Mazuļi Kapseļu ielas bērnunamā - eksperimenta trusīši neapmācītiem aprūpētājiem

Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem oficiālā ceļā noskaidrot, kādi ir sadzīves apstākļi Latvijas bērnunamos, Latvijas Radio kopā ar LTV „Aizliegtā paņēmiena” žurnālistiem veica eksperimentu „Zīdaiņu aukle”. Tā laikā divas nedēļas žurnāliste strādāja valsts sociālās aprūpes centrā „Rīga” par aukli, un redzētais ir šokējošs, un mazuļi ir kā eksperimenta trusīši neapmācītiem aprūpētājiem.

Eksperimenta galvenais uzdevums bija noskaidrot, kādā veidā aprūpē un audzina tos bērnus, kuri uz laiku ir nonākuši bērnunamā. Pēc šī eksperimenta arī atbildīgās amatpersonas beidzot pievērsušas uzmanību konkrētajam bērnunamam. Labklājības ministrija ir sākusi izvērtēt pārkāpumos iesaistīto amatpersonu konkrēto atbildību.  

Pirms vairākiem mēnešiem raidījumā „Īstenības izteiksme” Latvijas Radio stāstīja par 100 mazuļiem, kas tolaik dzīvoja valsts sociālās aprūpes centros. Veidojot raidījumu, intervēja gan kādu mammu, kas no bērnunama adoptēja mazuli, gan centra „Rīga” ilggadēju darbinieci.

Abas sievietes pauda sašutumu par klusumu namā, kurā mīt daudzi zīdaiņi, mudināja bērnus apskatīt savām acīm un pievērst uzmanību neskartajam rotaļu laukumam un plašajai āra teritorijai.  

“Es divreiz biju bērnunamā. Es biju divreiz zīdaiņu namā, bet man tāda sajūta bija, ka es esmu aizgājusi uz morgu. Tur bija viss tik kluss, nu, nevarētu būt, ka tie visi bērniņi - 90 vai cik viņi tur dzīvo - visi guļ,”  stāstīja viena sieviete.

Intervija konkrētajā bērnunamā bija jāsaskaņo ar četrām dažādām amatpersonām, jāraksta iesniegums un jābrīdina, kādus jautājumus uzdos. Sarunai tika izvēlēts pusdienas laiks, kad visi bērni gulēja. 

Oficiālā ceļā izdevās apskatīt vien tās grupas, kurās dzīvo smagi slimi bērni.

Bērnu auklēm - nekādas apmācības, nekādas atlases

Septembrī valsts sociālās aprūpes centra „Rīga” mājaslapā parādījās darba vakance, bērnunams meklē aukli. Darbs ir pastāvīgs, jāstrādā pēc grafika, pilna slodze.

Prasības pretendentiem gandrīz nekādas, vien pamata izglītība un pieredze darbā ar bērniem.

Darba alga nepilni 400 eiro. Pieteikšanās termiņš gan bija nokavēts, bet vakance aizvien bija brīva. Vienkārši jāgrib strādāt.

Un LTV žurnāliste pieņemta darba, un jau pirmā maiņa - diennakts maiņa. Darba pienākumos ietilpst autiņbiksīšu nomaiņa, aprūpe, barošana un daudz kas cits. Un jau pēc pāris dienām izskan, ka darbiniecei kādā maiņā varētu nākties bērnus pieskatīt vienai pašai.

 

Nekādas darbinieku apmācības, nekādas atlases, stāsta „Aizliegtā paņēmiena” redaktore Sanita Miķelsone.

“Iestājoties darbā, nav principā nekāda pārbaude attiecībā pret darbinieku. Un sapratām, ka tiek uzaicināts mūsu darbinieks jau uz pirmo diennakti, kur tāds pats otrs darbinieks pretī, nezinām, cik apmācīts un cik kvalificēts, parāda, kā apieties ar mazajiem bērniem veselu diennakti. Parāda, ka tur liek pudelītes mutē gultiņā, neņem viņus rokās,” stāsta Miķelsone.  

Valsts sociālā aprūpes centra "Rīga"vadītāja Inese Paudere intervijā pēc tam, kad viņai atklāj, ka divas nedēļas centrā par aukli strādāja žurnāliste,  atzīst – darbā pieņem jebkuru, kurš piesakās, “protams, ja šim cilvēkam nav kriminālas pagātnes vai ir kādas citas negatīvas iezīmes, kuru dēļ mēs nevaram pieņemt, bet pamatā ir tā, ka caur personāla daļu piezvana, piesakās”.

“Pēc vienkāršiem darbiniekiem ir milzīgs deficīts. Mēs vienkārši priecājamies, ka tie cilvēki var nākt, viņi vēlas,” saka Paudere.  

Paudere nenoliedz, ka darbinieku apmācība ir nepietiekama, bet kadru trūkstot, un minimālā atalgojuma dēļ liela konkurence neveidojas.

