Mācītājs Cālītis par bērnu adopciju uz ārzemēm: Tas notiek kāda «kabatas» interesēs

Pētot bērnu adopciju uz ārzemēm, Latvijas Radio intervēja „Zvannieku māju” tēti un mācītāju Juri Cālīti. Mācītājs kopā ar sievu jau desmit gadus dod mājas aptuveni 30 bērniem no nelabvēlīgām un sociālā riska ģimenēm, ņemot šos bērnus aizbildnībā. Intervijā Juris Cālītis atklāj bērnu adopcijas patiesās izmaksas un norāda, ka, savulaik, vēstot par šīm problēmām, saņēmis arī atklātus draudus savai dzīvībai.

Latvijas Radio: Jau pirms 12 gadiem mediji rakstīja par šo problēmu [notiekošo bērnunamos]. Un vēl joprojām pēc tik daudziem gadiem tas tiek uztverts kā teju normāla prakse. Kāpēc?

Juris Cālītis: Mēs tad jau piecus gadus darbojāmies. Tas ir ironiski, ka tie paši jautājumi, kas bija aktuāli tad, ir aktuāli arī šobrīd. Es tā īsti nekad neesmu bijis drošs, ka ūdeņi sakustēsies. Nekad jau nevar zināt, kas tās pārmaiņas izraisa un

kāpēc bērniem tomēr ir jāmokās vēl kādus 15 gadus, lai mēs saprastu pašsaprotamo - institūcijas sakropļo katra iemītnieka visu dzīvi.

Turklāt cilvēki, kas ir atbildīgi par to, neliekas ne zinis.

Kāpēc šīs pārmaiņas nāca tik ilgi?

Ir ļoti daudz ieinteresēto, proti, ir pašvaldības, ir darba ņēmēji institūcijās, ir liela inerce. Tai skaitā arī valdībā, arī ierēdniecībā ir cilvēki, kas ir pašlabuma meklētāji, kuri izmanto valsts institūcijas ne jau nākotnes interesēs, ne demogrāfijas interesēs, bet īsteno kāda „kabatas” interesēs. Taču, es pieļauju, ka tā ir maza daļa. Lielākā daļa  ir vienkārši neieinteresētība, nezināšana, zema līmeņa ierēdniecības darbošanās.

Beigu beigās būtu arī jāprasa atbildība no visiem iepriekšējiem labklājības un arī tieslietu ministriem. Mēs jau saprotam, ka ministrs ir tikai aste, kuru ierēdniecība žvadzina un bīda, bet - ja vēl arvien tu esi tajā postenī, tad tomēr ir jāuzņemas atbildība par to, kas notiek tavā jomā.

Latvijas Radio nesen intervēja labklājības ministru Jāni Reiru. Viņš diemžēl no intervijas programmā „Labrīt!” aizgāja ļoti aizvainots, taču pateica, ka viņiem ir grūti kaut ko kustināt. Jums ir ļoti ilga pieredze, strādājot ar šiem bērniem, vairāki cilvēki, kurus Jūs labi pazīstat, ir strādājuši šajā sistēmā. Vai Jums ir apjausma, kas varētu būt šie cilvēki, vai Jūs viņus zināt?

Mēs jau tāpat taujājam - kas ir tie ietekmīgie. Mums arī ir pilnīgi skaidrs, ka tādi ir. Un šo ietekmīgo cilvēku intereses jau nav bērni. Mūsu valsts ietekmīgo cilvēku intereses vienmēr ir nauda. Ja Reirs zina, es būtu ļoti laimīgs, ja viņš to darītu zināmu visai Latvijai - kas ir šie ietekmīgie cilvēki, kas ir varējuši turēt ieslodzījumā un postīt bērnu un jauniešu dzīves 15 gadus, lai viņi dzīvotu zaļi. Nav jau tik aprobežota neviena instance Latvijā arī tagad. Labklājības ministrijā taču nestrādā idioti. Visi saprot, kas notiek, un tas nozīmē, ka kādam ir pietiekami liela noteikšana, lai viss virzītos uz nepieciešamo, uz noteiktu pusi.

