Operācijas laikā visu iesaistīto cilvēku vārdi mainīti un strādājošo identitātes netiek atklātas. Secinājumos par darbu un dzīves apstākļiem Nīderlandē dalās LTV žurnālists.
Darba piedāvājumu netrūkst
Bez īpašas reklāmas Latvijā darbojas daudzas kompānijas, kas meklē strādniekus ārvalstīs. Atliek vien “Google” meklētājā ierakstīt vārdu salikumu “darbs ārzemēs”, piedāvājumu kā biezs. Viena no populārākajām vietām šobrīd ir Nīderlande.
“Aizliegtā paņēmiena” izvēle krīt uz rekrutēšanas kompāniju “Dutch Recruit”, kas Latvijā strādā ilgstoši un kuras filiāles ir Polijā un Rumānijā. Tiek piedāvāts darbs pie ziediem, tomātiem vai gurķiem, un atrodama pozitīva atsauksme.
“Es tev iedošu informāciju par ''Westflexu'', šobrīd viņi ņem vīriešus uz siltumnīcu likvidācijām, kas skaitās vissmagākais darbs siltumnīcā - rauj ārā vecos stādus, tīra ārā siltumnīcu uz slēgšanu. Ja tu labi strādā, visus viss apmierina, viņi tevi pēc tam pārliek pie cita klienta – pakošana, siltumnīca, celtniecība,” stāsta uzņēmumā.
Šī aģentūra sadarbojas ar citām darba aģentūrām jau pašā Nīderlandē. Līgums tiek slēgts ar kādu no tām, tālāk tā nodrošina dzīvesvietu. Darbs savukārt vienu dienu var būt vienā vietā, bet citu – jau citā vietā. To organizē aģentūra, darbiniekiem neslēdzot līgumus pa tiešo ar darba devējiem.
“Dzīvesvietas - kā paveiksies vai kā nepaveiksies, diezgan liels bardaks ir ar tām dzīvesvietām.
Tieši cilvēku uzvedība dzīvesvietās – tīra/netīra, dzer/nedzer, lieto narkotikas/nelieto narkotikas,” atzīst uzņēmuma pārstāve. Dažkārt cilvēkus izmitinot kempingos, ir atsevišķas viesstrādnieku mājas un viesnīcas, bet kaimiņus izvēlēties īsti nevar.
“Ja tavs biedrs kaut ko tur sadarījis, jūs abi par to maksājat soda naudu. (..) Ir 20 eiro sodi par neiznestu miskasti, kad pāri veļa pa grīdu. Ir par dūmu detektoru aizsegšanu ar zeķēm un smēķēšanu istabās, liekas, bija kaut kādi 50. Durvju, logu sasišana, stiklu sasišana – tur aiziet simtos.”
Un ceļš var sākties!
Galu galā LTV žurnālists tiek nozīmēts pie Nīderlandes aģentūras “Westflex” un ceļā var doties jau nākamnedēļ. Izbraukšanas notiek katru ceturtdienu no stāvvietas pie Rīgas Centrāltirgus.
Ja darbinieks ceļa izdevums var samaksāt pats uzreiz – tad cena 100 eiro, ja uzreiz nevar –120 eiro ieturēs no algas. Līdzi jāņem pase, gultas veļa, spilvens, sega, maksājuma karte, kur pārskaitīt algu, un nauda ēšanai pirmajām trijām nedēļām, kamēr nav algas.
Neliels mikroautobuss no Rīgas izbrauc plkst.9.30 un ceļā ar pavada 24 stundas ar nelielām pauzēm.
Un LTV žurnālists nav vienīgais braucējs. “Mēs bijām septiņi strādnieki, un bija divi šoferi, kas uz maiņām brauca bez apstājas. Blakus man sēdēja pārītis no laukiem, aptuveni 20 gadi, priekšā savukārt bija māte ar meitu. Abas bija pilngadīgas, meitai varētu būt nedaudz pāri 20, mātei - tuvāk 50 gadiem. Meita man jau pirmajā sarunā iedeva adresi, kur Hāgā var nopirkt nelegālās kontrabandas cigaretes kādā poļu veikalā. Tad bija vēl divi jaunieši, arī ap 20 [gadiem], abi vīrieši. Izrādījās – ar viņiem es braucu kopā uz vienu un to pašu aģentūru. Respektīvi, buss veda darbiniekus ne tikai uz “Westflex” aģentūru, bet arī uz citām.”
Puse no braucējiem Nīderlandē jau bija bijuši un stāsta, ka nekāda medusmaize tā nav.
“Ja tu apslimsti, tur uz darbu jāiet. Ja tu negribi, tad tevi var atlaist. Jāsēž kempingā. Tajā firmā, kur mēs aizgājām, tur jauniņie atbrauca arī strādāt. Jāgriež sparģeļi bija. Viņš nemācēja griezt, šis tur nogrieza par īsu, priekšnieks paņem, (..) aizmet visu pa gaisu, saka – piecdesmitnieks mīnusā, trīs dienas kempingā.”
20 gadus vecajam Andrim savukārt tā ir pirmā reize darbā ārzemēs:
“Es domāju sapelnīt piķi un mācīties, un tur palikt. Latvijā nav ko darīt.
Es jau biju domājis… Man sencis vienkārši samaksātu kaut kādu skolas naudu, un es tur mācītos. Es izdomāju – es pats aizbraukšu, pastrādāšu, pietiekamu piķīti [sapelnīšu], lai pēc tam iekārtotos tālāk.”
Formalitātes un dzīvesvieta
Atbraucot uz Nīderlandi, LTV žurnālists nonāk aģentūras “Westflex” birojā netālu no Roterdamas. Atbraukušos sagaida aģentūras darbiniece – latviete Monta.
Un pirmais ir darba līguma slēgšana. Noteikumi visi tie, kas skaidroti iepriekš, arī likme aptuveni 9 eiro stundā. Ar līguma kopiju darbiniekam neviens nesteidzas, bet LTV žurnālists to izprasa. Un izrādās, ka daļa līguma ir nīderlandiešu valodā, bet pie tās līguma daļas tomēr neizdodas tikt. Tiek nokārtota vēl viena formalitāte – apdrošināšanas numurs.
Tad visus nogādā viesnīcā “Hotel Westland”, kas atrodas aptuveni 25 kilometru attālumā no Roterdamas, nelielā vietā ar nosaukumu Maasdijka. Tiešas satiksmes ar lielo pilsētu tur nav, bet ir divi mazi veikali, no kuriem viens poļu.
Viesnīca ir skaista, vairākos stāvos, ar plašām telpām, un to pilnībā apdzīvo viesstrādnieki, pārsvarā poļi. Poļi arī strādā viesnīcas uzmēšanā un apsardzē, arī automātā ir poļu produkti.
Par vietu viesnīcā katram jāmaksā 100 eiro nedēļā, tātad 400 eiro mēnesī. Šo summu novelk no algas.
“Aizliegtā paņēmiena” žurnālists izmitināts istabā kopā ar vēl diviem strādniekiem no Latvijas: Daumantam ir aptuveni 25 gadi, bet Slaviks – mazliet jaunāks. Izrādās, ka Daumantam ir draudzene Santa - viņa arī ir šīs istabas iemītniece, lai gan formāli viņai ir cits viesnīcas numurs.
Slaviks ir rāms un mierīgs, citādāk ir ar Daumantu un Santu, turklāt vakaros Daumants regulāri smēķē zālīti, kas Nīderlandē ir atļauta, spēlē videospēles, dzer poļu aliņu no automāta. Santa, protams, dusmojas, un visi ģimenes skandāli kā uz delnas.
“Kontingents viesnīcā ir ļoti dažāds. Tur ir gan cilvēki, kas ir atbraukuši tā saucamajā narkotūrismā. Tur ir cilvēki, kas ir atbraukuši tikai strādāt un pie tā ļoti stingri pieturas, un viņiem grafiks: darbs – hotelis – darbs – hotelis. Viņi nekur citur īpaši nebraukā. Viņi šeit ir, lai krātu naudu, un viņi to naudu arī krāj. Ir arī tādi cilvēki, kas ir atbraukuši naudas dēļ, bet aiz bezdarbības sākuši aizrauties ar narkotikām, un es nerunāju tikai par marihuānu vai hašišu, kas Nīderlandē ir legāls.”
Kontingents viesnīcā daudznacionāls, bet, piemēram, latviešus ar poļiem vienā numurā neliekot, jo varot sakauties.
Katram viesstrādniekam viesnīcā pienākas vakariņas, par kurām visiem jāmaksā 30 eiro nedēļā. “Sākotnēji iedzīvotāji neēd to ēdienu, jo uzskata to par negaršīgu. Bet vēlāk viņi tomēr sāk ēst, jo saprot, ka tiek atstāta liela nauda - 120-150 eiro mēnesī. Tieši tāpēc viņi izmanto šo iespēju ēst tur, lai arī viņus tas ēdiens ne visai apmierina.”
Pārējā laikā viesstrādnieku pamata uzturs ir ātri pagatavojamie makaroni, saldētas picas, saldēti burgeri un sviestmaizes no diviem vietējiem veikaliņiem. Viesnīcā ir atsevišķa telpa ar mikroviļņu krāsnīm, kur to visu var uzsildīt. Un mikroviļņu krāsnis ir arī katrā darba vietā, jo uz darbu ēst jāņem līdzi pašiem.
Viesnīcā ir veļasmašīnas, kas pieejamas par velti, un katram pašam jāmazgā sava gultasveļa un pašam jārūpējas par tīrību numuriņos. Savukārt par netīrām istabām var tikt pie soda naudas.
Nu strādāšana var sākties!
Nepilna mēneša laikā “Aizliegtā paņēmiena” žurnālists strādāja trijās vietās, jo līgums ir noslēgts ar darba aģentūru, kas darbiniekus sūta pēc darba devēja pieprasījuma.
Pirmā darba vieta ir siltumnīcu likvidēšana, uz kurieni strādniekus no viesnīcas ved ar mikroautobusu. Par ceļu jāmaksā pašam – trīs eiro turp un atpakaļ, kas mēnesī nozīmē 70 eiro no algas. Ja ar auto braukt negrib, no aģentūras var dabūt velosipēdu, bet tas jāiegādājas par 160 eiro.
Siltumnīcu likvidācija
Siltumnīcas ir desmit minūšu braucienā, un tur strādā apmēram 60 cilvēki. Siltumnīcas ir milzīgas un pilnas ar veciem tomātu stublājiem, kuri jāvāc nost un tad tos uzreiz sasmalcina speciāla mašīna.
“Darbs ir tiešām smags – smags mugurai, smags ceļiem, tāpēc ka ik pēc pieciem metriem ir jāiet, jāizceļ ārā smaga sakņu sistēma no tomātiem un jāliek precīzi pa vidu lentei. Tad ir jārāpo kādu brīdi uz ceļiem.”
Turklāt viss notiek apsargu uzraudzībā, kas lūko, lai cilvēki darbojas. “Ja uzraugi redz, ka cilvēks kaut ko nedara vai dara lēnāk, nekā viņi uzskata par pareizu, tiek vienkārši pilnā balsī kliegts uz viņu. Lielākoties tās ir kaut kādas neartikulētas skaņas, pēc tam aiziet pilniem teikumiem poļu valodā. Principā, jā, tad tu esi zem lupas. Uz tevi skatās, un tu slinkot nedrīksti nevienā brīdī.”
Pilnas darba dienas laikā ir paredzētas trīs pauzes: divas pa 15 minūtēm un viena – pusstundas garumā, kuras laikā strādājošie var paēst, mikroviļņu krāsnīs uzsildot līdzpaņemto ēdienu.
“Bija novērojami skati, kā vīrietis pēc 40 tup uz ceļiem un elso tāpēc, ka viņam kļuvis slikti un nav tas izturams. Viņš to darīja pārtraukumā tāpēc, ka viņš saprot – viņš nevar darba laikā to darīt. Viņš iznāca no savas vagas un nokrita uz ceļiem, vienkārši kādu laiku atpūtās un elsoja, un pēc tam piecēlās un gāja padzerties un atpūsties.”
Desu cehs
Pēc trīs dienu darba siltumnīcu likvidācijā tika iedots cits darbs – desu cehā Amsterdamā, kas ir aptuveni 100 kilometru attālumā no viesnīcas. “Aizliegtā paņēmiena” žurnālists tiek pie mašīnas, kurā viņam līdzi jāņem trīs poļu strādnieces, proti, jāpiestrādā par šoferi, bet papildu nauda par to nepienākas. Pedro gan ļauj mašīnu lietot arī ārpus darba vajadzībām, tomēr bez maksas nedēļā drīkst nobraukt deviņus kilometrus. Par katru nākamo kilometru viens eiro.
Darbs desu cehā nav fiziski smags – sardeles pa divām jāsaliek plastmasas maisiņos, ko pēc tam liek vakuuma iekārtā. Turklāt patīkama darba vide un attieksme, un varēja tikt pie pusdienām no vietējās produkcijas. “Ja kaut ko nedarīja pareizi, pie tevis normāli pienāca klāt un pateica – vai tu, lūdzu, nevarētu darīt ātrāk. Vai – nē, tā nevajag darīt, un es tev parādīšu, kā darīt pareizi. Bija ļoti cilvēcīga attieksme no priekšniekiem. Vēl šajā darbā katru dienu bija uztaisītas pusdienas darbiniekiem, par kurām nebija jāmaksā un kas bija no vietējiem viņu produktiem, ko viņi pārdod.”