Par to liecina fakts, ka darba vakance bija brīva vēl pēc konkursa termiņa beigām. Oktobrī parādījās vēl viena brīva vieta centra Pļavnieku filiālē, kas arī intervijas dienā, pēc direktores vārdiem, aizvien esot neaizpildīta.

Kopumā centrā nodarbināti vidēji divi darbinieki uz vienu bērnu. 42 aprūpētāji, deviņi sociālie aprūpētāji, seši sociālie audzinātāji un vēl citi darbinieki. Viņu vidū arī fizioterapeiti, logopēdi un pediatrs.

Bērni pamesti un vientuļi

Galvenie secinājumi - grupā, kurā lielākoties dzīvo zīdaiņi un bērni līdz gada vecumam, kā arī viena divus gadus veca meitene, bērni lielāko dienas daļu pavada iekštelpās. Mazuļi nezina, kas notiek ārpus bērnunama, jo darbinieki viņus ārā ved reti vai to nedara nemaz.

Divu nedēļu laikā žurnāliste novēroja, ka atsevišķi bērni vispār netika vesti ārā. Bieži vien aukles aizbildinās ar lietu vai vēju. Ikdienā bērni līdz pat sešām stundām pavada slēgtā manēžā, vientulībā.

Ārā bērni pavada maksimums pusstundu, kopā ar saģērbšanos un noģērbšanos tam atvēlēta aptuveni stunda. 15 minūtes ēšanai. Viss kā pēc pulksteņa. Gulēšana, ēšana un citas pamata vajadzības bērniem jāgrib tad, kad to nosaka grafiks, nevis tad, kad patiešām nomāc izsalkums vai nogurums.  

Darbu aprūpētāji, speciālisti un citi darbinieki lielākoties uztver formāli. Žurnāliste novēroja, ka audzinātājas bieži vien ir aizņemtas ar mobilajiem telefoniem vai dokumentu kārtošanu.

Bērni nesaņem nekādu uzmanību, izņemot ēdināšanas un pamperu mainīšanas reizes.

Lielāko dienas daļu viņi pavada sēdeklīšos, lielākie mazuļi pārvietojas staiguļos, kuru lietošanu fizioterapeiti jau sen neiesaka. Pavada laiku arī vecā, padomju laiku manēžā, kas ir bērna gultas augstumā, un tajā bērni atrodas līdz pat sešām stundām, stāvēdami kājās un lūkojoties apkārt.

Bērnunamā strādā arī pediatrs, kas, pēc sociālo aprūpes centru vadības teiktā, bērnus apskatot katru dienu. Bet žurnāliste - aukle novēroja, ka pediatra vizītes ir formālas.

Katru rītu pediatre apskata aprūpētāju pierakstus žurnālā, bērniem individuāli uzmanību nepievērš. Ja vien kāda aukle pasaka priekšā, ka kādam no mazuļiem ir temperatūra.

Inese Paudere vēlāk skaidro, ka speciālistiem bijis atvaļinājums vai arī viņi slimojuši, un tādā gadījumā neesot neviena, kas ar bērniem strādā.  

“Patiesībā tā sistēma pieliek klāt vēl virkni problēmu viņiem, ar ko viņiem dzīvē būs tālāk jācīnās. Tā sistēma nepalīdz viņiem ne atveseļoties, ne cīnīties ar viņu iepriekšējo pieredzi, nepalīdz, es domāju, tikt galā ar tām veselības problēmām, kas viņiem ir tajā brīdī,” saka žurnāliste.  

Kopā ar zīdaiņiem mūsu aukles grupā dzīvo arī kāda divus gadus veca meitene, kura šķielē. Meitene asi reaģē uz gaismu, izmisīgi ar rokām aizsedzot acis. Briļļu nav, jo speciālists neesot norādījis, ka vajag. Vispirms jāārstē citas kaites.

Par aprūpes centriem atbildīgā Inese Paudere stāsta, ka bērns ir piedzīvojis diezgan daudz medicīnisku manipulāciju, turpmākās darbības ir atkarīgas no viņas veselības stāvokļa.

“Vai viņš spēj pārdzīvot vienu vai otru manipulāciju, operāciju, tas ir atkarīgs no mediķu sprieduma. Tajā brīdī, kad speciālisti nolems, tad droši vien, ja būs iespējamas tādas korekcijas, tad viņas tiks veiktas,” saka Paudere.

Bērni kā eksperimenta trusīši

Žurnāliste izceļas uz citu aukļu fona, jo ar bērniem viņa dibina kontaktu, interesējas par to, kādēļ nenāk speciālisti. Iespējams, viņas jautājumi pārējam personālam, nevis mehāniskās rutīnas darbības, citiem darbiniekiem un priekšniecei Taņai - Veselības aprūpes sektora vadītājai Tatjanai Martinkēvičai - likās aizdomīgas.

Un jau pēc divām nedēļām vispirms telefoniski Taņa pavēsta par darba attiecību pārtraukšanu sakarā ar citas darbinieces slimības lapas beigām. Darbinieci vairs nevajagot. Pēdējā darba dienā bērnunama lietvede Sanita Meldere auklei skaidro, ka jāraksta atlūgums pēc pašas vēlēšanās.

Tomēr vēlāk intervijā valsts sociālo aprūpes centru vadītāja atzīst, ka kadru mainība ir liela. Aprūpētājs nepieciešams arī Pļavnieku filiālē, šī vakance aizvien ir brīva, lai gan pieteikšanās termiņš noslēdzies oktobra beigās.

Žurnālistes pēdējā darba dienā aprūpes centrs svin bērnu dzimšanas dienas. To parasti darot tad, kad sakrīt vairākas kopā. Tiek sarīkotas arī nelielas svinības, kurās piedalās arī vietējā vadība, iespējams, auklei - žurnālistei par godu.

Dzimšanas dienas kūka ir šķidra masa, trūcīgi izgreznota ar dažiem āboliem un mandarīniem, un bērniem pasniegta no dzeltenas plastmasas bļodas.

Vēl, pieminot ēšanu, aukle savā darba laikā novēroja, ka bērnu ēdienkarte nemainās, buljoni un kompoti tiek salieti stikla burkās, no kādām, kā vēlāk atzīst centru vadītāja Paudere, neēd pat dzīvnieki.

“Pirmkārt, jau došos vēlreiz uz turieni, pārrunāšu visus tos jautājumus, kas ir ieteikti, un, protams, mums arī ir neatkarīgie eksperti bijuši, un sarakstījuši ļoti daudzus ieteikumus, kas būtu ieviešami. Tur ir kaut kas jādara ļoti radikāli, un es domāju, kā es teicu, noteiktas represijas, jo citādāk, ja cilvēki nesaprot, tad viņiem kaut kā tas citādāk jāieskaidro,” saka Paudere.

“Tā attieksme, kāda ir šiem cilvēkiem, ir atkarīga, protams, no viņu personiskās izpratnes, un es pilnībā piekrītu, tas nav pieļaujams. Tas ir tas, ar ko ir jācīnās,” uzsver Paudere.  

Plašāku uzmanību „Mazajai Rīgai”, kā to dēvē pati sistēma, pēc Latvijas Radio un LTV eksperimenta un padziļinātas intereses, tagad pievērsušas arī atbildīgās amatpersonas.

Sabiedrisko mediju „Sistēmas bērnu” sērijas sākumā, kad mediji vēstīja par pārkāpumiem Jelgavas bērnunamā, no ministra un politiķiem izskanēja noliegums, Jelgavas gadījums esot unikāls, un nekur citus pārkāpumiem nevajadzētu būt. Tikai par tiem runājot un tos parādot plašākai sabiedrībai, sekoja konkrēta rīcība.

Vardarbība, bērna potenciāla degradēšana un pamešana vientulībā. Tā redzētās epizodes raksturo zīdaiņu aprūpes speciālisti.

Raidījumā „Aizliegtais paņēmiens” eksperti vērtēs, kā dokumentētā bērnu aprūpēšana ietekmē zīdaiņu attīstību, veselības stāvokli un tālāku dzīvi.  

Raidījuma „Aizliegtais paņēmiens” redaktore atklāj, ka par Kapseļu ielas bērnunamā atklāto eksperti teica, ka jāsāk kaut vai ar to pašu primāro, kādi darbinieki tiek pieņemti darbā.

“Šobrīd darbā tiek pieņemti cilvēki, kuriem neprasa, ar ko viņi iepriekš ir nodarbojušies. Viņus nepārbauda, vai viņi maz ko saprot no bērnu pieskatīšanas, audzināšanas un aprūpes. Tātad šie aprūpētāji eksperimentē ar bērniem, kā ar viņiem vajag apieties, un sanāk, ka šie bērni ir kā eksperimenta trusīši, uz ko tad aprūpētāji iemācās ar viņiem apieties,” atklāj redaktore.

1 komentārs
Una Ozola-Ozoliņa
LTV7 DW raidījumā pirms pusgada bija stāsts par kustību Tuli Luli Polijā, kur brīvprātības kārtā,protams, izejot pārbaudes, apmācības, var iesaistīties cilvēki paauklēt, samīļot mazos cilvēciņus! Domāju, ka arī Latvijā atrastos mammas , tēti, vecmammas, vectētiņi, kas labprāt iedotu sirds siltumu šiem mazajiem cilvēciņiem, kam tieši pirmajā dzīves gadā kontakts ar pieaugušo ir vissvarīgākais, pamats pašidentitātei, sevis apzināšanai caur pozitīvu emociju pieredzi...... Te plašāks video: http://www.dw.com/en/extra-tlc-for-abandoned-babies-in-poland/av-39062858 Arī Latvijā to var!
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti