Ideja par dzelzs ābeles kalšanu kalējam Jurģim Sīmansonam radās pirms 13 gadiem, kad bija jāgatavo diplomdarbs, absolvējot Rīgas amatniecības vidusskolu. Tad arī viņš kopā ar tēvu Māri šim nolūkam iekārtoja savu smēdi. Lai arī pedagogi tolaik neticēja, ka šāda apjoma darbu iesācējam ir iespējams paveikt, jau pēc dažiem mēnešiem dzelzs ābele bija gatava un joprojām stāv goda vietā Jurģa mājās, apliecinot kalēja meistarību.
Pirms diviem gadiem par ābeli interesējās ventspilnieks, tādējādi tā bija iespēja kalējiem šo ideju realizēt vēlreiz, un, kā paši saka, – jau ar daudz labāku tehnisko nodrošinājumu un, protams, gadiem uzkrāto pieredzi.
"Pats vērtīgākais tajā brīdī bija doma vēlreiz pamēģināt pacīkstēties. Vēlreiz sevi pārbaudīt, jau pēc gadiem – ar citām prasmēm un zināšanām," teica Māris.
Jurģis piebilda: "Nevar jau stāvēt uz vietas. Gadiem ejot, tomēr ir attīstībai kaut kādai jābūt. Tad ar šo darbu arī lieliski varējām to paši pārbaudīt un redzēt."
Tā aptuveni divu gadu laikā tapa 2,5 metrus augsta un plata dzelzs ābele ar vairāk nekā 1500 metāla lapiņām. Pusotru tonnu smagajā ābelē kalēji apvienojuši estētisko ar praktisko, koka zaros izvietojot arī gaismas lukturus un iekaramos svečturus.
Nu dzelzs ābele aizceļojusi uz Ventspili, kur turpmāk priecēs iedzīvotājus un viesus pie pilsētas rātslaukuma.
