Bet attālumi, kas ir starp vietām, kur pabijuši lāči, liecina, ka tie Vidzemē nebūt nav tikai daži.
“Tagad lācis ir turpat vai ienācis pagalmā un ņēmis un apskādējis man bišu vagonu!” stāsta Lejasciema „Veclauku” māju saimnieks Ansis Nātra. Viņš stāsta, ka, pateicoties tam, ka bites bijušas vagoniņā, meža viesis nav varējis lielus postījumus izdarīt.
“Pagājušajā rudenī mēs viņu paši acīm redzējām, pilnīgi visā augumā, viņš piecēlās kājās. Pa ziemu droši vien te palicis ziemot, bet nu vagonam viņš neko nevar izdarīt, tikai to priekšpusi saposta,” stāsta Nātra.
Bet pavisam cita aina jūnija sākumā pavērās Alojas novada „Krogdambju” saimniekam Artūram Vīksnem. Bitenieks stāsta, ka pirmo reizi izpostīta viena saime, pēc tam jau trīs.
“Tā ir taka, kur viņš vilka visu no furgoniņa projām, un izbradājis vai tur to mazuli barojis, vai pats tur gulējis, te ir atkal nākamie rāmīši, nu tāds ir tas sausais atlikums – mīnus 4 stropi un vēl bišu mātes, tās arī man ir potētās mātes, tās nav nekādas krūmu mātes, tātad tā arī ir vērtība,” stāsta Vīksne.
Saimnieks lēš, ka nodarītais kaitējums lēšams vairākos simtos eiro. Taču par iespēju iegūt kompensācijas pieredzējušās dravnieks ir skeptisks.
“Par vienu lāča izpostītu saimi – 90 eiro, bet ir jāpārsniedz minimālie zaudējumi 380 eiro, tātad man praktiski tas nesanāk, kaut gan man sanāk tas pat krietni vairāk, ja sarēķināsim, cik tās mātes maksā, uztvērēji, medus arī bija, tas jau pie 800 eiro velk, bet viņiem nesanāk…” saka Vīksne.
Viens no noteikumiem, lai iegūtu kompensācijas, - lai dravā paši saimnieki būtu veikuši kādus aizsardzības pasākumus. To apstiprina arī Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora vietniece dabas aizsardzības jomā Gunta Gabrāne.
“Tiek prasīti aizsardzības pasākumi - vai tur ir bijis suns, vai tiešā cilvēka mītnes tuvumā, bet ja drava ir tālāk, kur nav iespējams ne suni turēt, ne mītņu tuvumā, tad tālāk ir nepieciešami tādi kā vizuālie atbaidītāji, sauksim viņus par putnu biedēkli vai kādu spīdošu elementu. Lūk, ja tādi ir bijuši bišu dravu īpašniekam, tad viņš pilnīgi noteikti var vērsties Dabas aizsardzības pārvaldē un prasīt kompensāciju,” skaidro Gabrāne.
Šajā ziņā bitenieki iebilst, ka grūti būtu veikt aizsardzības pasākumus, ja bites ir aizvestas ganībās patālu no mājas pļavā vai mežā.
Dabas aizsardzības pārvaldē arī stāsta, ka šobrīd vēl neviens izpostītās bišu saimes saimnieks nav vērsies ar iesniegumu.
Bet kā tad ir ar lāču skaitu Latvijā, jo arvien biežāki un attālumu ziņā pat ļoti dažādās vietās ir to apciemojumi? Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora vietniece Gunta Gabrāne stāsta, ka pēdējo gadu apkopotie dati tik tiešām liecina, ka lāču mūsu mežos ir vairāk.
Šogad un arī vēl nākamajā gadā turpināsies lāču monitorings, kuru veic meža institūts „Silava” un tad arī varēs konkrētāk secināt, vai tiešām lāču skaits Latvijā ir pieaudzis.