Viena no personām, kas savulaik tika pieminēta medijos un arī tagad parādās mūsu sarunās ar darbiniekiem, kas strādā, piemēram, Rīgā, ir bijusī valsts sociālo aprūpes centru direktore Inese Paudere. Vai arī viņu izmanto kāds, kas sēž vēl augstākā krēslā?

Tas ir bizness. Vai tad Latvijā var būt citādāk? Nebūsim naivi, neviens 25 gadus netur sistēmu konstantu, turklāt tik neatlaidīgi un ar milzu piepūli. Vismaz es nepazīstu nevienu, kas strādātu ar kādu ideju galvā, gribētu visu mainīt, uzlabot, bet

es zinu neskaitāmus cilvēkus, kas strādā šādā veidā, jo viņiem no tā visa ir kaut kāds labums.

Ja palūkojamies uz datiem, kas skar bērnu adopciju uz ārvalstīm, tad diemžēl jāsecina, ka no 2000.gada tie sāk strauji pieaugt. Turklāt tiek visu laiku publiski stāstīts, ka šie bērni, kas tiek adoptēti uz ārvalstīm, ir slimi. Kā Jūs komentētu to, ko mums ir teikuši cilvēki, kas ir saskārušies ar šo problēmu jau sistēmas iekšienē, proti, ka, iespējams, amatpersonas ir arī materiāli ieinteresētas rīkoties tā, lai bērni tiktu vesti prom no Latvijas?

Domāju, visi to zina, proti, tas ir bērnu eksports uz ārzemēm. Tas strauji uzņēma apgriezienus 2004.gadā un patiesībā Šlesera kungs [Ainārs Šlesers, bijušais politiķis, red.] bija tas, kas izveidoja to par sistēmu. Ar milzu naudu, kas mērāma miljonos, tiem cilvēkiem, kas šo sistēmu darbina.

Un šeit es neuzskatu, ka ļoti pie vainas būtu ministrijas cilvēki, jo man nav nekādas informācijas par to, bet katrā ziņā cilvēki šeit darbojās un turklāt darbojas atklāti. Piemēram, Latvijā strādā ārzemju adopcijas aģentūras ar savām filiālēm. Patiesībā no Labklājības ministrijas arī viens cilvēks, kas savulaik bija atbildīgs ministrijā par adopciju, aizgāja no ministrijas, jo viņš redzēja labas iespējas izveidot arī ārzemju filiāli šeit.

Ja runājam par 2005.gadu, tad toreiz bija 14 aģentūras, kas eksportē uz ārzemēm bērnus.

Tas notika galvenokārt uz ASV, jo tur vislabāk iestrādātas šīs sistēmas. Taču Šlesera kungs sāka arī bērnu adopciju uz Itāliju. Toreiz nodibināja fiktīvo Bērnu un ģimeņu lietu ministriju ar ministru, kura uzdevums, šķiet, bija tikai veicināt ārzemju adopciju. Pirmais un vienīgais viņu darbs, ko es atceros, bija tāda daudzu lapaspušu krāsaina brošūra, pārtulkota šausmīgā latviešu valodā no kaut kādas itāļu publikācijas. Kamdēļ? Tamdēļ, lai veicinātu un lai tās lietas notiktu daudz ātrāk. Tad bija mēģinājumi ar Franciju, un pēc tam jau viss pārsviedās uz ASV.

Lietuva un Igaunija jau sen apstādināja šo procesu. Mēs joprojām to turpinām.

