• Koncentrēšanās uz slikto arī kropļo skatu uz pasauli
• Kritika kā instruments, nevis mērķis
• Ziņu pasniegšana konstruktīvi patīk arī reklāmdevējiem
• Žurnālistika kā diskusiju kvalitātes uzlabošanas veids
• Mediju jautājums sev - vai esam gatavi atgriezeniskajai saitei?

Koncentrēšanās uz slikto arī kropļo skatu uz pasauli

Latvijas Radio: Latvijā ir būtiski aktualizējušās diskusijas par mediju, it īpaši sabiedrisko mediju saturu – piemēram, no mediju uzrauga, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes, ir izskanējis aicinājums lielāku īpatsvaru piešķirt pozitīvām ziņām. Jūs savukārt savās publikācijās piedāvājat atšķirīgu konceptu – konstruktīvo žurnālistiku. Kāds ir jūsu viedoklis par šādām diskusijām?

Ulriks Hāgerups: Pirmkārt jāatzīst, ka man nekad nav nācies dzirdēt ne par vienu valdību vai politiķu, kurš neteiktu, ka vēlas, lai mediji būtu pozitīvāki, un kuri neatzītu, ka vēlas biežāk redzēt patīkamas reportāžas. Pārtrauciet būt kritiski pret mani, kļūstiet pozitīvi, un stāstiet par labajām lietām, kuras esmu izdarījis, dodiet man mikrofonu un netraucējiet ar saviem kritiskajiem jautājumiem. Tas nav nekas pārsteidzošs.

Tā tas ir demokrātijās un vēl jo vairāk – diktatoru pārvaldītās valstīs. Diktatūras apstākļos vienkārši tiktu pateikts - vēlos, lai mediji būtu pozitīvi. Tas ir veids, kā tas notiktu Ziemeļkorejā.

Tomēr runa ir par ko citu. Es nezinu, kā tas ir jūsu mediju saturā, jo to nevaru klausīties un saprast, tomēr kopumā medijos daudzās valstīs ir vērojama tendence, ka

žurnālistika ir kļuvusi par kultūru, kurā mūsu galvenais darbs ir fokusēties uz lietām, kas nestrādā, mirstošiem cilvēkiem un sliktiem laika apstākļiem.

Tas, ko es vēlos akcentēt kā vērā ņemamu problēmu – ja mēs kā žurnālisti esam filtrs starp realitāti un sabiedrības realitātes uztveri, un sabiedrība uzskata, ka realitāte un apkārtējā pasaule ir krietni sliktāka nekā īstenībā, tad mums ir problēma. Mūsu uzdevums, it īpaši sabiedriskajos medijos, ir sniegt precīzu skatījumu. Bet,

ja mēs fokusējamies uz lietām, kas nestrādā, jebkurā stāstā akcentējam tikai konfliktus, drāmu un krāpniekus, tad mēs beigās cilvēkiem piegādājam … ne gluži melus, tomēr izkropļotu bildi.

Kritika kā instruments, nevis mērķis

Jā, tomēr kur atrodas šis vidusceļš – situācija, kurā mēs varam teikt, ka jā, mēs stāstām patiesību, neizgriežot kaut kā mākslīgi ārā no šīs kopējās bildes?

Es domāju, ka mums, it īpaši Rietumu medijiem, ir jāsaprot, un jums arī, jo jūs esat kopējuši Rietumu mediju paraugu pēdējos 25 gadus, – mēs esam samainījuši vietām izpratni par to, kas ir līdzeklis un kas ir mērķis medijos. Daudzi redaktori un žurnālisti saka, ka labas žurnālistikas mērķis ir būt kritiskam.

Bet patiesībā – reportiera rokās kritiskums ir svarīgākais instruments, bet tas nekad nav bijis mērķis.

Mērķis ir nodrošināt labāko pieejamo patiesību, lai sabiedrība pati varētu izdarīt savus secinājumus. It īpaši – sabiedriskajos medijos! Mūsu mērķis šeit ir nebūt tendencioziem, mēs šeit neesam tāpēc, lai sabiedrībai sniegtu noteiktu skatījumu uz pasauli, bet gan censties parādīt viņiem pēc iespējas pilnīgāku ainu, lai ļautu viņiem izdarīt savus secinājumus.

Nezinu par jums, bet manā karjerā ļaunākais apvainojums man būtu apsūdzība, būtu pārmetums, ka es tikai turu mikrofonu, ka es neesmu bijis pietiekami kritisks, ka es esmu piešķīris ētera laiku par brīvu, ka esmu kādam nodrošinājis reklāmu par brīvu un ka savu stāstu esmu veidojis no nekritiska skatupunkta. Ja kādam ir ideja, tad es varētu vēlēties aicināt viņu uz studiju kopā ar viņa sīvāko pretinieku un ļautu viņiem savā starpā cīnīties. Un tad man neviens nevarētu pārmest tendenciozitāti. Tomēr, tā rīkojoties, mēs riskētu nenonākt līdz diskusijām par to, kāda ir šī ideja, un kādas ir problēmas, izvērstos tikai cīņa par to, kuram ir vai nav taisnība, tā vietā, lai šo stāstu izskaidrotu. Es domāju, ka tā ir daļa no kopējās problēmas.

Tomēr iedomājoties hipotētisku situāciju – jums ir vienlaikus jāvēsta par sliktiem laika apstākļiem, kuru rezultātā ir daudz avāriju, vai arī par ziņu, ka latviešu mūziķis ir ieguvis „Grammy” balvu. Kuru no ziņām jūs liktu kā prioritārāku?

Ir svarīgi uzsvērt, ka es nerunāju par pozitīvajām ziņām, tās noteikti ir jānodala no konstruktīvajām ziņām, konstruktīvās žurnālistikas. Ideja noteikti nav par to, ka mums vajadzētu gatavot vairāk jauku ziņu, piemēram, par kaķiem, kas nokāpj no koka, vai par „Youtube” videoierakstiem ar kaķiem uz skrituļdēļa. Konstruktīvā žurnālistika noteikti nav izklaides ziņas, bet tās ir ziņas, kas ir svarīgas ikvienam, par ikdienas norisēm.

To mērķis ir atklāt problēmu, atklāt, kurš ir vainojams problēmā, bet pēc tam – spert arī nākamo soli un noskaidrot – kā mēs šo problēmu varam atrisināt.

Kur kāds jau ir darījis kaut ko līdzīgu? Ko šādā gadījumā dara cilvēki Zviedrijā, Holandē vai citā Latvijas pilsētā, kurā varbūt jau ir piedzīvota līdzīga situācija? Vai viņi atrada kādu iespējamo risinājumu, kas varētu iedvesmot arī mūs pārējos? Tas ir tas, par ko es runāju! Es nekādā ziņā nevēlos „pozitīvo ziņu” ieviešanu. Pozitīvās ziņas – tas būtu kā teikt, ka mums vajadzētu realitāti apkaisīt ar cukuru vai arī pievērt vienu aci uz problēmām. Tas pilnīgi noteikti nav manā dienaskārtībā. Tāpēc es saucu to par konstruktīvo žurnālistiku.

Ziņu pasniegšana konstruktīvi patīk arī reklāmdevējiem

Jums noteikti arī ir priekšstats par to, kā šāds ziņu pasniegšanas veids ietekmē auditoriju un arī mediju darbības rezultātus. Vai ir nācies novērot, ka šādas ziņas piesaista jaunu auditoriju, izraisa kādu reakciju sabiedrībā, vai arī kaut kādā veidā, piemēram, ietekmē pat mediju budžetu?

Tas ko esmu novērojis – vietās, kur mediju organizācijas ir iedvesmojušās šo pieeju izmēģināt, reakcija no klausītājiem, skatītājiem, lasītājiem ir praktiski vienāda itin visur, un tā ir atzinīga. Cilvēki saka – jā, tas bija lieliski un tas bija interesanti. Parasti pēc ziņu izlaiduma noklausīšanās man gribas iet un pakārties, jo visvairāk tur nākas dzirdēt par to, cik pasaule ir briesmīga, kā viss nestrādā, un bez tam ir arī slikti laika apstākļi. Un tad pēkšņi ir stāsts, kurā jutos piederīgs, kurā bija cerība, kas bija iedvesmojošs. Mediji var viegli pārliecināties, ko ar šiem stāstiem cilvēki ievērojami aktīvāk dalās sociālajos tīklos, ka un daudz aktīvāk tos apspriež.

Piemēram, pirms kāda laika ļoti kritiska kreisā spārna avīze Dānijā nolēma izmēģināt šo pieeju un tikai uz vienu dienu nolēma pilnīgi visas publikācijas sagatavot, vadoties no šīs konstruktīvās žurnālistikas pieejas. Visu rakstu sagatavošana šādā veidā man šķiet pārmērīga, tomēr lasītāju reakcija bija ļoti pozitīva, avīzei nekad nebija nācies uzklausīt tik daudz pozitīvu atsauksmju, arī no pastāvīgajiem lasītājiem. Un viņi nekad nebija piedzīvojuši tik strauju abonentu skaita kāpumu vienā dienā.

„The Huffington Post” šobrīd ir viens no lielākajiem medijiem, un viņi ir atklājuši, ka šī pieeja ir ne tikai laba žurnālistika, bet arī labs bizness, jo reklāmdevēji dod priekšroku tieši šādiem materiāliem. Tas ir izdevīgi gan žurnālistikai, gan demokrātijai, gan uzņēmējdarbībai.

Nav tā, ka mums būtu jābūt konstruktīviem nepārtraukti, visu laiku. Iespējams, mums ir nepieciešams viens vai divi šādi sižeti visā pārraidē. Varbūt dažreiz trīs, bet dažreiz – neviens. Tas ir atkarīgs no tā, kas ir dienaskārtībā. Protams, ja mums Kopenhāgenā ir noticis teroristu uzbrukums, mēs nedomājam par konstruktīvismu, bet gan izplatām ziņu un pastāstām, kas ir noticis. Bet, iespējams, trešajā dienā mēs sāksim diskutēt par to, kā mēs kā sabiedrība varam novērst iespēju, ka kaut kas tāds atkārtosies!

Vai, jūsuprāt, sākot īstenot šādu pieeju, ir nepieciešams kaut kā par to pavēstīt auditorijai, vai tai vienkārši ir jāsāk organiski iekļauties ziņu saturā?

Mēs izvēlējāmies otro pieeju – mums nebija nekāda logo, kas vēstītu, ka tagad izskanēs konstruktīvā žurnālistikā balstīts sižets. Tas vienkārši ir veids, kā stāstīt stāstu, kā pozicionēt žurnālistiku pašiem sev, tas ir viens no instrumentiem instrumentu kastē.

Pieļauju, ka atceraties, kad pirms vairākiem gadiem nozarē sākās diskusijas par to, ka ir nepieciešams biežāk atspoguļot arī sabiedrības viedokli, parastu cilvēku viedokli sižetos, it īpaši ziņās, kurām ir skaidra ietekme uz šo parasto cilvēku. Piemēram, pajautājot kundzei veikalā, cik sāpīga viņa izjutīs faktu, ka viņa, piemēram, konkrētā veikalā vairs nevarēs nopirkt kartupeļus. Šī pieeja patiesībā ir gluži jauna, 25 gadus senāk mēs to nepiekopām – mediji runāja tikai ar eliti, ekspertiem, politiķiem, profesoriem. Un tikai vēlāk secinājām, ka ir labi, ja iekļaujam arī parastus cilvēkus! Un to, ka mēs šādu pieeju piekopjam, mēs nekad tā oficiāli neesam izsludinājuši vai arī piekarinājuši tam kādu birku. Tas tikai ir kļuvis par vienu veidu, kā ziņojam – un tas strādā!

Žurnālistika kā diskusiju kvalitātes uzlabošanas veids

Tomēr nereti mēs sastopamies ar tāda veida sižetiem, kuri ir politiski jūtīgi vai sabiedrībā izraisa pretrunīgu reakciju – piemēram, sižeti par bēgļu problēmu Eiropā. Dažkārt sabiedrība pat uzsver, ka nevēlas tos redzēt. Kā šajā gadījumā rīkoties medijam - vai sekot sabiedrības noskaņojumam un samazināt šādu reportāžu skaitu, vai arī runāt par šo problēmu, par spīti tam, ka sabiedrību tas neiepriecina – kāda ir pieredze jūsu organizācijā?

Es uzskatu, ka ir svarīgi pateikt, ka tas nav jautājums, kuru jālemj sabiedrībai. Žurnālistika ir daudz kas vairāk nekā tikai produkts. Ja kaut kas ir tikai produkts, tad vienkārši ir iespējams pajautāt klientiem, ko viņi vēlas, un varbūt tad jūs dzirdēsiet atbildi, ka viņi vienkārši vēlas to pašu, ko jau zina, tikai ātrāk. Mūsu uzdevums ir nodrošināt sabiedrību ar informāciju, kas mūsu vērtējumā ir svarīga, un pastāstīt to saprotamā veidā.

Konkrēti bēgļu krīze ir viens no lielākajiem izaicinājumiem un dilemmām Eiropas iedzīvotājiem šobrīd, un mums tā ir jāatspoguļo! Bet mums tā ir jāatspoguļo, turot vaļā abas acis un saredzot gan iespējas, gan problēmas.

Un tas ko mēs izdarījām, balstoties konstruktīvās žurnālistikas pieejā – mēs palūkojāmies vēsturē, vai līdzīga mēroga migrācijas krīzes kādreiz pasaulē jau ir tikušas pieredzētas un kā tās tika risinātas.

Un mēs pievērsām uzmanību, ka jau 2008.gadā liels skaits Āfrikas iedzīvotāju centās migrēt uz Eiropu pa jūru caur Kanāriju salām. Bija lieli upuri, un tas pamudināja Spāniju apvienot spēkus ar Senegālas valdību, lai uzlabotu situāciju Senegālā un pamudinātu iedzīvotājus nepamest savu valsti, kā arī lai patrulētu jūras ūdeņos. Mēs to izmantojām kā piemēru situācijai, kad pasākumi migrācijas kontrolei strādā – šobrīd no Senegālas cilvēki vairs necenšas meklēt patvērumu Kanāriju salās.

Tāpēc šis ir piemērs, kas pierāda, ka šāda pieredze var pat uzlabot sabiedrisko diskusiju kvalitāti. Politiķiem un iedzīvotājiem ir atgādinājums – varbūt mēs varam mācīties no šīs pieredzes?

Mediju jautājums sev - vai esam gatavi atgriezeniskajai saitei?

Ne mazāk svarīgs jautājums ir par to, kā medijiem saglabāt saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrībā nereti aizvien aktīvāk pieprasīto izklaidējošo mediju saturu un tā saukto nopietno mediju saturu, izklaidējošo žurnālistiku un kritisko un analītisko žurnālistiku. Kāds ir jūsu viedoklis? Kā labāk saglabāt šo līdzsvaru?

Es neuzskatu, ka mēs kā mediji esam izklaides industrijā, ka mums ir jāizklaidē cilvēki. Tomēr vienlaikus industrijā ļoti plaši izplatīts ir aplams viedoklis, ka, lai mūs uztvertu kā nopietnus, mums ir jābūt garlaicīgiem. Tas, manuprāt, ir muļķīgi.

Es uzskatu, ka mūsu galvenais uzdevums ir pastāstīt svarīgākos stāstus par nozīmīgākajām lietām, izmantojot visus mums pieejamos modernākos instrumentus tā, lai šīs ziņas būtu interesantas ne tikai elitei un ne tikai tiem, kurus tās skars vistiešāk, bet arī pārējiem.

Tāpēc ir jātiecas pēc līdzsvara starp nopietnību un to, lai sabiedrība to vēlētos klausīties.

Pēdējos gados zināmu izaicinājumu medijiem rada arī apstāklis, ka aizvien daudz lielāka daļa izmanto tehnoloģijas un sociālos tīklus, lai iegūtu ziņas, bet vienlaikus spējot paši radīt filtrus ziņām, kuras saņem. Daži no lietotājiem pat dzīvo gluži kā burbulī, savā radītā ziņu telpā. Kā medijiem uz to būtu jāreaģē?

Tehnoloģijas vienmēr ir ietekmējušas konceptuālo izpratni par to, kas ir ziņas un kādas tās ir. Kad es biju jauns reportieris avīzē, mēs katru dienu avīzē publicējām vakardienas ziņas. Tad nāca CNN un kļuva par pirmo kompāniju, kura saka izmantot pavadoņu nodrošinātās iespējas, un pēkšņi vienā mirklī, kļuva iespējams pārraidīt no jebkuras vietas pasaulē un paša notikuma laikā. Šīs pārmaiņas veicināja jaunas prioritātes – ziņošanu notikuma mirklī, ziņošanu no notikuma vietas, ziņu operativitāti, un šīs prioritātes ir saglabājušās, arī attīstoties internetam un sociālajiem medijiem. Tāpēc es uzskatu, ka laba žurnālistika var būt arī par rītdienas notikumiem. Mums sociālos medijus nevajadzētu uztvert tikai kā mārketinga instrumentu mūsu tradicionālo produktu popularizēšanai, kā jaunu kanālu to pārraidīšanai, bet kā kaut ko vairāk, jaunu produktu attīstīšanai un arī atgriezeniskās saites veidošanai ar mūsu auditoriju.

Tiem būtu jākļūst par platformu atgriezeniskai saitei, publiskām diskusijām un sabiedrības līdzdalībai. Mums ir jāmaina sava izpratne par savu darbu un jāatsakās no viedokļa, ka mēs runājam monologā, pajautājot sev – vai mēs esam gatavi atgriezeniskajai saitei.

Sociālie mediji šobrīd piedāvā alternatīvu mums, tāpēc mums ir jāsāk rūpīgāk domāt, vai mēs esošajos apstākļos joprojām esam iederīgi, un jābūt arī gataviem apstrīdēt cilvēku priekšstatus. Jo cilvēki, sociālajos tīklos komunicējot ar līdzīgi domājošajiem, kuri nereti apstiprina viņu viedokļa patiesumu, patiešām var nonākt gluži kā burbulī. To nedarot, tiešām varam nonākt situācijā, kad indivīds zina aizvien vairāk par aizvien šaurāku jautājumu loku, un vienā mirklī vairs nepārzina neko.