Drīzumā birojs arī uz plašāku diskusiju aicinās Tieslietu ministriju un Latvijas Zvērināto tiesu izpildītāju padomi. Ik mēnesi Tiesībsarga birojā ar sūdzībām par šo jautājumu vēršas vidēji 15 iedzīvotāji.
„Ir pat tā, ka dažreiz dienā ir trīs četri zvani par to, ka veikti pārāk lieli ieturējumi no darba algas,” stāstīja Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas jurists Matīss Malojlo.
Viņš norādīja, ka birojs sācis izpēti, pētījis arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi. Lai saprastu, kur ir tās problēmas, kāpēc tik regulāri cilvēkiem naudas līdzekļi netiek atstāti tādā daudzumā, kādā būtu jāatstāj.
Nevar arī aizmirst, ka tiesu izpildē ir divas puses – ne tikai parādnieks, bet arī kreditors. Proti, ir apmierināta kreditora prasība tiesā, ka parāds jāatmaksā, bet, ja parādnieks to nedara, un kreditors vēršas pie tiesu izpildītāja, lai piedzītu naudu.
Kreditori gan tiesībsarga birojam zvana reti, bet parādnieki bieži. Visbiežāk viņi ņēmuši kredītos, arī ātros kredītus, atzina Matīss Malojlo.
“Klasiskais variants, ka esi parādā bankai, nevari atdot parādu, tad var 30% no tavas algas ieturēt naudas līdzekļus, bet, ja ir minimālā mēnešalga, tad ir jāatstāj minimālā mēnešalga, tos 380 eiro nevar aiztikt. Zvana, saka, viss ir bijis kārtībā man ir 380, bet tad kādu mēnesi piezvana, 40 eiro ir veikti ieturējumi,” stāstīja Malojlo.
Likumā noteikts ir parādnieka pienākums: jau piespiedu izpildes procesa sākumā sadarboties ar tiesu izpildītāju. Taču parādniekiem arī mēdz būt noraidoša attieksme – es taču neiešu pie tiesu izpildītāja, man tāpat jau grib visu noņemt.
Tomēr Tiesībsarga birojs ļoti iesaka sadarboties: tiesu izpildītājam jāizklāsta mantiskais stāvoklis, jāpavēsta dzīvesvietas adrese, jāinformē par jaunu ienākumu veidu, piemēram, pabalstu. Birojs saņēmis atsevišķās sūdzības, ka arī uz pabalstiem vērsta piedziņa, lai arī pēc likuma nevarēja.
„Pieņemsim, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra izmaksā kādu valsts sociālo pabalstu, ieskaita parādnieka kontā, kas ir bloķēts, neskatās, nerēķina, kas ir, kas nav, kāda izcelsme, paņem visu, apķīlā, un pārskaita tiesu izpildītājam,” sacīja Malojlo.
Ja nauda ir tiesu izpildītāja depozīta kontā, tad to vēl var atgūt, bet pēcāk no piedzinēja atgūt ir ļoti grūti, tad jāceļ prasība tiesā vispārējā kārtībā. Tas ir slogs, jo jāmaksā tiesāšanās izdevumi.
Tiesībsarga birojs norāda: būtiski arī saprast, vai tiesu izpildītāja rīkojums, ko saņem darba devējs un banka, ir tiem pietiekoši saprotams, un, vai to praksē atbilstoši likumam arī pilda. Tāpēc drīzumā plānotajā diskusijā, uz kuru aicinās Tieslietu ministriju un Latvijas Zvērināto tiesu izpildītāju padomi, viens no jautājumiem būtu: vai šajos rīkojumos nevajadzētu papildu pieminēt arī pantu, uz kādām summām piedziņu nevar vērst.
Tiesu izpildītāju padomē Latvijas Radio norādīja, ka kopumā piedziņas procesā likumos būtiskus trūkumus nesaskata, arī tiesu izpildītāju rīkojumi esot standartizēti un tiesu izpildītāji tos var izpildīt savām vajadzībām.
Protams, ja ir kāda darbavieta, kas nav līdz galam visu sapratusi, un no cilvēka algas ietur vairāk līdzekļu, situācijas jārisina individuāli, norādīja Padomes vadītāja vietniece Iveta Kruka.
Viņa uzsvēra, ka ir jānāk uz kontaktiem ar tiesu izpildītāju, kurš savukārt sazināsies ar uzņēmuma grāmatvedību un izskaidros, kāds ir saglabājamo līdzekļu apmērs.
Tāpat arī Tiesībsarga birojs vēlas diskusijai rosināt jautājumu, vai vēršanās tiesā ir efektīvākais un pieejamākais mehānisms, gadījumos kad parādniekam ir sūdzības par tiesu izpildītāju rīcību, un problēmas nevar atrisināt sarunu ceļā.
