Ministrs Reirs: «Sistēmas bērnus» pa dzīves ceļu ved pašvaldību bāriņtiesas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Bāriņtiesām, kas ir pašvaldību kompetencē, ir jārūpējas par bērniem, kas izņemti no ģimenēm. Un arī adopcijas jautājumos bāriņtiesas ir galvenais spēlētājs, intervijā Latvijas Radio pauda labklājības ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”).

Latvijas Radio: Runājot tieši par adopcijas procesu uz ārzemēm, pēc mūsu iepriekšējās intervijas Jūs teicāt, ka ir arī atsevišķas personas, kas ir ļoti ietekmīgas.

Jānis Reirs: Es neteicu ne par atsevišķām personām, ne par ietekmīgiem cilvēkiem. Es teicu, ka mani brīdināja par to, ka būs ietekmēšana. Un pārmetumus par to, kas noticis pēdējo 26 gadu laikā, es uztveru kā ietekmēšanu.  

Tikai šos pārmetumus Jūs esat saņēmis?

Ja būtu draudi, tad šie cilvēki jau būtu vai nu krimināllietu izmeklēšanai nodoti, vai būtu jau notiesāti. Mums ir tiesiska valsts. 

Taču te varbūt ir kaut kas vairāk par sistēmu, kaut kas pat sliktāks - tā ir rutīna, kas ir izstrādājusies.

Kā veidojušies adopcijas jautājumi, kur praktiska ministrijas ietekme,  izlasot visus likumus un visu pārējo, ir ļoti minimāla. Galvenais spēlētājs adopcijas jomā ir bāriņtiesas - no pirmā brīža, kad tiek izņemts bērns vai tiek risināts jautājums par bērnu izņemšanu no ģimenes, līdz pēdējam brīdim - aizsūtīšanai uz viesģimeni vai pilnvērtīgas informācijas nedošanu mūsu cilvēkiem, kas grib adoptēt.  Ministrijas ietekmes šai procesā praktiski nav vispār. 

Vienīgais, kā varam sākt šo problēmu risināt, pirmkārt, ir nepieciešama sabiedrības viedokļa maiņa. Sabiedrība uzskata, un tas uzskats nāk vēl no seniem laikiem un ir saistīts tikai ar higiēniskajām prasībām, ka tur ir tīrs, tur bērni ir pabaroti, ir siltumā. Ja mēs salīdzinām ar tām ģimenēm, no kurām viņi ir izņemti, tad varbūt - jā.

Mēs tagad varam [runāt] par bērnunamiem un adopciju uz ārzemēm - cik tas ir slikti, bet, gribu piebilst, ka arī internātskolas ir tikpat slikti.

Bija diskusijas Saeimā par budžetu, un kas notika ar internātskolām? Vienos vārtos - ka tas ir ļoti labi, ka tas ir jāatstāj, ka tā ir vienīgā iespēja! Visa Eiropa saprot, ka tā ir ļoti slikta iespēja. Bet mums tas tiek pasniegts pavisam citādi. 

Jūsuprāt, vai Inesei Pauderei, kas ilgu laiku vadīja valsts sociālā aprūpes centru "Rīga", ir bijusi ietekme šajā sistēmā? 

Nezinu, vai viņai ir ietekme vai nav ietekmes. Bet tas, ka visā sistēmā ir izveidota rutīna… No vienas puses, ja paanalizējam, ka no šiem 300 bērniem, kas ir mūsu valsts sociālās aprūpes centros, kas ir arī ar īpašām vajadzībām, vai 40 bērni, kuriem nav vēl trīs gadu, kuri izņemti no nelabvēlīgām ģimenēm, tad viņi pārsvarā ir juridiski nebrīvi bērni un viņus nedrīkst adoptēt ne uz ārzemēm, ne Latvijā. Tas ir bāriņtiesu jautājumus. Pauderes kundze ietekmēt šo lietu nevar nekādā veidā.

Mēs izvirzījām hipotēzi, ka tas tomēr varētu būt izdevīgi, ka bāriņtiesām ir vietas, kur uz laiku ievietot šos bērnus, kamēr lielākā daļa no vecākiem neinteresējas par saviem bērniem un nepārsūdz tiesas lēmumus. Jūs arī kaut kādu šāda veida sakarību tomēr varētu vilkt ar bāriņtiesām?  

