Šis vraks ir interesants pirmkārt jau ar kuģa konstrukciju kā tādu, jo dzelzsbetona kuģu būvniecība ir diezgan liela eksotika gan reģionā, gan plašākā kontekstā, raidījumam pastāstīja Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vēsturnieks Dāvis Beitlers.
Kara laikos, kad trūka citu materiālu, norvēģu inženieris Nikolajs Fogners 1917.gadā izgudroja betona kuģi kā aizvietotāju metāla kuģim. Šādiem kuģiem kravas tilpne bija ļoti sausa, pateicīga kravām, kurām mitrums ir bīstams, kuģa materiāls ir lētāks, un pati kuģa būvniecība vienkāršāka.
Turklāt ekspluatācijās sākumā šādiem kuģiem ir diezgan liela izturība, salīdzinot ar metāla kuģa korpusiem, bet šādu kuģu ekspluatācija beidzas aptuveni 10 gadu laikā, un pēdējais vilnis, kad tādus kuģus būvēja ir Otrā pasaules kara laikā un pirmajos pēckara gados.
Par kuģa nokļūšanu uz sēkļa Mangaļsalā klīst nostāsti, kurus gan neviens nav pierādījis. Zināms, ka tā bija norvēģu komanda, bet kuģis kuģoja zem zviedru karoga un it kā veda uz Rīgu sāli. Komanda esot bijusi manāmi iereibusi, jo it kā veduši arī kontrabandas spirtu, vēsturniekiem stāstīja tā laika notikumu aculiecinieki.
Šobrīd no kuģa vraka redzama tikai mazu daļiņa, bet kādreiz kuģa vraks bijis gana iespaidīgs, tas pacēlās no ūdens daudz vairāk, bet laika gaitā ūdens to skalo, to ietekmē arī sniegs, ledus, un vraks pakāpeniski sabrūk.
Kā jau visur pasaulē, arī pie mums, viss noslēpumainais un nezināmais pievilina ekstrēmā tūrisma cienītājus. Pie vraka redzēti gan peldētāji, gan laivas, gan šobrīd tik modernie ūdens braucamrīki – supi. Tomēr mērot ceļu pie vraka bez pieredzes un pareizā aprīkojuma neiesaka, kuģa paliekas un armatūras stieņi ir gana bīstami.
Bet paskatīties gan ir vērts atnākt, jo pētnieki saka, ka daba šo objektu varētu iznīcināt pavisam.