Latvijā partijās daudzkārt mazāk biedru nekā Lietuvā un Igaunijā. Kāpēc tā?

• Kopumā 1,1% Latvijas iedzīvotāju jeb 21 tūkstotis cilvēku ir kādas partijas biedri.
• Milzīgās atšķirības partiju izmēros Baltijas valstīs pamanījuši arī politiķi.
• Igaunijā partiju biedru skaita palielināšana – daļa no politiskās konkurences.
• Neuzticēšanās partijām – tikai atruna tam, ka partijas pašas nav spējīgas piesaistīt cilvēkus, saka Viļņas Universitātes profesors.
• Skaidrojot grūtības piesaistīt biedrus, politoloģe un eksprezidents norāda uz nepietiekamu valsts finansējumu partijām.
• Latvijas vadošie politiķi partiju biedru audzēšanas kampaņas lielākoties neplāno.

Partijās 1,1% Latvijas iedzīvotāju

Latvijā lielākā politiskā partija ir “Saskaņa”. Saskaņā ar Uzņēmumu reģistra datiem “Saskaņā” ir aptuveni 3600 biedru. Tai seko “Vienotība” ar aptuveni 2400 biedriem. Biedru skaits pārsniedz tūkstoti vēl tikai Latvijas Zemnieku savienībā, kurā ir gandrīz 1500 biedru.

No 77 Latvijas politiskajām partijām tikai desmit ir tādas, kurās ir vismaz 500 dalībnieku, kas dod iespēju startēt Saeimas vēlēšanās.

Savukārt Lietuvā un Igaunijā ir pat vairākas partijas ar desmit un vairāk tūkstošiem biedru, liecina abu valstu Tieslietu ministriju sniegtā informācija. Lietuvas Sociāldemokrātu partija ir vislielākā. Tajā ir gandrīz 20 000 biedru. Savukārt 16 tūkstoši biedru ir Lietuvas Darba partijā. Igaunijā ar visvairāk biedriem var lepoties premjera Jiri Ratasa Igaunijas Centra partija, kurā ir gandrīz 15 000 cilvēku.

Uz Latvijas politisko partiju fona tie šķiet neaizsniedzami skaitļi. „Saskaņa” Baltijas lielāko partiju sarakstā ieņem vien 15.vietu. Priekšā ir piecas Igaunijas un deviņas Lietuvas partijas.

Kopumā tikai 1,1% Latvijas iedzīvotāju jeb 21 tūkstotis cilvēku ir kādas partijas biedri.

Tikmēr Lietuvā partijās ir iestājušies 4,1% iedzīvotāju, savukārt Igaunijā vēl vairāk – 4,3%.

Politiķi skaidro partiju mazo skaitu

Milzīgās atšķirības starp partiju izmēriem politiķi Latvijā ir pamanījuši, atzīst “Vienotības” valdes priekšsēdētājs Arvils Ašeradens: “Piemēram, man ir bijusi iespēja apmeklēt šīs kaimiņvalstu partijas. Ļoti daudz enerģijas tiek ieguldīts nodaļu darbā, cik nodaļas plaši apspriež politiku un līdzdarbojas.

Savukārt Latvijā partiju nodaļas tiek aktivizētas pēc būtības uz vēlēšanām. Tad, sasniedzot rezultātu nacionālās vai reģionālās vēlēšanās, tās tiek bieži vien aizmirstas.

Jāsaka, ka “Vienotība” lielā mērā arī tā ir grēkojusi. Šobrīd manas vizītes reģionos rāda to, ka tas ir viens ļoti svarīgs jautājums.”

Ar partiju sistēmas jautājumiem Saeimā nodarbojas Valsts un pašvaldības komisija. Tās priekšsēdētāju Sergeju Dolgopolovu no „Saskaņas” salīdzinoši mazais biedru skaits Latvijas partijās nepārsteidz: “Latvijā tādas tradīcijas ir jau no seniem laikiem. Nebija tā, ka [pirms kara] mums būtu ļoti lielas partijas. Mums jau sākumā bija ļoti mazi ierobežojumi, kas neradīja šķēršļus cilvēku grupām apvienoties politiskajā partijā, startēt pašvaldību vai Saeimas vēlēšanās.”

