2007.gada 23.martā, piektdienā, uz Ventspils slimnīcu vecāki atveda savu divgadīgo meitiņu ar nelielu apdegumu. „Es esmu viens ārsts pilnā bērnu nodaļā ar nepieciešamību konsultēt uzņemšanā, jebkādus citus darbus vēl darīt. Ilgstoši strādājot vienam ar pacientiem. Temps ir diezgan nežēlīgs attiecībā pret ārstu,” stāsta Marnauza.
Viņš mazajai pacientei nozīmēja infūzu terapiju, proti, fizioloģiskā šķīduma ievadīšanu. Šķīdumu gatavoja slimnīcas aptieka un sistēmu sagatavoja un ievadīja medmāsa. Vēlāk tiesa konstatēja, ka ievadītais šķīdums bija desmitreiz lielākas koncentrācijas šķīdums. Kā tas notika, joprojām nav zināms. Bērns nomira.
„Krimināllietā lēmums tika pieņemts, ka tikai un vienīgi dakteris ir vainīgs, nevis slimnīca,” tā šā gada pavasarī atzina bijusī Ziemeļkurzemes slimnīcas vadītāja Alīda Vāne. Krimināllietā Dzintaru Marnauzu pērn notiesāja par to, ka viņš nepilnīgi pildīja savus pienākumus, piemēram, kad pēc pirmajām blakusparādībām nepienācīgi uzraudzīja pacienti, pavirši novērtēja veselības stāvokli un noteica nepareizu diagnozi. Tiesa piesprieda gadu un desmit mēnešus ilgu nosacītu brīvības atņemšanu un gadu liedza nodarboties ar ārstniecību.
Mirušās meitenes vecāki vērsās ar civilprasību tiesā, un Ventspils tiesa lēma, ka no slimnīcas kā ārsta Marnauzas darba devēja jāpiedzen 100 tūkstošu eiro kompensācija. Slimnīcas vadība uzskatīja, ka slimnīcai nav jāuzņemas atbildība par notikušo un pārsūdzēja.
Ilgai cīņai tiesā slimnīca bija jau nodrošinājusies – laikus iegādājās jurista pakalpojumus par summu līdz 42 tūkstošiem eiro. Kad lietu sāka skatīt Kurzemes apgabaltiesa, slimnīca piedāvāja noslēgt izlīgumu.
„Atbildētāja kļuvusi piekāpīgāka - izteikusi gatavību "vismaz kādā apmērā" maksāt morālā kaitējuma kompensāciju. Iepriekš slimnīca uzskatīja, ka visi izdevumi ir jāsedz vainīgajam ārstam,” tā par sēdē notikušo toreiz stāstīja cietušo advokāts Ronalds Rožkalns. Tiesa lietas skatīšanu atlika līdz oktobra vidum, taču ko slimnīca piedāvās vēl nav skaidrs.
Līdz šim Dzintars Marnauza par notikušo izteicies maz, arī tad, kad Valsts prezidents Andris Bērziņš viņu apžēloja un ārstam tika atjaunotas ārsta prakses tiesības, ko tiesa liedza uz gadu. Marnauza tikai e-pastā norādīja: „Skaidri zinu, ka neesmu nozīmējis dzīvībai un veselībai kaitīgus medikamentus, neesmu tos ražojis un marķējis un neesmu arī tos ievadījis.”
Tagad notiesātais ārsts ir gatavs runāt: „Manuprāt, šobrīd galvenais uzsvars nebūtu jāliek uz finansiālām prasībām. Manuprāt, jābūt pamatprincipiem, kas notika, kāpēc notika, kas ir veicinošie faktori, pamatcēloņi, kas varētu tikt darīts, lai samazinātu un nepieļautu problēmu atkārtošanos un iespējamību, ko var uzlabot sistēmā un procesos.”
Ārsts Marnauza norāda – ja meklēs tikai vainīgo, tad kopumā sistēma nedarbosies.
„Retrospektīvi skatoties, situācija jebkādā gadījumā visiem liksies citādāka, bet es atkārtoju – retrospektīvi. Kad tev ir laiks, kad tu esi darba spējīgs, kad tev nav stresa situācijas, mēs vienmēr visu izdarām labāk,” saka ārsts.
Marnauza norāda uz darba organizāciju slimnīcā – todien slimnīcā viņš bija viens pacientiem pilnā nodaļā. Pēc tam, kad meitenei palika slikti, viņš konsultējies gan ar neirologu, gan reanimatologu. Iztiesājot krimināllietu, Kurzemes apgabaltiesa spriedumā gan atzina – nav iespējams izšķirt, konkrēti kuru slimnīcas ārstniecības vai farmācijas personu rīcības dēļ meitenīte saņēma neatbilstošās koncentrācijas šķīdumu. Proti, pudele bija nepareizi marķēta vai kādā brīdī samainīta, jo šis pierādījums pazuda.
Tiesa arī sprieda – viennozīmīgi bērna nāves būtisks priekšnoteikums bija tas, ka slimnīca pieļāva, ka tās nodaļās pacientiem ražo un izmanto paštaisītus medikamentus.
To uzsver arī Marnauza: „Slimnīcas administrācija atļauj ražot intravenozi ievadāmos šķidrumus, gandrīz vienīgā tolaik slimnīca visā Latvijā. Pie tam valsts institūcijas jau griežas pie slimnīcas administrācijas, aizrāda, bet tiek panākts, ka ir spējas apvārdot šīs valsts institūcijas un neievērot 2004.gada 4.maija ES prasības, un turpina ražot. Pie tam, ja aptiekas vadītāja ziņo galvenajam ārstam, ka pietrūkst attiecīgas etiķetes, tad tiek dota komanda labot tās ar roku, neiepirkt.”
Jānorāda, ka cietušie vērsās pret slimnīcu, jo savu bērnu bija veduši ārstēt nevis pie konkrēta ārsta, bet uz toreizējo Ventspils slimnīcu, kas tagad ir Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas sastāvā. Nekomentējot konkrēto lietu, medicīnas tiesību eksperte zvērināta advokāte Solvita Olsena norāda, ka tāds arī ir vispārīgais princips – atbildētājs ir pakalpojuma sniedzējs: „Katrā gadījumā viņš saņem šo pakalpojumu ārstniecības iestādē, un viņš sagaida, ka tā sniegs viņam kvalitatīvu pakalpojumu. Un, ja viņam tiek kaitēts, tad arī atbildība tiek prasīta no šīs konkrētās juridiskās personas.”
Vēl pastāv iespēja, ka pēc tiesas atsevišķā procesā slimnīca ceļ regresa prasību pret konkrētiem cilvēkiem, kas iesaistīti konkrētajā lietā. Taču tad jānoskaidro katra cilvēka atbildība, lai var prasīt individuālā zaudējuma atmaksu.
Vai šajā lietā būs izlīgums un ko piedāvās slimnīca, šobrīd nav skaidrs. Iepriekš slimnīca norādīja Slimnīcas valdes loceklis Dainis Gīlis Latvijas Radio vien norādīja – pēc tiesas sēdes par to izteikšoties viņu advokāts. Pēc sēdes notikusi viena tikšanās, kurā slimnīcas pārstāvis noskaidroja, kādos apstākļos cietušie būtu ar mieru noslēgt vienošanos, bet nekādu atbildi nesniedza, vēsta cietušo advokāts.