Es ļoti ceru, ka Reira kungs ir apņēmības pilns, bet es pieņemu - tas nebūs nemaz tik viegli. Gluži tāpat kā mūs brīdināja un draudēja vēl pirms desmit gadiem, kad mēs sākām runāt par šīm lietām. Arī Reira kungam varētu būt ļoti grūti.  Bet es tiešām ceru, ka situācija tomēr mainīsies. Es zinu, piemēram, ka ir bijuši trīs deputāti, ar kuriem mēs esam runājuši, kurus arī šajos gados uztrauc visa šī afēra. Viņi arī ir apņēmības pilni. Tiesa, daudz ko viņi no sistēmas atklāja salīdzinoši ātri, bet pēc dažiem mēnešiem kļuva skaidrs, ka viņi nekur tālāk netiek. Un tas nozīmē, ka blokāde ir iestrādāta ļoti spēcīga.

Jums kāds savulaik atklāti draudēja?

Mums pateica, ka mēs kāpjam augstākās bīstamības zonā.

Valstij formāli jau viss izskatās pavisam labi. Pie mums jau arī bija viens no aģentūras darboņiem, viņš pat internetā lika visas izmaksas, ar kurām adoptētājiem ir jārēķinās. Izmaksas sakarā ar šo adopciju, un tas ir gan Amerikas galā, gan šajā galā, ir kā minimums 50 tūkstoši ASV dolāru, un patiesībā daži saka, ka runa ir pat par kādiem 90 tūkstošiem ASV dolāru. Un tad parēķiniet, ja mēs sūtam vairāk nekā simt bērnu gadā, cik miljoni kaut kur tur brīvi peld, ko tie attiecīgie cilvēki makšķerē.

Labklājības ministrija, kura ir atbildīga par šo adopcijas tramplīnu, ko viņi paši ir iedibinājuši un darbina vēl arvien, ir noteikusi, ka bērnam sekos līdzi, kas ar viņu notiek, vismaz vēl divus gadus.

Bet tā traģēdija un realitāte vienlaicīgi ir, ka neviens nezina, kas ar šiem bērniem notiek.

Kad esmu ASV un Kanādā, esmu dažus no viņiem saticis, esmu saticis arī vecākus. Ir situācijas, kā jau ar visām adopcijām, kas ir ļoti sarežģītas, ir citi, kas jau ir nomainījuši bērnu, un tas vairs nav pie viņiem. Turklāt šādi gadījumi jau nav uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi! Mēs katru gadu uz turieni esam sūtījuši 100, 130, pat 160 bērnu! Tagad parēķināsim pa šiem gadiem - cik ir bērnu aizsūtīti. Lai vēlreiz būtu skaidrs, ne jau kaut kādi slimi bērni.

Interese par slimiem bērniem ir izņēmums. Pamatinterese ir par pēc iespējas jaunākiem bērniem.

Pēc mūsu veseliem bērniem, un mēs neko nezinām! Cik daudziem bērniem tagad ir problēmas? Kas tur notiek ar viņiem? Un tas pat nav svarīgi, vai tas bērnu skaits, kuri saskārušies ar problēmām, ir liels vai mazs. Pat ja problēmas ir bijušas vienam bērnam, tad ir jāatzīst, ka mēs - valsts, mēs - latvieši, esam iedzinuši nelaimē savus bērnus.

Jautājums ir - kāpēc mums būtu jāļauj adoptēt savus bērnus uz ārzemēm? Mums ir jāsaprot, ka tikai pirms kādiem gadiem trim kaut cik nopietni sākām aģitēt par adopciju Latvijā. Bet tie šķēršļi un tas process ir pagrūts un nepateicīgs, ka patiesībā pilnīgi publiski un atklāti Labklājības ministrija ir bloķējusi to vienīgo un efektīvo līdzekli, ar kuru mēs jau sen būtu iztukšojuši visus bērnu namus, un te es runāju par aizbildniecību. Un tas tiek darīts, lai paturētu bērnus šajā eksportā, piešķirtu viņiem preču līmeni. Es nedomāju, ka kādam ir īpaša interese, lai cilvēka bērns tiek adoptēts vai nonāk audžuģimenē, vai aizbildniecībā. Tas jautājums ir laikam, kas labāk kalpo tai mašīnai, kas apēd bērnus par naudu?