Arī ilggadējais Latvijas Zemnieku savienības līderis Augusts Brigmanis Latvijas partiju mazos izmērus skaidro ar tradīcijām. “Divi latvieši un desmit partijas. Bija tāds teiciens. Tāds teiciens bija man liekas pat Ulmaņlaikos.

Tas ir vēsturiski bijis, un man liekas, ka te neko mainīt nevar.”

“Paskatieties, ja cilvēks iestājas partijā, viņam faktiski tiek liegtas iespējas jebkur citur ārpus politikas darboties,” saka Nacionālās apvienības valdes priekšsēdētājs Raivis Dzintars.

Viņš ir pārliecināts, ka Latvijā cilvēki no politiskajām partijām izvairās, lai nesabojātu savu reputāciju: “Skaidrs ir tas, ka Latvijā dalība politiskajā partijā nav gluži tas pats, kas dalība kādreiz Komunistiskajā partijā, bet zināmu zīmogu tas uzliek.

Neuzticēšanās partijām ir tik liela, un tā arī tiek pamatoti, reizēm arī nepamatoti kultivēta.

Tas attur cilvēkus politiskajās partijās iesaistīties.

Igaunijā sāncensība par lielāku biedru skaitu

Tartu Universitātes pētnieks Martins Molders norāda – partijas Igaunijā biedru skaita palielināšanu ir uztvērušas kā daļu no politiskās konkurences.

“Ja atskatāmies uz laiku pirms divām desmitgadēm, Igaunijas partijās bija ļoti maz biedru. 1995.gadā nevienā partijā nebija pat divi tūkstoši cilvēku. Bet deviņdesmito gadu otrajā pusē lielākās Igaunijas partijas sāka sacensties savā starpā, kurai būs vairāk biedru.

Biedru skaitu izmantoja kā partijas spēka simbolu, un šī sacensība turpinājās aptuveni 20 gadus.

Tikai 2014.gadā partiju biedru skaits stabilizējās. Būtībā augstais biedru skaits Igaunijas partijās ir rezultāts partiju apzinātām darbībām, lai iegūtu simbolisku resursu partiju konkurencē,” skaidro Molders.

Igauņu pētnieks tāpēc lielo partiju biedru skaitu Igaunijā vērtē skeptiski. Viņaprāt,

partijās tik un tā dominē elites, savukārt lielākā daļa biedru ir tikai vārdi uz papīra, kas, iespējams, par savu dalību partijā varētu būt pat aizmirsuši.

Neuzticēšanās apburtais loks

Tikmēr Viļņas Universitātes asociētais profesors Mažvīds Jastramskis uzskata, ka lielais biedru skaits partijās tomēr nozīmē ciešākas attiecības starp politiķiem un sabiedrību. Viņaprāt, Lietuvai šajā ziņā vēl ir, kur tiekties, jo Rietumeiropas valstīs pārsvarā partijās ir iestājušies 5 – 11% iedzīvotāju.

Savukārt Latviju Jastramskis sauc par izņēmumu ne tikai Baltijas, bet visas Eiropas Savienības mērogā. Viņaprāt, galvenais iemesls zemajai dalībai politiskajās partijās ir tas, ka Latvijā partiju dibināšanai ir vajadzīgi tikai 200 biedru. “Ja partiju sistēma divas desmitgades darbojas pēc principa, ka tām ir nepieciešami tikai 200 biedri, ir viegli dibināt partijas, un tām nav motivācijas veidot lielu organizāciju. Salīdzinājumam – Lietuvā pagājušajā gadā šis slieksnis tika palielināts līdz 2000 biedru. Pēc tam

vairākas mazās partijas bija spiestas piesaistīt vairāk biedru, lai tās varētu turpināt pastāvēt. Tas ļāva palielināt kopējo politisko partiju biedru skaitu Lietuvā,” skaidro profesors.

Eiropas Komisijas pasūtītajā "Eurobarometera" pētījumā šogad secināts, ka Latvijā politiskajām partijām uzticas tikai 6% iedzīvotāju. Lai gan tas ir otrs zemākais rādītājs Eiropas Savienībā pēc Grieķijas, arī pārējās Baltijas valstīs uzticība partijām ir zema. Igaunijā partijām uzticas 15%, savukārt Lietuvā – 12%.

