Jau no nākamā gada 1. janvāra Latvijā plānots sākt veselības aprūpes sistēmas reformu, sirdzējus sadalot tajos, kam ir valsts veselības apdrošināšana un pieejams pilns veselības aprūpes pakalpojumu klāsts, un tajos, kam apdrošināšanas nav un pieejams tikai minimāls palīdzības apjoms.
Skaidrojot jaunās sistēmas pamatprincipus, Veselības ministrijas (VM) valsts sekretāra pienākumu izpildītāja Daina Mūrmane-Umbraško teica: "Mēs sadalām veselības aprūpes grozu divās daļās – tā sauktajā minimālajā grozā un tā dēvētajā pilnajā grozā. Pilnais grozs pienākas tiem iedzīvotājiem, kuri veic sociālās iemaksas un tiem iedzīvotājiem, kurus apdrošina valsts – bērniem, pensionāriem un citām personām, kas minētas likumprojekta 11. pantā.
Savukārt pārējās personas, kuras ir darbaspējīgā vecumā, bet neveic sociālas iemaksas, saņems vai nu minimālo grozu, vai arī tām ir otra iespēja – personas varēs pievienoties šai sistēmai, veicot ikgadēju maksājumu."
Tie darbaspējīgā vecumā esošie iedzīvotāji, par kuriem netiek veiktas sociālās iemaksas, veselības apdrošināšanu varēs iegūt, nākamgad par to maksājot 1% no minimālās mēnešalgas jeb 4,30 eiro mēnesī. Turpmākajos gados šo maksājumu plānots palielināt līdz 5% no minimālās algas.
Šādu pieeju valdības komitejas sēdē kritizēja Latvijas Darba devēju konfederācijas eksperts Pēteris Leiškalns. Viņš aprēķinājis, ka tiem iedzīvotājiem, par kuriem netiek maksātas sociālās iemaksas, jau pēc dažiem gadiem par veselības apdrošināšanu būs jāmaksā vairāk nekā tiem, kas saņem minimālo algu.
"Šeit ir jāiet no otras puses, tas ir, tā, kā tiek noteiktas apdrošināšanas prēmijas jebkurā apdrošināšanas sistēmā. Kopējais risks tiek izdalīts ar lietotāju skaitu, un mēs iegūstam to lielumu, kas katram ir jāmaksā. Ja mēs skatāmies, ka kopējie otrā līmeņa veselības aprūpes pakalpojumi 2018. gadā mums varētu būt par aptuveni 300 miljoniem, ko izdalot uz 2 miljoniem, mums sanāk 150 eiro gadā, ko, izdalot uz gadu, mums sanāk nedaudz vairāk nekā 12 eiro mēnesī," lēsa Leiškalns.
Bažas par to, kā jaunā sistēma strādās, ir arī Labklājības ministrijai (LM), kuras pārziņā ir sociālās apdrošināšanas speciālais budžets.
Vismaz pagaidām jaunais likums neparedz veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību saistīt ar faktiski veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Tādēļ runāt par to, ka veselības apdrošināšanas ieviešana veicinās nodokļu nomaksu, ir pāragri, uzskata LM valsts sekretārs Ingus Alliks.
"Tas pakalpojums pienākas tikai tad, ja faktiski ir samaksātas šīs iemaksas. Tāpat kā tas ir ar pensiju apdrošināšanu un, iespējams, mēs diskutēsim arī par īstermiņa pakalpojumiem, tas ir, bezdarba, slimības un maternitātes apdrošināšanu. Cilvēks tomēr šobrīd spēj caur internetā pieejamiem e-pakalpojumiem kontrolēt, ir vai nav par viņu samaksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas," norādīja LM pārstāvis.
Arī Finanšu ministrijas speciālisti atzīst, ka piedāvātais likumprojekts ir nepilnīgs un pagaidām risina tikai jautājumus, kas saistīti ar veselības aprūpes finansēšanu, bet atstāj daudz neskaidrību par to, kā īsti darbosies veselības apdrošināšanas sistēma.
Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (Zaļo un Zemnieku savienība) norāda: "Būtu lietderīgi, ja būtu viens likums, kas runātu gan par finansējumu, gan par pakalpojumiem, gan par apdrošināšanu. To es redzu kā tādu loģisku komplektu."
Saskaņā ar valdības komitejas sēdē panākto vienošanos Valsts obligātās veselības apdrošināšanas likums Veselības ministrijai jāizstrādā līdz nākamā gada beigām. Tas nozīmē, ka tā pieņemšana varētu tikt atstāta mantojumā nākamajai valdībai un Saeimai.