Tagad jau ir parādījusies ideja, ka nevarēs vairs izņemt bērnus no audžuģimenēm, lai adoptētu uz ārzemēm. Redzēs, kā šī ideja realizēsies.

Tā jau ir brēcoša pārestība šiem bērniem un traģēdija šīm ģimenēm. Mēs jau visi viņus zinām, un par to ir jādzird. Tur raud gan vecāki, gan bērni. Par to esam runājuši visus šos 15 gadus. Tas nav tā, ka kāds varētu teikt - mēs to nesaprotam, mēs nezinājām… Visi zināja, visi saprata, ka šis viss ir neloģisks risinājums. Katrā ziņā audžuģimene ir labāks variants nekā jebkura institūcija. Mēs gribam, lai bērni nonāktu tur, kur viņi ir ģimenes locekļi, nevis kur viņi ir prece, par kuru samaksā kādai auklītei, kas gādās par viņiem.

Traģēdija ir tā, ka mums visi visu zina.

Neviens nevar aizbildināties, ka kaut kas šeit nebija kādam zināms, sākot ar labklājības ministriem, līdz pēdējam ierēdnim šajās institūcijās.

Un, ja viņi negrib zināt, tur bija cilvēki ārpusē, tādi kā mēs un citi, kas visu laiku kladzināja par to. Šobrīd galvenais ir - jānomaina kadri ministrijā, kas šo sistēmu līdz šim veidoja, uzturēja, administrēja, par to cīnījās un stāvēja, visus pārējos izlamāja. Neviens taču neiedomājas, ka šie paši cilvēki ir tagad spējīgi apsviest kažoku uz otru pusi un turpināt strādāt pie pavisam cita uzdevuma. Kā tas ir iespējams? Pāriet uz to, lai bērnus sargātu un liktu ģimenēs, un paturētu Latvijā tā vietā, lai sūtītu viņus prom, izņemtu no ģimenēm un pārdotu kā preci, kas ir darīts gadiem. Nu kā šie cilvēki var mainīt savu redzējumu, savas iemaņas, savus paradumus, savu sistēmu, ko viņi ir uzbūvējuši?

Tagad mēs sākam vainot institūciju direktorus un darbiniekus, bet – nē, mums vajadzētu sākt ar tiem, kas bija atbildīgi.

Atbildīga nebija direktore, jo direktori un strādnieki bija pakļauti sistēmai, kuru darbināja. Tie cilvēki, kas to izveidoja, tagad būs tie, kas mūs izpestīs un iedos to jauno variantu? Protams, Latvijā, ja esi bijis komunists, tagad vari būt demokrāts. Tad jau sanāk, ka, ja esi bijis bērnu eksportētājs, tad tagad vari būt ģimenisko attiecību veidotājs? Nu nevar! Mums vajadzētu jaunus cilvēkus ar jaunu domāšanu. Lai ierēdņi iet uz citām ministrijām un dara kaut ko citu, bet lai viņi neturpina savu redzējumu, savu iespaidu un savu arī vēl drūmāku attieksmi kultivēt līdzšinējā veidā, līdzšinējiem ministriem.

Bērnunamiem jāpazūd pilnīgi, absolūti, līdz pēdējam ķieģelim. Un galvenais - ir jāpazūd tiem, kas šos namus un institūcijas stutēja, turēja, veidoja, uzskatīja par labu esam.

Es ļoti priecājos, ka šobrīd ir svaigs gaiss, un izklausās, ka ministrs ne tikai saprot, bet viņam ir arī drosme rīkoties.

5 komentāri
Mārtiņš Brigzna
Nezinu, kā lietas notika 90 tajos gados, bet šobrīd daudz kas ir mainījies. Par Cālīša kungu gribētu teikt tā starp daudzajām audžu ģimenēm ir daudz labas un tikpat daudzas, kurām tas ir tikai bizness... Vai kāds var nostāties un kā Bībelē teikts mest ar akmeni, ja pats ir bez grēka... No visa šī ko runā... jāsecina, ka Latvija vēl ilgi būs valsts, kas lāpa ceļu bedrītes nevis taisa labus ceļus... Lai sakārtotu jebkuru jomu, ir jābūt labiem likumiem, labai izpildvarai un labiem cilvēkiem, kas dara savu darbu, viss pārējais sakārtosies pats... Bet Latvijas sabiedrībai jāsaprot, ka zem skaļa virsraksta nekas apakšā nav! Jo arī tas ir bizness!
Irena Vikmane
Bērnu adopcija uz ārvalstīm no Latvijas var notikt, kā Konvencijas par bērna tiesībām 21.panta b) noteikts: ja valsts atzīst, ka adopcija citā valstī var tikt uzskatīta par alternatīvu bērna aprūpes paņēmienu, ja bērnu nevar nodot audzināšanā vai uzņemt ģimen, kas varētu nodrošināt viņa audzināšanu vai adopciju, un ja nodrošināt jebkādu piemērotu aprūpi bērna izcelsmes valstī nav iespējams. Tātad, uz ārvalstīm var adoptēt bērnu tikai tad, ja Latvija atzīst, ka nespēj bērnam nodrošināt jebkādu piemērotu aprūpi (audžģimeni, aizbildnību u.c). Tas, ka ar bērnu adopciju uz ārvalstīm nodarbojās gadiem ilgi vieni un tie paši advokāti, izveidotas aģentūras bērnu adopcijai uz ārvalstīm, noīrēti dzīvokļi ārzemniekiem potenciāliem adoptētājiem tika šķirti brāļi no māsām u.c., veseli bērni atzīti par slimiem, ka audžuģimene lūdza palīdzibu Šleserei, bet viņa atteica, ka gadus desmit atpakaļ LTV parādīja, ka ASV ģimene adoptēja bērnus un par nepaklausību naktīs turēja krātiņos.
Anonīms lietotājs 17890
Trāpīgi un godīgi. Visu cieņu Cālīša kungam. Īsts kristietis un humānists vārdos un darbos.
Inge Ivaškevica
tagad mēs sāksim apvainot aģentūras ,bāriņtiesas , sistēmas , bez dziļāka ieskata lietu būtībā .Kur tad bija Cālīša kungs pirms tiem gadiem , jā cēla Zvannieku mājas , labs darbs , bet ar kādu idealoģiju, kāds tam pamats , vai domā ka Dievs pievērs savas acis uz šo pašdarbību , jo nekad Dievs nesvētīs to , kas ir nesvēts, un nesakrīt ar Viņa vārdu , bet pseido mācītājs diezgan atklāti pauž savu atbalstu gejiem un lezbietēm , varu teikt nē , Cāliša kungs Dievs šo perversiju ne zem kāda akcepta neatbalsta . jūsu rakstā nekur nesaredzu bērnu nākotni , jo visus jūs tak neuzņemsiet , tik apsūdzat , apsūdzat... bet jums vislabāk ir zināms , kas ir apsūdzētājs , un ja tas notiek bez pierādījumiem un tik uz bla, bla , tad jums nav ne graša vērtības , Gribētos dzirdēt arī citu aizbildņu , institūciju , audžuģime'nu viedokļus cien radio korespondenti .
Pārsla Vera
Korupcija, krāpšanās, zagšana tie ir tie lielie darbi ko veic visu laiku gudrākās galvas par prieku Latvija 100gadei. Un visbēdīgākais ir tas ka, mēs to zinām bet viņi turpina savus "lielos darbus",un nekādas atbildības, kā saka suņi rej , bet karavāna iet tālāk.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti