''Kamēr neesam iebraukuši galīgās auzās un nav pēdējā govs no kūts jāved ārā, tad labāk beigt ar godu,'' Launkalnes veikala saimniece Dzidra Plūme atzīst, ka pēc 23 gadu pastāvēšanas lēmums par veikala slēgšanu nudien nav bijis viegls solis, bet jārēķinās ar realitāti. ''Nu uz pusi ir samazinājies apgrozījums, uz pusi, atsevišķos mēnešos pat trešā daļa vairs nav, kas bija, vienkārši jau nav to cilvēku, kas nāk uz veikalu... Bet tie, kas strādā pilsētā, viņi taču nenāks uz šejieni iepirkties. Mēs nevaram nodrošināt ne tādu sortimentu, ne cenas, kā pilsētā, tāpat arī akcijas, mums tādas akcijas nepastāv.''
Tāpat arī nodokļu un dažādo izmaksu slogs mazajam veikaliņam ir bijis par smagu.
''Par cik nav cilvēku, izdevumi ir lieli. Ja mēs vēl varētu maksāt kādu mazāku algu, bet mēs nedrīkstam, mums to valsts nepieļauj. Tagad es parēķināju, ja mums alga ar nodokļiem un PVN starpību ir apmēram 30 eiro dienā, kas jānomaksā būtu, mēs nopelnam 14 eiro, uzcenojuma starpība. Es pat tajos 30 eiro apkuri neierēķināju, jo malku arī mums nav par ko nopirkt, mēs aizbraucam uz savu mežu vai grāvmalu un pacērtam, tādi ir apstākļi šobrīd laukos, ko darīt…'' skumīgi secina Dzidra Plūme.
Launkalni par depresīvu pagastu nebūt nevar uzskatīt, jo te darbojas vairāki lieli kokapstrādes uzņēmumi. Taču, kā vērtē pagasta pārvaldes vadītājs Māris Lazdiņš, viena no veikala saimnieku kļūdām bija tā, ka laikus neieviesa iespēju norēķināties ar kartēm, jo gan kokapstrādes uzņēmumos, gan arī citur algas neizmaksā skaidrā naudā.
''Par cik mums nav šeit uz vietas, kur izņemt šo skaidro naudu, tad cilvēki brauc uz Smilteni un, ja viņš ir aizbraucis pēc savas naudiņas uz Smilteni, tad viņš arī izmanto to, ka tur nav viens veikals, bet tur ir veikalu daudz, arī preču klāsts lielāks, viņi iepērkas tur, un šeit aiziet tad, ja pietrūkst sāls kilograms vai maizes kukulītis… Protams, paši īpašnieki jau min, ka vainīga ir visa šī nodokļu politika, nu varbūt, ka viņa arī nedaudz greiza ir uz šiem mazajiem uzņēmējiem, bet kā galveno iemeslu es uzskatu, ka viņi laicīgi nespēja pārorientēties,'' savu viedokli pauž Māris Lazdiņš.
Veikala saimniece gan tam iebilst, atzīstot, ka reti kurš vēlējies norēķināties ar karti:
''Nu varbūt viens cilvēks mēnesī mums pajautāja par kartēm. Te ir pensionāri, kas uz vietas, viņi visi saņem pensijas mājās, ar skaidru naudiņu viņiem nav problēmas, neviens jau arī uz šejieni nenāk par 20 eiro pirkties, tās kartes nav iemesls.''
Launkalnē sastaptie iedzīvotāji to, ka tagad veikals ir slēgts, vērtē negatīvi, kaut arī nenoliedz, ka galvenā iepirkšanās tiešām ir netālajā Smiltenē. Protams, visvairāk jau cietīs tie, kuriem nav sava transporta un, kā stāsta pagasta pārvaldes vadītājs, problemātiskāka situācija būs vasarā.
''Autobusu satiksme ir tikai skolas laikā, kad pārvadā bērnus. Centrā Launkalnē, te droši, ka [veikala] pietrūks, bet es domāju, vai šo nišu tūliņ diezgan veiksmīgi autoveikali nepaņems, protams, autoveikals ir autoveikals, viņš ir vienu vai divas reizes nedēļā,'' spriež Lazdiņš.
Launkalnes pagastā cer, ka tomēr ilgu laiku nevajadzēs iztikt bez sava veikala. Tā kā līdzšinējās veikala ēkas īpašniece to ir gatava iznomāt, tad varbūt te tirgotavu apņemsies atvērt kāds no veikalu tīkliem, bet individuāli kādam uzņēmējam uzsākt sava veikala izveidi, tā teikt, no nulles, viņa iespēju gan nesaskata.
