Dzejnieks ar VDK sadarbojies astoņdesmito gadu otrajā pusē. Rokpeļna uzdevums, pēc viņa teiktā, bijis "iepazīt un atmaskot". Ziņojis par sabiedrības noskaņojumu. Ar VDK bijusi noruna, ka viņš sadarbosies tikai ar vienu kuratoru "čekā" un nevienu citu, kas varētu nākt viņa vietā.Tikšanās ar vervētāju Juri Miļevski notikusi aptuveni reizi mēnesī konspiratīvā dzīvoklī. Astoņdesmito gadu beigās kurators pēkšņi nozudis. "Kopš tā laika ar čeku man nebija nekāda sakara," teica Rokpelnis.
"Ko es darīju? Lai man nebūtu informācijas, es pārtraucu ciešus sakarus ar saviem tuvākajiem draugiem – Uldi Bērziņu un Knutu Skujenieku, kas viņus [VDK] vairāk interesēja.
Dzejnieks norādīja, ka viņš VDK devis "analītisku informāciju". Piemēram, kad uz Rīgu atbraucis toreizējais Padomju Savienības līderis Mihails Gorbačovs, VDK ļoti interesējusi radošās inteliģences attieksme pret Gorbačova runu un viņa idejām. "Es izklāstīju to, ko es domāju, protams, to nodēvēdams par negatīvu domāšanu. Praktiski es izklāstīju, ko es pats īstenībā domāju," klāstīja dzejnieks.
Taujāts par konkrētām personām, Rokpelnis esot atbildējis izvairīgi.
"Es viņam [kuratoram Miļevskim] stāstīju (..). Ar mutvārdiem, kas ir ļoti būtiski, starp citu. Tikos tikai ar viņu, ne reizes neesmu saticis citu, tikai tajā dzīvoklī. Respektīvi, kā strādā čeka, man nekādu priekšstatu nebija. Man vēlāk Uldis Bērziņš teica – "nu, tu uzzināji kaut ko?" Nē, neuzzināju absolūti neko," sacīja dzejnieks.
Pirmo reizi to, ka 20. gadsimta astoņdesmito gadu vidū bijis "čekas" aģents, dzejnieks Rokpelnis izstāstījis 1992. gadā Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas uzticības komisijai, kuru vadījis viņa sens draugs Uldis Bērziņš. Pēc tam Rokpelnis uzrakstījis stāstu "Stukačs", kur ir "pirmsnāves zīmīte" par darbību "čekā". "Stukačs" "iemontēts" romānā "Muzejs".
"Šīs ir divas liecības, ko es turēju sev blakus. Man jau ir 72 gadi. Ja notiek kaut kas ar manu veselību – infarkts, insults un es nevaru parunāt vairs, es parādu uz šīm divām liecībām, kas parāda - nekādā gadījumā es negribēju nomirt neatzinies," teica Rokpelnis.
Rokpelnis atzīmēja, ka savu sadarbību ar VDK vēlējies atklāt jau labu laiku. Līdz šim sadarbībā ar VDK atzinušies tikai "lieli vīri" kā Georgs Andrejevs, bet nav atzinušies "dzejdari kaut kādi". "Ko es viens pliks kaujas laukā iešu. Ja vēl kāds būtu (..)," Latvijas Radio raidījumā "Pēcpusdiena" teica dzejnieks.
Lēmums par publisku atzīšanos sadarbībā ar VDK pieņemts, jo pirms pāris nedēļām atkal uzvilnīja tik "briesmīga vainas apziņa, ka nevarēja pilnīgi izturēt".
"Redziet, visādas profesijas var attaisnot, bet stukača profesiju neviens neattaisnos, ieskaitot jau mani. Tā profesija ir baismīga. Ir tāds ebreju teiciens, ka cilvēce ienīst diva tipa cilvēkus – ziņotājus un morālistus, tas ir ārkārtīgi precīzi teikts. (..) Nevar teikt, ka es sevi ienīdu, bet es nekad neesmu sevi mīlējis. Nekad. Un tas ir briesmīgi, līdz ar to es nevarēju mīlēt cilvēkus, jo es nemīlēju cilvēku sevī," teica dzejnieks.
Rokpelnim arī zudušas cerības tam, ka Latvijā jebkad notiks lustrācija. "Kad skatījos pa televīziju, kad redzēju, ka lustrācijas variants neiet cauri, par ko ļoti daudz karoja [dzejniece] Liāna Langa, tad es sapratu, ka man jāatzīstas tūlīt un pašam, nedomājot ne par ko," teica Rokpelnis.
"Es negaidīju, vai man būs sekotāji vai nesekotāji, bet izšķīros, lai visu izstāstītu. Nevienu cilvēku es neesmu nodevis, nevienā organizācijā neesmu bijis provokators," teica rakstnieks.
Taujāts, vai nenožēlo savu lēmumu atzīties sadarbībā ar VDK, dzejnieks teica: "Nē, es nenožēloju. Tāpēc, ka es jūtu, ka esmu attīrījies, esmu ticis vaļā no šīs briesmīgās sajūtas, kas manī perinās," teica rakstnieks, norādot – vainas sajūta viņu nomākusi un traucējusi strādāt. "Tagad es esmu brīvs no tā."
Šodien dzejniekam raksta un zvana draugi – izsaka atbalstu. Arī vairums sociālo tīklo lietotāju reaģējuši ar sapratni. "Es sākumā domāju – no "Twitter" man jāaiziet, no "Facebook" jāaiziet, draugus es pazaudēšu, visu pazaudēšu, lasītājus pazaudēšu, bet nē. Bet uz to es biju gatavs, es biju gatavs ne glābt savu dzīvi, bet vēlreiz salauzt. Sevi iznīcināt galīgi kā rakstnieku."
