jāsaka, ka šis ir laikam pirmais labklājības ministrs, kas vispār ir nopietni paskatījies uz bērnu lietām un bērnu situāciju.

Labklājības ministrs Jānis Reirs ("Vienotība") intervijā Latvijas Radio arī izteicās, ka grūti ir situāciju mainīt. Arī patlaban nav nemaz tik viegli ierobežot bērnu adopciju uz ārzemēm, ar pirmo reizi tas neizdevās. Kāds ir jūsu vērtējums – tas ir vai arī nav bizness atsevišķiem cilvēkiem, kas šajā sistēmā iesaistīti?

Jā, interesanti - kad Ainārs Baštiks bija pirmais ģimenes un bērnu lietu ministrs, viņš toreiz bija arī pirmais, kas ķērās klāt, lai aizvērtu bērnunamus. Mums bija priekšlikums, ka bērnunami jāpārveido tādos kā centros, jo toreiz jau nebija audžuģimeņu. Ziniet, ja viņš turpinātu šo ideju, viņu atceltu no amata. Viņš apklusa, un vairāk šis jautājums netika aktualizēts.

Jūsuprāt, vai tie cilvēki, kas toreiz bija ietekmīgi, joprojām šos procesus mēģina ietekmēt, vai tagad jau tas viss notiek pavisam citu cilvēku interesēs?

Situācija jau nav mainījusies – gan tad, gan tagad laukos ir maz darbavietu. Tas taču nav noslēpums.

Tās iestādes, kuras eksistē, dod cilvēkiem darbu. Tie, kas tur strādā, nav ieinteresēti, lai tās būtu slēgtas, arī vietējās varas nav ieinteresētas, lai tās būtu jāslēdz.

Un vēl – jāņem vērā tas, ka Latvija ir ļoti maza valsts un jebkuras reformas īstenot šeit ir ļoti grūti, jo cilvēki viens otru pazīst un ir vai nu kaut kādās radu, draugu vai kaimiņu attiecībās. Tas arī ir iemesls, kāpēc nevar daudzviet bāriņtiesas normāli darboties. Bāriņtiesai maksā pašvaldības, tādēļ tām ir jārēķinās, kā intereses tās varētu aizskart.

Par ārzemju adopciju man ir divējāds iespaids. 1993.gadā mums izdevās uz laiku apturēt adopciju uz ārvalstīm, jo Izglītības ministrijā bija kaut kāds mistisks kooperatīvs, kurš tirgoja bērnus uz ārzemēm.

Mums uz uzticības telefonu nāca dažādi signāli, ka bērni tiek atdoti par kukuļiem.

Visi bērni bērnunamos, teju 90%, tika atzīti par psihoneiroloģiski slimiem. Viņi nemaz tādi nebija, bet, izrādījās, ka darbinieki varēja dabūt piemaksas, ja tas tika nosaukts šādā veidā. Toreiz nebija arī alternatīvas. Piemēram, ja bērns bija invalīds vai slims, vai liels, kuru neviens vairs Latvijā negribētu adoptēt, nu, toreiz tiešām adopciju uz ārvalstīm vajadzēja tomēr atļaut. Bet vienlaicīgi vajadzēja atrisināt jautājumu, lai tas notiktu godīgā ceļā - lai, pirmkārt, realizētu bērnu tiesības palikt savā etniskajā dzimtenē, un tikai tad, ja viņu neviens Latvijā neņem, tad viņu varēja laist uz ārzemēm. Kādu laiku tā arī notika. Protams, ik pa laikam zvanīja cilvēki, kas stāstīja, ka tā lieta notiek negodīgi, ka tiek apieta rinda, bet mēs to nepētījām, taču uzreiz zvanījām attiecīgajām institūcijām vai rādījām savos raidījumos.

Audžuģimeņu sistēma tagad ir kļuvusi pamanāmāka, mazāk gan dzirdam par adoptētājiem un aizbildņiem.

Es dzirdēju, ka katru gadu valsts budžetā tiks iekļauts aizvien lielāks atbalsts ģimenēm, kas varētu pieņemt šos bērnus gan uz laiku, gan aizbildniecībā, gan adopcijā. Agrāk taču adoptētājiem nebija nekāda atbalsta, nekādu finanšu. Tagad tas ir mainījies. Tagad ir runa par profesionālām audžuģimenēm. Tie nav argumenti, ko dzirdam Saeimā - ka tas nav iespējams tāpēc, ka ar bērniem no bērnunamiem nevar tikt galā, ka tur ir neatgriezeniski narkomāni, tur ir psihi, pilnīgi garīgi deformēti cilvēki.

Jūs pieminējāt Baštiku. Citi avoti Latvijas Radio liecina, ka sistēmu izveidoja bijušais politiķis Ainārs Šlesers. Vai esat kaut ko tādu dzirdējusi?

To es nevaru pateikt. Pirmā partija bija tā, kas izveidoja Bērnu un ģimenes lietu ministriju. Tur bija kaudzēm cilvēku, kuri nedarīja to, kas viņiem bija jādara. Ministrijai bija jāplāno stratēģija un jādod nevalstiskām organizācijām darīt darbu. Viņiem sēdēja tur ierēdnis uz ierēdņa. Taču tur parādījās arī lielāki māmiņu pabalsti, parādījās lielāki pabalsti invalīdiem, tur parādījās lietas, kas nekad nebūtu varējušas iziet cauri.

Sausais atlikums ir tāds, ka laiks, kad Aināra Šlesera sieva Inese Šlesere vadīja Saeimā Bērnu tiesību apakškomisiju, bērniem bija reāls naudisks ieguvums. Kas attiecas uz iespēju adoptēt mūsu bērnus ārvalstu pilsoņiem, tad es uzskatu, ka tā nav viennozīmīga lieta. Jo, ja nemaina situāciju šeit - Latvijā, tad likt tiem bērniem šeit nonīkt, kā tas bija iepriekšējos gadus, arī ir necilvēcīgi.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti