9.gadsimta himnu svētajam garam mācīja Gregorikas dienu mākslinieciskais vadītājs Guntars Prānis. Sasēduši ielokā, Mazirbes rekolekciju centra kompleksa senajā muižā 27 dalībnieki, skatoties īpaši sagatavotās burtnīcās, uzmanīgi tvēra katru Guntara padomu un aiz viņa mēģināja atkārtot dziedājumus.
Gregorikas dienas Latvijā sākās pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Tolaik būdams students, Guntars Prānis lekcijās iedvesmojās no mācītāja Gerharda Jungsta un vēlāk, trīs mēnešus dzīvojot benediktīniešu klosterī, saprata, ka psalmu dziedājumi ir ne tikai mūzika ar vēsturi, bet ceļš tuvāk Dievam. Un viņš pēc parauga, kāds veiksmīgi darbojās jau daudzās pasaules valstīs, nolēma sarīkot pirmās Gregorikas dienas.
Cilvēki, kuri nevar savu ikdienu pavadīt klosterī, sabrauc kopā uz vairākām dienām un izmēģina, kā tas ir - dziedāt šos senos dziedājumus, izdzīvot arī dienas ritmu, kas tam nāk līdz,” stāsta Guntars Prānis.
Pateicoties viņam, daudzi psalmi no latīņu valodas tagad pārtulkoti latviski. Guntars uzskata, ka lielākoties cilvēki šeit meklē mieru, klusumu un atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem. Un tieši šādā vidē un šādās senās melodijās tas visvieglāk arī dodoties cilvēkam rokās.
„Un tas arī ir tas fantastiskais - tas, kas strādāja 9.,10.gadsimtā, strādā arī šodien,” uzver Guntars Prānis.
Psalmus dalībnieki dzied dialogā, jo arī saruna ar Dievu ir dialogs. Visi dziedājumi ir astoņās senajās skaņkārtās vai modos, kas ir lietoti viduslaikos krietni vēl pirms minora un mažora. Un gana sarežģīts uzdevums ir iemācīties dziedāt vienā balsī un vienā garā.
„Nav tā, ka tas ir kaut kas vecs, arhaisks vai noiets etaps šodien. Taisni otrādāk - tur var atrast tik daudzas nianses un skaistu, mākslinieciski smalku lietu, kur tu tikai vari nojaust, ka tam autoram, kas to visu darīja, tā nebija tikai tāda forma, bet ka tā bija eksistences jēga,” saka Prānis.
Iepriekš nometne notikusi gan Āraišos, gan Saldū, bet šoreiz, piepildot vietējā mācītāja Kārļa Irbes un viņa kundzes sapni, Gregorikas dienas pirmo reizi notiek Mazirbē. Ir dalībnieki, kas nometnē atgriežas atkal un atkal. Santa Augškāpa no Cēsu puses šeit ir jau septīto reizi.
Mēs kopā gandrīz ar eņģeļiem varam dziedāt. No senām dienām tā lūgšana nav mainījusies, un lūdzot tu savienojies ne tikai ar cilvēkiem, ar kuriem esi kopā, bet arī ar tiem, kas gadsimtiem to ir dziedājuši. Tas ir milzīgs pulks, un tad droši vien tā lūgšana var būt ļoti spēcīga,” saka Augškāpa.
Psalmu dziedājumu pasaulē mēģina ielauzīties arī jauni dalībnieki, ko Guntars Prāns sauc par pirmklasniekiem. Viena no viņām - Inese Ādamsone no Krimuldas draudzes - saka, ka prātu šobrīd noliek malā, jo dziedājumos vēl daudz ko nesaprot, taču viņa cer, ka izdosies iemācīties vienoties vienā balsī ar kolēģiem.
„Man patīk, kā tas skan. Tas ir tā karaliski, augstvērtīgi pilns tāds sulīgs ābols,” saka Ādamsone.
Klosterī gregoriskie dziedājumi ir kā elpošana. To apstiprina arī māsa Doroteja no Švānbergas klostera Vācijā, kura uz Gregorikas dienām Latvijā ierodas jau desmito gadu.
Es gribu iedrošināt nenobīties. Protams, ka daži psalmi ir gari, bet vajag sākt ar mazāko - īsiem psalmiem, kaut vai tādu kā „Ak, Dievs, steidzies man palīgā!”,” iesaka māsa Doroteja.
Mēģinājumi katru dienu bija ar četrām Gregorisko stundu lūgšanām Mazirbes baznīcā. Bet pasākuma kulminācija paredzēta trešdien, kad noslēguma dievkalpojumā dalībnieki vienā balsī vienosies sarežģītos dziedājumos, kas būs iestudēti trīs dienu laikā.