Es vēlreiz gribu atkārtot, ka šajā procesā no A līdz Z pilnīgi visu veic bāriņtiesas. Man, piemēram, ir  viens jautājums -

kāpēc bērni ir juridiski nebrīvi adopcijai piecus, sešus, septiņus gadus?  Man ir šāds jautājums, un man neviens nevar atbildēt.

Es varu saprast - ja vecāki uztur kādas attiecības, bet ir ļoti daudz stāstu par to, ka vecākiem piespiedu kārtā reizi pusgadā vai reizi ceturksnī liek aiziet uz bērnunamu. Viņi aiziet, iedod konfektīti, pagriežas, iziet ārā aiz sētas, ierauj savu šņabīti un jūtas laimīgi un priecīgi. Bet bērns ir juridiski nebrīvs, un  mēs nevaram piedāvāt viņu adopcijai.

Tad jau skaitās, ka vecāki interesējas par viņu.

Jā, skaitās, ka interesējas. Ja apskatāmies lietā, tad šim vecākam jau četri bērni ir atņemti, un viņa bērns, kamēr ir institūcijā,  ir nebrīvs.

Un tad viņš aizbrauc pie viesģimenes uz ārzemēm, un viņš kaut kā ļoti ātri paliek juridiski brīvs adopcijai. Tā ir pilnībā bāriņtiesu atbildība. 

Mums ir zināms, ka arī par tām pārbaudēm, kas bija pēdējās par Kapseļu ielas bērnunamu un kur jau iepriekš konstatēja pārkāpumus, ministrijā zināja tikai divi cilvēki. Tā vismaz teica mūsu avoti. Tā ir normāla prakse, ka par to zina tikai divi cilvēki?

Pārbaudes ir efektīvas tad, kad var pārliecināties, kā notiek darbības ikdienā. Mēs esam pamanījuši, ka, veicot plānotās pārbaudes, tiek pastiprināti veikti pasākumi, lai visu sakārtotu. Tāpēc mēs pielietojām citas metodes. Žurnālisti jau arī tādus paņēmienus pielietoja, un tas bija ļoti efektīvi. Tikai mums ir tiesiskais pamats jāievēro.  

Vai tas nozīmē, ka Jūs uzticaties saviem darbiniekiem?

Man nav pamats neuzticēties, jo, ja es justu, ka ir slikti ar darbiniekiem, mēs nebūtu tik tālu tikuši, cik esam. Mēs esam ļoti tālu pavirzījušies šajos jautājumos. 

Kurš pašlaik pilda Ineses Pauderes  pienākumus? 

Valsts sociālās aprūpes centra “Rīga” Baldones filiāles vadītāja. Nācās rīkoties ļoti steidzīgi, pieņemt lēmumus pāris stundu laikā, un mēs nevarējām rīkot konkursus, tāpēc nozīmējām cilvēku no sistēmas. Šī “ Baldones”  filiāles vadītāja valsts sociālās aprūpes centrā sāka strādāt tikai no šī gada janvāra. Atšķirība – kāds stāvoklis bija līdz tam un kāds ir tagad, ir ļoti nozīmīga. Jaunā vadītāja ir veikusi ļoti daudz pozitīvu izmaiņu centrā “Baldone”. Tāpēc arī nosliecos par labu viņas kandidatūrai, un nebija nemaz daudz to iespēju. 

Tika doti uzdevumi sakārtot reģistrus, bērnu juridiskos statusus. Taču šeit es arī gribētu atzīmēt to - ja salīdzinām juridisko stāvokli bērniem, kas ir sociālās aprūpes centros un bērnunamos, un pašvaldību bērnunamos, tad

situācija ar bērnu juridisko statusu pašvaldību iestādēs ir daudz kritiskāka. 

Vai šobrīd būtu korekti teikt, ka adopcija uz ārzemēm ir apturēta?

Mēs nevaram apturēt adopcijas uz ārzemēm tāpēc, ka likums paredz šādu iespēju. 

Ja gribam panākt situāciju, ka bērnunamos bērnu nav, tad arī adopcija uz ārzemēm pašreizējā situācijā vēl ir pieļaujama. Šeit es runāju par to, ka ir slimi bērni, kas ir ar īpašām vajadzībām, kuriem vēl nav iespējams nodrošināt pienācīgus apstākļus šeit. Viņiem ir tiesības augt ģimeniskā vidē, un šī adopcija arī nodrošina to.

Tāpat arī tiem bērniem, kurus neizdodas vai neizdosies nākotnē ievietot audžuģimenē vai aizgādnībā, vai arī adopcijā.  Arī viņiem ir šīs tiesības uz ģimenisku vidi.

Ja ir tā, ka vienīgais veids, ko valsts var piedāvāt, ir ārzemju adopciju, tad tas ir labāk nekā bērna atrašanās institūcijā.

Tāpēc mēs gatavojam grozījumus, kas aizliegtu izņemt bērnus no audžuģimenēm uz adopciju uz ārzemēm.

Jo no audžuģimenēm ir ļoti vienkārši izņemt?

Jā. Pajautājiet audžuģimenēm - pirmais pusgads tiek ieguldīts, lai savestu kaut cik kārtībā bērna veselību - mentālo, garīgo, fizisko. Tas ir ļoti smags darbs, ko dara audžuģimenes. 

Šis ir pirmais gads, kad adopcija uz ārzemēm ir mazāka nekā adopcija Latvijā. Arī pagājušā gadā bija, bet nenozīmīgi. Pašreiz Latvijas ģimenes adoptējušas 102 bērnus un ārzemnieki 61 bērnu.  

Taču ne jau tikai slimi bērni brauc prom uz ārzemēm?

Tas ir vēl viens jautājums, kuru uzdodam un uz kuru būtu jāatbild visiem iesaistītajiem. Tātad, piemēram, ja bērnu grib adoptēt ģimene Latvijā, tad bērns tiek piedāvāts adopcijai ar apjomīgu slimības lietu,  bez fotogrāfijas, bez iespējas redzēt šo bērnu, vienkārši ar slimības lietu. Viņš tiek piedāvāts pat vairākiem vecākiem, un šie vecāki atsakās.

Tas ir arī objektīvi. Iedomājaties, jums piedāvās slimības lietu un jūs neesat speciālists. Tad bērns atrodas aprūpes iestādē piecus sešus gadus. Lietā nav atrodama neviena veikta veselības vai ārstnieciskās manipulācija, un tad, kad viņu adoptē uz ārzemēm, šis bērns izrādās tomēr caurmērā vesels, bet jau tādā vecumā, kad neviens atkal Latvijā vairs negrib adoptēt. Viņš ir jau tīnis. Jautājums, kā neveicot veselības korekcijas, tas bērns kļūst veselāks? Uz šo jautājumu arī nav atbildes. Taču tas ir jautājums bāriņtiesām.

Bāriņtiesām ir jārūpējas par izņemto bērnu. Praktiski tās ved šo bērnu pa dzīves ceļu. Un visas bāriņtiesas Latvijā ir pašvaldību kompetencē.  

Cik ārvalstu adopcijas aģentūru šobrīd ir akreditētas Latvijā? Es atradu, ka 15. Vai kādu palaidu garām?

Precīzu datu nav. Bet tā varētu būt. Esam diskutējuši par dažu aģentūru darbības apturēšanu, jo pēc līguma mums ir nepieciešama informācija par bērniem nākamo divu trīs gadu laikā pēc adopcijas procesa. Par to bija nesaprašanās ar dažām aģentūrām. Es gan nezinu šobrīd vēl rezultātus. 

Bet vai aģentūras Jums sniedz atskaites, kas Amerikā notiek ar šiem bērniem?

Sniedz. Te jau ir tas jautājums, kur mums radās domstarpības ar divām aģentūrām par to, ka neesam saņēmuši informāciju. Es sapratu, ka tagad šīs atskaites ir saņemtas. Process vēl nav noslēdzies.

Ko aģentūras atskaitēs raksta? 

Stāvokli un to situāciju, kādā bērni atrodas. 

Vai to var pārbaudīt? 

Pārbaudīt vienmēr visu var, ja ir vēlme.

Vai ministrija veic pārbaudes, vai tiešām tur, kur norādīts, šie bērni arī dzīvo?

Lai pārbaudītu, vajadzētu uz turieni nosūtīt cilvēkus. Esam pieprasījuši līdzekļus valsts budžetā šim pirmajam ļoti svarīgam solim. Mums ir svarīgi, ka bērnu viesošanos viesģimenēs ārvalstīs uzrauga arī valsts pārstāvis, ne tikai no institūcijas vai no bāriņtiesas, bet arī valsts pārstāvis, jo

mums ir informācija, ka bērns ir nevienlīdzīgā situācijā, kad viņam ir jāizlemj, vai viņš piekrīt vai nepiekrīt adopcijai. Es uzskatu, ka šajā situācijā bāriņtiesas nepilda savu funkciju un neaizstāv bērna intereses.

Mēs esam pieprasījuši finanšu līdzekļus, lai varētu pavadīt bērnus un lūkoties, kā notiek šis process viesģimenēs. 

ASV vēstniecība, kas ir šo aģentūru partneris Latvijā, komentēt ieceri, ka tagad varētu aizliegt adoptēt bērnus no audžuģimenēm, atteicās. Kāda ir Jūsu versija, kāpēc? Jo pirms dažiem gadiem tomēr komentārs par adopciju bija.

Mums ir ļoti laba sadarbība ar vēstniecību visos jautājumos. Jautājumos ar aģentūrām vēstniecība ir ļoti  ātri reaģējusi un arī par šiem trīs bērniem, par kuriem mums nebija informācijas, vēstniecību deva ļoti lielu ieguldījumu, lai mēs panāktu to, ka šīs aģentūras informāciju iedod. Kāpēc atsakās komentēt - es jums to nevaru pateikt.  

Kas, Jūsuprāt, ir labuma guvēji no pašreizējās adopcijas sistēmas, kura ir visai ienesīga?

No jebkuras adopcijas sistēmā es jums varu pateikt, kam vajadzētu būt labuma guvējam. Labuma guvējam būtu jābūt bērnam, kurš var augt ģimeniskā vidē un attīstīties pilnvērtīgi, kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli, nevis nākotnē dzīvot uz pabalstiem. Mēs savu politiku vēlamies arī vērst uz to, lai šie bērni vairāk tiktu adoptēti Latvijā nekā uz ārzemēm.

Tad Labklājības ministrijas loma  ārvalstu adopcijas shēmā ir tāda, ka Jūs tagad lūdzat grozīt likumus, lai kaut kā koriģētu šo procesu, bet beigās Jūs vienkārši parakstāt katra bērna lietu un viss?

Mēs neparakstām, mēs izvērtējam katra bērna lietu. Es negribētu to nosaukt par adopcijas shēmu, bet šī ir likumā noteiktā kārtība, kādā ir iespēja panākt to, ka bērni neatrodas institucionālā vidē, kas nav cilvēcīga vide bērna attīstībai. Likumdevējs ir noteicis katras institūcijas vai iestādes lomu, un galvenā loma šajā procesā ir un paliek bāriņtiesām. 

Tas, ko esam konstatējuši, skatoties normatīvo bāzi - gan Bāriņtiesu likumu, gan Bērnu tiesību aizsardzības likumu, faktiski ar normatīvo bāzi mums viss ir kārtībā.  

Tas viss ir piemērošanas jautājums, kā bāriņtiesa tulko konkrēto likuma normu. Mēs jau nevaram uzrakstīt arī precīzu instrukciju bāriņtiesai, kā katrā konkrētajā gadījumā būtu jārīkojas.

Bāriņtiesas par primāro liek bērna intereses vai  bērna interešu aizsardzību, un šajā gadījumā no šī aspekta arī tai būtu jāskatās uz katru pieņemto lēmumu. 

Tad, Jūsuprāt, Latvijā joprojām ir pieļaujams adopciju aģentūru bizness, neskatoties pat uz to, ka mūsu kaimiņvalstis no ārzemju adopcijas atteikušās? 

Es ļoti pozitīvi vērtēju sabiedrības attieksmes izmaiņas pēdējā gada laikā. Šeit ir ļoti nopietna mediju loma.

Esmu runājis ar dažiem aģentūru pārstāvjiem, nevis aģentūrām, bet advokātiem, kas šeit viņus pārstāv. Esmu viņiem teicis, ka ir jāgatavojas pavisam savādākam biznesa modelim.

Proti, ka tuvāko divu trīs gadu laikā nebūs bērnu, ko adoptēt uz ārzemēm. Nevis tāpēc, ka likums aizliedz, bet tāpēc, ka vienkārši šie visi bērni atradīs ģimenes Latvijā.

Un, ka varbūt šiem advokātiem vajadzētu pārkvalificēties un domāt par to, kā mēs varētu palīdzēt citu valstu bērniem un tām ģimenēm, kas gribēs adoptēt vai aprūpēt bērnus, šo pakalpojumu saņemt. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti