Tallina par norises vietu kļuvusi Igaunijas izcilo sasniegumu dēļ. OECD pētījumā par skolēnu sekmēm starp 72 valstīm Igaunija ir 3.vietā uzreiz aiz Singapūras un Japānas.
Igaunijas izglītības ministre Mailisa Repsa par vienu no svarīgākajiem mērķiem atzīst izglītības sistēmas vienlīdzību – iespējas tikt pie labām zināšanām katram bērnam, neatkarīgi no apstākļiem.
“Ikviens bērns ir no svara, katrs bērns ir vērtība. Igaunija ir par mazu, lai atļautos kļūdīties. Tāpēc mēs pievēršam uzmanību katram bērnam, viņa gudrībai, tad mums būs arī labākie akadēmiskie rezultāti,” stāstīja ministre.
Startējot no līdzīgām pozīcijām pēc Padomju Savienības sabrukuma, Igaunija ir tikusi vismaz 30 vietas augstāk par Latviju, bet Lietuva vēl tālāk atpaliek. Lietuvas izglītības ministre Jurgita Petrauskiene atzina – arī viņi meklē iemeslus.
“Gan ģimenēs, gan skolās, gan visur tiek plaši diskutēts. Un, protams, kad katrs analizē visas šīs sarežģītās lietas, kas ir radījušas kritumu un kāpēc ir tādas atšķirības, tad ikviens meklē vienkāršas atbildes. Kurš ir vainīgs?” sacīja Petrauskiene.
Tomēr, spriežot pēc pašu igauņu secinātā, veiksmes atslēga nav brīnums. Tas bijis mērķtiecīgs reformu darbs. To atzina arī Igaunijas premjers Jiri Ratass.
“Mūsu panākumi OECD pētījumos rāda, ka veiksme nav nejaušība. Tas ir rezultāts tiem lēmumiem, kas šajā valstī ir pieņemti vēsturiski, bet it īpaši pēdējās divās desmitgadēs,” pauda Ratass.
Latvijas izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis (“Vienotība”) gan konferencē nepiedalījās. Toties mūsu ministrijas pārstāvji šeit bija visai kuplā skaitā.
Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece, Izglītības departamenta direktore Evija Papule secina, ka “Latvijai šobrīd izglītībā nav ne pētījumu, ne mērījumu, kas iedotu konkrētus rezultātus, konkrētus datus izglītības politikas tālākai attīstībai”.
“Skaudri, bet tas ir fakts. Un tieši tāpēc mēs domājam, ka gan augstskolu pētnieki, gan arī, iespējams, brīvie pētnieki, kas nodarbojas ar šādu darbu, būtu ieinteresēti un aicināti pētīt izglītības sistēmu. Vākt datus, analizēt un tad arī pateikt, kas Latvijai ir vai nav jāreformē un jāmaina,” sacīja Papule.
Pēc viņas teiktā, tas gan nenozīmē to, ka, kamēr nav datu, Latvija neko nedarīs, “bet tas argumentēti varētu parādīt, ko ieviestās reformas dod vai nedod – kādi ir rezultāti”.
OECD izglītības pētījuma vadītājs Latvijā, Latvijas Universitātes profesors Andris Kangro savukārt uzskata, ka “mums izglītības sistēmai jāiet līdzi tai dzīvei un pārmaiņām”.
Bet slavenais vācu statistiķis un izglītības pētnieks Andreass Šleihers, lūgts komentēt Latvijas politiķu drosmes trūkumu reformu veikšanā, norāda uz jau priekšā esošu ceļakarti, pa kuru Latvijai virzīties.
“Igaunija ir labs piemērs. Tā veikusi ļoti sarežģītas reformas. Ja domājat par skolu apvienošanu, tad tie ir grūti lēmumi. Jo dažkārt nākas slēgt mazas skolas un to vietā izveidot vienu lielu un daudz labāku. Ir sarežģīti,” atzina Andreass Šleihers.
“Jāsaliek prioritātes un jāsadala resursi. Igaunijai ir pārsteidzoši rezultāti, kas sasniegti ar ierobežotiem līdzekļiem. Un tas faktiski nozīmē, ka ir pieņemti grūti lēmumi. Bet nākotne varētu radīt daudz vairāk lielu jautājumu par to. Par tādām lietām, kā vienkārši mācīt, vienkārši novērtēt, vai skolas ir labas, vai tās vairs nepalīdz skolēniem būt veiksmīgiem nākotnē. Sekos vēl daudz izaicinājumu,” sacīja OECD eksperts.
Raksturojot Latvijas situāciju, viņš sacīja, ka “vēl ir garš, garš ceļš priekšā”.
“Salīdzinot Igauniju ar Latviju, lielākā atšķirība ir, ka skolu sistēmā ir diezgan lielas gradācijas. Sociālo apstākļu ietekme uz skolēnu sekmēm joprojām vēl ir augstāka. Un tie ir lieli izaicinājumi, ar ko Latvija joprojām saskaras, ceļot sekmju līmeņa izaugsmi līdz tādam, ko redzam šodien Igaunijā,” sacīja Šleihers.
