Visu klašu skolēniem bezmaksas pusdienas no bioloģiski audzētas pārtikas, brīvpusdienas līdz 6. klasei, sola partijas Rīgā. Šādi un līdzīgi partiju priekšvēlēšanu solījumi ir daudzās pašvaldībās partiju programmās, kamēr, piemēram, Zilupē brīvpusdienas nav minētas partiju programmās vispār, tāpat arī citās mazākās pašvaldībās.
Madonā brīvpusdienas līdz 12. klasei visiem skolēniem ir jau ikdiena. No vairāk kā 700 skolēniem Madonas 1. vidusskolā tikai viena bērna vecāki pateikuši, ka dēls pusdienas ēdīs mājās. Pārējie ēd pie kopīgā galda.
"Sākumā aptaujājām vecākus, vai viņi piekrīt, ka viņu bērni ēd, vai arī atsakās. No visas skolas tikai viens puisis neēd. Pārējie ļoti labprāt ēd un izmanto iespēju paēst siltas pusdienas. Tas ir ļoti svarīgi, dažam tā ir vienīgā siltā ēdienreize. Ir daži, kas neēd karbonādi, kas neēd biešu salātus vai kāpostu zupu, bet masveidā neēšanas nav,” stāsta Madonas 1. vidusskolas direktora vietniece Lidija Butlere.
Jau tagad valsts nodrošina brīvpusdienas 1. un 2. klašu skolēniem. Bet četru gadu laikā skolēni līdz 4. klasei saņems valsts apmaksātas pusdienas. Par katru bērnu valsts maksātu 80 santīmus. Latvijas mazturīgo atbalsta biedrības "Dace" vadītāja Dace Dimitrijeva uzskata, ka tādā gadījumā, ja bērniem dod pusdienas, tad tas jādara līdz 9. klasei un visiem. Pēc Dmitrijevas vārdiem, pusdienas noder tiem, kam ir trūcīgas vai maznodrošinātas ģimenes, vai arī gadijumā, ja vecāki pelna iztikas minimumu. Arī turīgie bērni, kas visu laiku barojas ar bulciņām, beidzot varēs normāli ēst, ja nebūs kafejnīcas, jo šāds uzturs ar laiku parādās veselībā.
Dimitrijeva norāda, ja tiek dotas brīvpusdienas, jādomā par līdzās ēdnīcām esošo kafejnīcu slēgšanu, tas liktu bērniem ēst visiem vienādi un siltas pusdienas, kā arī mazinātu bērnu grupēšanos pēc kabatas naudas apjoma. Tam, ka kafejnīcas nav nepieciešamas, piekrīt arī vecāki. Par izglītību atbildīgā eksperte Jana Simanovska uzskata, ka jautājums par liela apjoma brīvpusdienu iepirkšanu ir vēl jāpārdomā, jo ēdināšanas bizness skolās ir apjomīgs un ne vienmēr piedāvā labāko. „Cik daudz te slēpjas iespēja izlobēt biznesa intereses un no tā iegūt? Otrs jautājums ir tas, ka šādā veidā, nodrošinot visiem brīvpusdienas, atsakāmies no tās naudas, ko var ienest vecāki, kas var atļauties maksāt. Tajā pat laikā pašvaldības raud, ka nevar atļauties bezmaksas izglītību,” stāsta Simanovska.
Simanovska atzīmē, ja tikai daļai bērnu tiek piešķirtas brīvpusdienas, tas var nelabvēlīgi ietekmēt tos, kurus citi sāk uzskatīt par trūcīgiem. Tāpēc sabiedrībai vēl jāaug, lai saprastu, ka daļai sabiedrības ir jāpalīdz un tas nav nosodāmi. Labklājības ministrija vērtē, ka brīvpusdienas, pirmkārt, ir atbalsts ģimenēm, jo īpaši tām, kurās ir daudz bērnu. Tomēr jautājums, vai šīs pusdienas nepieciešamas ir līdz pat 12. klasei, ir pretrunīgs, jo, no vienas puses, ļauj visiem skolās paēst siltu maltīti, bet no otras puses, piemēram, profesionālās skolas, kuras saņem naudu no valsts, nevarēs saviem audzēkņiem šo iespēju piedāvāt.
