Filmās mēs varam redzēt, kā policisti, izmantojot noziedznieka vai cietušā mobilajā telefonā iebūvēto globālās pozicionēšanas sistēmu jeb GPS, noskaidro viņa atrašanās vietu. Realitātē Latvijā šāds sižets nav iespējams.
Valsts policijā par cilvēku meklēšanu atbildīgās nodaļas priekšnieks Romāns Jašins deputātiem sūdzējās, ka mobilo sakaru operatori nevarot pateikt precīzu pazudušā cilvēka mobilā telefona atrašanās vietu.
“Ko mums operators sniedz – pilsētās tas rādiuss ir 5 kilometri, ārpus pilsētas, lauki, tas ir 10 kilometri,” stāsta Romāns Jašins.
Satiksmes ministrijas Sakaru departamenta direktors Valters Bajārs norāda, ka mobilo sakaru operatori izpilda Elektronisko sakaru likumā noteiktās prasības. Proti, nepieciešamības gadījumā viņiem pieejamā informācija par abonenta atrašanās vietu jānodod Iekšlietu ministrijas Sakaru centram. Tas tālāk to nodod glābšanas dienestam.
“No mobilo operatoru viedokļa informācija tiek dota, kā minimums tas ir sakara šūnas atrašanās kods. Respektīvi, bāzes stacijas vieta. Vienā gadījumā tas ir precīzāk, otrā tas ir ne tik precīzi,” atzīst Bajārs.
“Tele2” datu aizsardzības un starpoperatoru attiecību vadītājs Jānis Miķelsons precizē - likums sakot, ka komersantam ir jāglabā tā informācija, kura rodas pakalpojuma sniegšanas gaitā.
“Tas, kas rodas pakalpojuma sniegšanas gaitā, tā tiešām arī ir, ka tiek fiksēts, pie kura torņa un kādā rādiusā šis telefona numurs bijis pieslēdzies vai nu sarunas veikšanas laikā vai arī, ja SMS sūtīta. Un tā ir informācija, kuru mēs vācam un dodam izmeklēšanas iestādēm pēc pieprasījuma,” saka Miķelsons.
Savukārt nekādu papildu informāciju operatori nedrīkst ne radīt, ne veidot, ne vākt. Jautājums vērtējams no personas datu aizsardzības puses, norāda Miķelsons.
“Jo ir bijušas vairākas lietas Eiropas Cilvēktiesību tiesā skatītas. Un tā ka vispār precīzu datu vākšana būtu jāskatās kontekstā ar šo nepieciešamību. Jo vispār vākt datus par visiem cilvēkiem, kur viņš kurā brīdī ir atradies, bez tāda iepriekš zināma mērķa, tas tiek uzskatīts par cilvēktiesību pārkāpumu,” norāda Miķelsons.
Taču, pat ja likums ļautu vākt precīzāku informāciju par klientu, tādas operatoriem nemaz nav. Runājot par GPS koordinātēm, gan “Tele2” speciālists, gan ministrijas pārstāvis norāda – tas nav telekomunikāciju operatora jautājums.
“Ir jāsaprot, ka arī klienta pusē telefoni ir dažādi. Risinājumi ir dažādi. Un klients arī šos lokācijas servisus var atslēgt savā telefonā. Tad nekādā gadījumā nebūs iespējams precīzāk noteikt vietu, kā šī te mobilo sakaru šūna,” saka Bajārs.
Jau kopš septembra Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs ir gatavs izmantot informācijas tehnoloģiju giganta “Google” izstrādāto sistēmu. Tā strādā šādi - tiklīdz cilvēks piezvana uz 112, tā šī sistēma ministrijas Informācijas centram nosūta precīzu zvanītāja atrašanās vietu. Starptautiskās sadarbības nodaļas vadītājs Artis Jurkevics stāsta, precizitāte ir līdz 50 metriem.
Taču Datu valsts inspekcija neļauj šo sistēmu izmantot. Jurkevics saka, iemesls ir, jo “Google” Elektronisko sakaru likuma izpratnē nav elektronisko sakaru komersants.
“Uz doto brīdi Latvijā ir tehniski viss sagatavots, lai izmantotu šo sistēmu, bet tā kā nav pietiekami sakārtota normatīvo aktu bāze, tad patlaban Datu valsts inspekcija ir iebildusi pret to, ka šie dati tiek izmantoti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta un Valsts policijas vajadzībām,” skaidroja Jurkevics.
Ja cilvēks apzināti lejupielādē savā telefonā aplikāciju, ar kuras palīdzību var nosūtīt GPS koordinātes, tad viņš ar savu darbību piekrīt datu izmantošanai. Savukārt, zvanot uz 112, viņa atrašanās vieta tiekot nosūtīta dienestiem, zvanītāju par to nebrīdinot.
Jurkevics saka, tas, vai šo sistēmu, kura darbojas daudzviet Eiropā, ieviesīs, tagad ir atkarīgs no Datu valsts inspekcijas.
Tikmēr cilvēki var lejupielādēt Valsts policijas radīto aplikāciju „Mana drošība” un, apmaldoties mežā, ar tās palīdzību paziņot glābējiem savu atrašanās vietu.