Tādēļ Jastramskis neuzticēšanos partijām nesaista ar zemo partiju biedru skaitu Latvijā: “Tā vairāk izklausās pēc atrunas tam, ka partijas pašas nav spējīgas piesaistīt cilvēkus. Mana kolēģe pirms pieciem gadiem veica pētījumu par lietuviešu attieksmi pret dalību partijās. Galvenais atklājums bija tas, ka,

par spīti neuzticībai patijām aptuveni 10 - 15% iedzīvotāju labprāt partijām pievienotos, jo iedzīvotājiem politika interesē.

Taču cilvēki nezina, kā to izdarīt, un partijas tam nepievērš pietiekamu uzmanību.”

Tikmēr politoloģe Iveta Kažoka neuzticēšanos partijām min kā sekas tam, ka partijās ir tik maz biedru. Viņasprāt, tas ir novedis pie apburtā loka – cilvēki neuzticas partijām, tāpēc tajās nestājas, savukārt cilvēki partijās nestājas, jo tām neuzticas.

Pašas partijas tikmēr iemācījušās sadzīvot ar nelielu biedru skaitu.

“Latvijā ir salīdzinoši viegli būt mazai politiskajai partijai,

 teiksim, mazai reģionālajai politiskajai partijai, kas pieslēdzas lielākai partijai uz vēlēšanām. Līdz ar to ne tai ir motivācija sevišķi palielināt savu biedru skaitu, jo no tā nav sevišķi atkarīgi vēlēšanu rezultāti, ne arī tai lielajai partijai ir jāmeklē sevišķi daudz papildu biedru vienkārši tāpēc, ka tā zina, ka tā varētu uzrunāt mazākās partijas, kas ir reģionos vai kas šķeļas nost no citiem politiskajiem konkurentiem,” skaidro Kažoka.

Nepietiekams valsts finansējums

Pastāvēt mazām partijām Latvijā ļāvusi arī likumdošana. Nākamās būs pirmās Saeimas vēlēšanas, kurās drīkstēs piedalīties tikai tās partijas un partiju apvienības, kurās būs vismaz 500 biedru.

Šādus grozījumus Saeimas vēlēšanu likumā Saeima apstiprināja pagājušajā gadā pēc bijušā Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa izveidotās ekspertu grupas ieteikumiem. Bērziņš savs prezidentūras laikā vēlējās stiprināt Latvijas partiju sistēmu. Arī šobrīd viņš vajadzīgā biedru skaita palielināšanu aizstāv, taču atzīst, ka rezultātu vismaz pagaidām tas nav devis, jo arī pirms nākamgad gaidāmajām Saeimas vēlēšanām radusies virkne jaunu un mazu partiju.

“Ja varu iegūst tie, kas nav sevi parādījuši, grūti ir novērtēt, kādi būs rezultāti. Mēs it kā ceram uz brīnumu, ka nāks nākamie un tie būs tie labie. Tā tas nenotiek. Vērtēt var, skatoties atpakaļ, bet rīkoties vajag, skatoties uz priekšu,” komentē Bērziņš.

Bijušais prezidents Bērziņš atgādina, ka ne visus viņa izveidotās ekspertu grupas ierosinājumus Saeima atbalstīja. Piemēram, viens no ieteikumiem bija dubultot partijām valsts finansējumu no 71 centa līdz 1,42 eiro par katru Saeimas vēlēšanās iegūto balsi, taču tobrīd deputāti lēma, ka valstī ir svarīgākas vajadzības.

Bērziņš joprojām uzskata, ka aptuveni piecus miljonus eiro valsts partijām varētu atvēlēt: “Tas ir viens no pamata risinājumiem pēc mana uzskata. Finansējums, es pieļauju, ir viena no lielajām problēmām, lai partijas varētu attīstīties un produktīvi strādāt, arī apkalpot viņu pārstāvēto cilvēku viedokļus un censties viņus arī aizstāvēt.”

