Ivars Soikāns, LETA: Vai bieži nākas braukt uz izsaukumiem pie garīgi slimām agresīvām personām?
Par pētījumu
Raksts ir daļa no pētījuma "Psihiatrijas krēslas zona", ko kopīgi īstenoja seši žurnālisti no Latvijas Radio, Latvijas Avīzes, portāla Tvnet, aģentūras LETA, laikraksta Bauskas Dzīve un žurnāla Ir. To vadīja RSU asociētā profesore Anda Rožukalne un finansiāli atbalstīja ASV vēstniecība Lietuvā.
Jānis Anspoks: Policijā atsevišķi netiek apkopota statistika par izsaukumiem pie garīgi slimām agresīvām personām. Taču no pieredzes varu teikt, ka darbs ar garīgi slimām personām prasa lielu policijas resursu - regulāri nākas braukt uz izsaukumiem, dažreiz pat vairākas reizes pēc kārtas uz vienu un to pašu adresi, kuras gadās arī novada nomalēs. Mums jāsniedz arī atbildes uz vēstulēm, ko saņemam no cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Šādu rakstītāju mums ir vairāki desmiti, bieži vien šo cilvēku rīcību ietekmē arī mēness fāzes. Neizbraukt uz šādu izsaukumu vai nesniegt atbildi uz vēstuli mēs nedrīkstam. Rezultātā policijas resursi tiek tērēti nelietderīgi. Par katru šādu izsaukumu Daugavpils psihoneiroloģiskajai slimnīcai mēs neziņojam, jo lielākoties šie cilvēki fiziski neapdraud apkārtējos.
Regulāri saņemam izsaukumus arī uz ģimenes konfliktiem, kuros ir iesaistīti cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, nereti esot alkohola reibumā. Diezgan bieži policijas ierašanās brīdī agresīvā persona jau ir nomierinājusies. Dažreiz nemiera cēlājs, kam ir garīga rakstura traucējumi, nomierinās, kad notikuma vietā ierodas mediķu brigāde, jo saprot, ka pretējā gadījumā viņš tiks nogādāts attiecīgajā ārstniecības iestādē.
Gadījumos, ja pacients piekrīt mediķu piedāvājumam braukt uz slimnīcu, viņš arī tiek aizvests. Bet biežāk jau tiek saņemtas noraidošas atbildes un cilvēks uz psihoneiroloģisko slimnīcu vests tomēr netiek. Dažreiz operatīvo dienestu ierašanās ļauj īslaicīgi atrisināt konfliktu.
Gadījumus, kad satrauktais pacients nav aizvests uz ārstniecības iestādi, bet pēc tam pastrādā noziegumu ar traģiskām sekām, Daugavpilī gan neatceros.
Ir bijuši gadījumi, kad, nokļūstot policijas telpās, cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem uzvedas neadekvāti, bet, nonākot pie ārsta - mierīgi un kārtīgi. Savukārt, kad minētā sieviete tika atvesta atpakaļ uz policiju, viņa atkal sāka ārdīties, sisties ar galu pret sienu un darīt citas brīnumu lietas. Beigu beigās aizturētā tomēr nomierinājās, taču tas policijas darbiniekiem prasīja daudz laika un enerģijas.
Vai policisti ir apmācīti, kā atpazīt psihiski slimu cilvēku, viņu uzvedību un kā šādās situācijās rīkoties?
Policistu apmācības notiek, jau sākot no Policijas koledžas. Patiesību sakot, policijas darbinieki ir apmācīti, kā rīkoties jebkura apdraudējuma situācijā, kā aizsargāt sevi un citus, kam ziņot, tai skaitā arī, kā rīkoties, ja nākas saskarties ar psihiski slimiem cilvēkiem.
Kad personas ar garīga rakstura traucējumiem tiek vestas uz slimnīcu?
Vēl pirms 15 gadiem cilvēki, kas bija mēģinājuši izdarīt pašnāvību, automātiski tika vesti uz psihoneiroloģisko slimnīcu, tagad šāda rīcība vairs netiek praktizēta, ja cilvēks negrib braukt, tad viņu neviens arī nespiež.
Bieži nākas palīdzēt mediķiem nogādāt uz psihoneiroloģisko slimnīcu pacientus ar alkohola delīriju.
Pārsvarā pacientus uz slimnīcu ved mediķi, bet mēs rūpējamies par drošību viņu transportēšanas laikā.
Tas vīrietis, kurš rudenī mēģināja nolaupīt automašīnu, bija bijis ne tikai mūsu, bet arī psihoneiroloģiskās slimnīcas mediķu redzeslokā, un uz ārstēšanos viņš tika paņemts bez visādām ierunām.
Kādos gadījumus policija ved cilvēku uz psihoneiroloģisko slimnīcu pati?
Piemēram, kad persona ir agresīva attiecībā pret policijas darbiniekiem vai apkārtējiem un gaidīt mediķus uz vietas ir bīstami. Ja persona tobrīd neapdraud apkārtējos vai sevi, saucam neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi.
Vai ir bijuši gadījumi, kad mediķi atsakās vest pacientu uz slimnīcu?
Ja mediķu ierašanās laikā viņš uzvedas adekvāti un atsakās no hospitalizācijas.
Kā rīkojas mediķi un policija problēmsituācijās, saskaroties ar psihiski slimiem agresīviem cilvēkiem?
Saņemot izsaukumu, reti kad tiekam informēti, ka ar agresijas izpausmēm saistītais cilvēks ir slims. Rīkojamies ierastajā kārtībā - ierodamies notikuma vietā, uz vietas izvērtējam situāciju, pirmkārt neitralizējam varmāku un novēršam apdraudējumu, panākam situāciju, lai cilvēks neapdraudētu ne sevi, ne citus.
Tālāk skatāmies pēc situācijas: ja rodas aizdomas, ka cilvēka agresīvās un neadekvātās rīcības pamatā varētu būt psihiski traucējumi, saucam neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi un kopīgi lemjam par turpmāko rīcību, vai cilvēkam ir nepieciešama hospitalizācija. Ja tas ir nepieciešams, pacients tiek ievietots neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzeklī un vests uz psihoneiroloģisko slimnīcu, klātesot vienam vai vajadzības gadījumā vairākiem policijas darbiniekiem, lai nepieļautu apdraudējumu. Medicīniskais transports pacientu transportēšanai tiek izvēlēts, lai izvairītos no negadījumiem, kas var notikt gadījumos, ja pacientam pēkšņi kļūst slikti. Policijai nav specializētā transporta šādu pacientu pārvadāšanai.
Vai sadarbības gaitā policijas un mediķu starpā nerodas arī domstarpības?
Sadarbībā problēmu nav. Ja kādreiz arī rodas kāds strīdīgs jautājums, darba gaitā tas tiek atrisināts. Atbildīgās policijas amatpersonas regulāri tiekas ar ārstniecības iestāžu vadību, un visi neskaidrie jautājumi tiek atrisināti.
Vai bieži gadās, ka personas ar garīga rakstura traucējumiem pastrādā arī nopietnus noziegumus?
Diemžēl regulāri gadās, ka personas ar garīga rakstura traucējumiem pastrādā arī smagus vai sevišķi smagus noziegumus. Tā pirms deviņiem gadiem kāds vīrietis Daugavpilī nogalināja savu māti. Pērn rudenī kāds cits vīrietis mēģināja nolaupīt automašīnu. Viņa aizturēšanai policijas darbinieks bija spiests pielietot šaujamieroci, un tikai laimīgas sakritības dēļ šis vīrietis neguva nopietnus miesas bojājumus.
Vēl viens gadījums tika reģistrēts pērn vasarā, kad kāda persona ar garīga rakstura traucējumiem piezvanīja operatīvajiem dienestiem un sniedza viņiem viltus informāciju par to, ka vienā no pilsētas baznīcām ievietots spridzeklis. Pēc kāda laika tas pats zvanītājs informēja, ka spridzeklis ievietots jau Daugavpils reģionālajā slimnīcā. Lai arī nojautām, ka abi zvani ir viltus, pret izsaukumiem attiecāmies nopietni, veicām visus drošības pasākumus - pārmeklējām ēkas, no slimnīcas, visus cilvēkus gan neevakuējām, lai nepasliktinātu pacientu veselības stāvokli, kas atradās, piemēram, reanimācijas vai intensīvās terapijas nodaļā, kuriem tobrīd tika veiktas operācijas.
Kad gribējām šo personu apcietināt, tiesa šādu drošības līdzekli aizdomās turamajai personai diemžēl nepiemēroja. Pēc tam minētais vīrietis tika notiesāts par citiem noziegumiem.
Jautājām VP vadībai:
Cik lielā mērā VP darba pienākumu veikšanai būtu noderīgs reģistrs ar vardarbīgām - garīgi/psihiski slimām personām un viņu dzīvesvietām?
Valsts policijai, iespējams, būtu noderīgs reģistrs ar vardarbīgām - garīgi/psihiski slimām personām un viņu dzīvesvietām (nepārkāpjot Fizisko personu datu aizsardzības likumā noteikto), it īpaši kārtības policijas darbiniekiem, izbraucot uz notikumu vietām, jau sākotnēji būtu informācija par iespējams vardarbīgas vai garīgi/ psihiski slimas personas atrašanos notikuma vietā.
Kā policijā notiek personāla sagatavošana darbam ar vardarbīgām - garīgi/psihiski slimām personām?
Vardarbība ir ļoti izplatīta un aktuāla sabiedrības problēma Latvijā un neapšaubāmi, ka vardarbības ģimenē situācijas skar arī Valsts policijas kā vienas no galvenajiem kārtības un tiesiskuma nodrošinātājiem darbu.
Laika posmā no 2011. līdz 2015.gadam VP Personāla pārvaldes Personāla attīstības un plānošanas nodaļas (PP PAPN) Psihologu grupas psihologi ir vadījuši seminārus un lekcijas VP amatpersonu komunikācijas prasmju uzlabošanai dažādās situācijās un ar dažādiem klientiem (piemēram, Saskarsmes psiholoģiskie ieroči VP darbiniekiem; Konflikti un to risināšana; Profesionālās saskarsmes īpatnības darbā ar emocionāli nelīdzsvarotām personām; Profesionālās saskarsmes specifika, sastopoties ar psiholoģiskām manipulācijām un provokatīvu uzvedību u.c.).
2015.gadā VP PP PAPN Psihologu grupa ir veikusi pētījumu "Policijas darbinieku un kandidātu darbam VP izpratne un attieksme pret vardarbību ģimenē" un izstrādājusi konkrētus ieteikumus policijas darbinieku profesionālajai rīcībai šādās situācijās.
Valsts policijas koledžā 2015.gadā ir apstiprināta mācību programma "Valsts policijas darbinieku komunikācijas psiholoģiskās īpatnības ar psihiski nelīdzsvarotām personām", kuras mērķis ir veicināt darbinieku izpratni par komunikācijas principiem ar psihiski nelīdzsvarotām personām un sniegt viņiem zināšanas, kā uzvesties dažādās saskarsmes situācijās ar šādiem cilvēkiem.
2016. gadā Iekšlietu ministrijas Veselības un sporta centrs ir organizējis seminārus par psiholoģisko sagatavotību darbā ar dažādām klientu grupām, kā arī ekstremālos apstākļos.
(VP vadība uz jautājumiem atbildēja ar iestādes sabiedrisko attiecību speciālistu palīdzību)
Bieži vien cilvēki neziņo par dažādiem veselības stāvokļa saasinājumiem, ja tas skar viņu radiniekus vai tuvus cilvēkus, it sevišķi bērnus.
Arī saistībā ar to skandalozo gadījumu, kad Daugavpilī dēls noslepkavoja savu māti, īsti neatceros, vai policija iepriekš bija saņēmusi izsaukumus uz šo ģimeni. Tā kā noslepkavotā pati bija ārste, viņa visdrīzāk bija mēģinājusi pati tikt galā un nav gribējusi saukt policiju, un arī nav fiksējusi visus agresijas gadījumus.
Patlaban, kad minēto noziegumu pastrādājušais vīrietis ir izgājis ārstēšanās kursu un ārsti uzskata, ka viņa stāvoklis ir stabilizējies un sabiedrībai viņš nav bīstams, pie mums jau ir vērsušies vairāki cilvēki un interesējušies, vai minētais vīrietis gadījumā nav izbēdzis no slimnīcas un vai tiešām neapdraud apkārtējos.
Kā šī persona tiek kontrolēta un vai tā ievēro ārstēšanās procesu, man ir grūti pateikt.
Kas varētu atvieglot policijas ikdienu darbā ar garīgi slimām agresīvām personām?
Mēs neveidojam statistiku par šādu personu pastrādātiem likumpārkāpumiem. Mums nav arī tāda reģistra, kur būtu norādīts, ir attiecīgais cilvēks uzskaitē vai nav. Esam mēģinājuši aktualizēt šo jautājumu, lai, teiksim, dežurants, saņemot izsaukumu un pāradresējot to uz notikuma vietu izbraucošajai ekipāžai, varētu redzēt un pabrīdināt kolēģus, kas attiecīgajā adresē ir deklarējusies persona ar garīga rakstura traucējumiem.
Samērā bieži policijai nākas izbraukt arī uz ģimenes konfliktiem, un mums būtu ļoti noderīgi savlaicīgi zināt, sastapšanās ar kādiem cilvēkiem mūs gaida, it sevišķi, ja runa ir par agresīviem cilvēkiem ar psihiska rakstura traucējumiem. Šāds reģistrs, kas, protams, nebūtu publisks un būtu paredzēts tikai dienesta lietošanai, ļoti atvieglotu mūsu darbu.
Man, protams, nav informācijas par attiecīgās iestādes noslogotību un sadarbība ar to kopumā ir laba, taču gribētos, lai psihoneiroloģiskajā slimnīcā, ja mēs kādu turp aizvedam, ārsti mums varbūt vairāk uzticētos un uzņemtu šādus cilvēkus, kas rada sabiedrībai problēmas, uz ārstēšanos vismaz uz dažām dienām un padziļināti viņus apsekotu, jo gluži bez iemesla mēs turp cilvēkus tomēr nevedam.
Pirms veikt deinstitucionalizāciju, kas paredz samazināt vietu skaitu specializētajos pansionātos, kur ilgstoši uzturas garīgi slimi cilvēki, 1. un 2.grupas invalīdi, es tomēr ieteiktu veikt aplēses, kādas netiešās izmaksas radīs šāda rīcība, par cik pieaugs policija izsaukumu skaits, kuros būs iesaistītas šādas personas, cik laika un resursu policija nāksies tērē to apkalpošanai un cik tas valstij papildus izmaksās, jo policista darba stundas izmaksas tomēr ir visai augstas.
Tā kā šādi cilvēki bieži vien pastiprināti lieto alkoholu, pieaugs detoksikācijas palātu noslodze un izdevumi. Savukārt veikalos pieaugs šādu cilvēku izdarīto zādzību skaits. Šeit gribētu piebilst, ka šādas kategorijas cilvēkus saukt pie atbildības par minētajiem likumpārkāpumiem arī ir visai pagrūti Ja zagts tiek alkohols, tas ir vieglāk, jo tā nav pirmās nepieciešamības prece. Savukārt, kad zog pārtiku, pārsvarā kriminālsodu uzreiz nepiemēro. Tāpat šādos kriminālprocesos dažkārt nepieciešamas psihiatriskās ekspertīzes, vai cilvēku vispār var saukt pie kriminālatbildības. Tas arī prasa laiku un resursus.
Domāju, ka
būtu jāpastiprina arī ārstu psihiatru atbildība par pieņemtajiem lēmumiem, ja psihiski slimu personu izlaiž no ārstniecības iestādes un viņš izdara smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Kādreiz, nodrošinot ārstēšanos cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, apkārtējo tiesības tika ievērotas stipri vairāk nekā tagad.
Šobrīd primāras ir slimās personas tiesības.
Autors: Ivars Soikāns, LETA