Tam piekrīt arī politoloģe Iveta Kažoka: “Mūsu politiskās partijas no valsts saņem gandrīz desmit reizes mazāku finansējumu nekā mūsu kaimiņvalstīs. Manuprāt, tas izskaidro to, kāpēc pat tās partijas, kuras vēlētos piesaistīt sev vairāk biedrus, to īsti Latvijā nevar izdarīt. Šo problēmu nekādi neatrisināja Saeimas noteiktais ierobežojums – 500 biedru prasība dalībai vēlēšanās.”

Biedru skaitu audzēt neplāno

Par to, kādas ir sekas zemam partiju biedru skaitam, Latvijas Radio aptaujāto ekspertu domas atšķiras. Tartu Universitātes pētnieks Martins Molders neuzskata, ka Latvijas sabiedrība kaut ko būtisku tādēļ zaudē. Viņaprāt, gan Latvijā, gan Igaunijā partijas ir tikai tik stipras, cik stipri ir to līderi. Tādēļ partijām arī biedru piesaistē būtu jāmeklē kvalitāte, nevis kvantitāte.

Tikmēr politoloģe Iveta Kažoka uzskata, ka zemais biedru skaits Latvijas partijās novedis pie iedzīvotāju attālināšanās no politikas:

“Jo vairāk partijās ir biedru, jo lielāka sabiedrībā kopumā ir politiskās dzīves pieredze un mazāk nereālas ir gaidas pret partijām.

Tā kā šī noteikti ir liela problēma Latvijas partijām, kad tās mēģina veikt kādas reformas. Vienkārši Latvijas iedzīvotājos nav pietiekami lielas politiskās pieredzes, lai saprastu, cik sarežģīti par šīm reformām ir vienoties ar kādām citām politiskajām partijām.”

Latvijas vadošie politiķi tikmēr nekādas partiju biedru audzēšanas kampaņas neplāno, un viedokļi par biedru skaita nozīmi ir atšķirīgi. Latvijas Zemnieku savienības vadītājs Augusts Brigmanis paša partijas biedru skaitu sauc par optimālu.

Līdzīgi atbild arī Nacionālās apvienības valdes priekšsēdētājs Raivis Dzintars: “Agrāk tas bija būtiski. Politisko partiju biedru karte un organizācija nozīmēja iespēju iegūt informāciju. Pašlaik informācija cirkulē tik strauji, tik ātri un ir tik viegli sasniedzama caur sociālajiem tīkliem, dažādiem līdzekļiem neatkarīgi no tā, vai ir biedra karte vai nav biedra kartes. Šīs sadarbības robežas kļūst krietni izplūdušas. Tai formalitātei nav izšķirošas nozīmes.”

Mazo biedru skaitu partijās par lielāku problēmu uzskata “Vienotības” vadītājs Arvils Ašeradens. Viņš atgādina – Latvija līdz šim attīstībā virzījusies pēc rokasgrāmatām, kuras bija jāpilda, lai iestātos dažādās starptautiskās organizācijās. Taču turpmāk savs attīstības ceļš Latvijai būs jālemj pašai.

“Atstāt šīs nacionālās izvēles viena procenta rokās, tas nenodrošinās stabilitāti, ja netiks panākta nacionālā vienošanās par būtiskām politiskām izvēlēm. Tādā ziņā es gribu teikt, ka daudz plašāka sabiedrības locekļu iesaistīšanās politisko procesu attīstībā ir ne tikai vēlama, bet ļoti svarīga, lai šī būtu stabila valsts,” saka Ašeradens.

Viņš uzskata, ka sabiedrības iesaistīšanās politikā būtu jāveicina politiskajai elitei. Arī viņš kā risinājumu min partiju finansējuma palielināšanu. Tādā veidā partijām pietiktu naudas arī sabiedrības izglītošanai par savu darbību. Saeima nesen jau pieņēma grozījumus likumā, kas ierobežo privātpersonu ziedojumus partijām. Tādēļ paredzams, ka pēc Saeimas vēlēšanām valsts finansējums partijām atkal nonāks parlamenta dienaskārtībā. Tomēr tādā gadījumā ir jābūt arī skaidram mērķim, kādēļ partijām nauda vajadzīga. Citādi pastāv iespējamība, ka partijas to izmantos nevis savas organizācijas stiprināšanai, bet gan lielākām reklāmas kampaņām pirms vēlēšanām.