Tiesa, viena ēnas puse gan ir, proti, ilgais ceļš: rīta stundā pusotra stunda, atpakaļceļā jārēķinās vismaz ar trim stundām. Tā kā jāizvadā arī pārējās darbinieces, kopsummā gandrīz piecas stundas ceļā. Latvijā tas būtu kā katru dienu izbraukāt no Rīgas uz Ventspili.
Stādu audzētava
Pēc trim dienām atkal bija cits darbs – siltumnīcā, kurā tiek audzēti un apkopti dažādi lielāki un mazāki telpaugi, kas, iespējams, jau vēlāk nonāk arī Latvijā. Mašīna ir jāpatur, polietes arī jāvadā. Darba pienākumos bija likt augus uz transportēšanas lentes, arī raut tām nost vecās lapas, līmēt etiķetes. Darbs raits, ne pārāk grūts un sarežģīts, turklāt ne uzraugu pavadībā.
Šajā darbā strādnieki var atļauties padzerties un aiziet uz tualeti ārpus noteiktajām 15 minūšu pauzēm, jo neviens neaizrādīja.
Taču pārsteigums nāca vēlāk – nostrādāto deviņu stundu vietā uzskaitītas tikai piecas, turklāt vairākas dienas. “Tev ir jācenšas ātrāk to darīt… visu, visu. Ja tu par lēnu strādāsi, viņi tev ir tiesīgi samaksāt par piecām stundām. (..) Tā ir teorētiski ļoti laba firma, kur tu strādā. Turies tur! Ja tevi iemetīs kaut kādā sūda likvidācijā, tu tur nomirsi. Tici man,” skaidro aģentūras “Westflex” birojā.
Tātad uz tualeti drīkst iet tikai oficiālajās pauzēs, dzert ūdeni arī, bet, ja kādam šķitīs, ka darbinieks slinko, pilnas darba dienas vietā var ierakstīt tikai piecas stundas. Un uzzināt to var tikai algas dienā.
Sapelnīta lielā nauda?
Cik liela tad ir alga? Jāņem vērā, ka “Aizliegtā paņēmiena” žurnālists strādāja pilna laika darbu trīs nedēļas trijās darbavietās. Norēķinot nodokļus, maksu par viesnīcu un vakariņām tajā, atlikums uz rokas ir 400 eiro. Tātad par pilnu mēnesi tātad būtu apmēram 500 eiro.
Vēlāk sarunās ar citiem viesstrādniekiem atklājas, ka darba stundu “nozagšana” tur ir galvenā problēma, ar ko jācīnās regulāri – jāseko līdz pašam un jāstrīdas.
“Stundas pazūd, tur mistiski nodokļu pieaugumi kaut kādi parādās. Līdz piecdesmitniekam es cenšos pievērt acis. (..) Tev visu laiku ir jāseko līdzi, cik tev ir jāsanāk.”
Jau vēlāk LTV žurnālistiem Rīgā aģentūras “Westflex” līdzīpašnieks Franss van der Lugts atzina, ka problēmas dažkārt esot. Tiesa, nostrādātās darba stundas viņiem uzrādot klienti – darba devēji.
“Es nedomāju, ka tas ir regulāri. Es negribētu to apstiprināt. (..) Ir divi veidi, kā cilvēki var pārbaudīt savas stundas. Cilvēki var uztaisīt paši savu sarakstu. Viņi to var piegādāt mūsu ofisā. Beigās mēs jautājam mūsu klientam, lai viņš sniegtu informāciju par cilvēkiem, kas strādāja viņa uzņēmumā, lai atsūta stundu sarakstu. (..) Ja mēs samaksājam par mazāk stundām, iespējams, mūsu klients iedevis nepareizu stundu uzskaiti. Darbinieks to redzēs algas lapiņā un jautās ofisam – kas notiek. (..) Tad mēs veicam izmeklēšanu, kā tas notika, un mēs to izlabosim.”
“Aizliegtā paņēmiena” žurnālista gadījumā tā arī notika, un pēc dažām dienām bankas kontā tiek ieskaitīti vēl 300 eiro.
Vēl ir otra problēma – var gadīties dīkstāves, ja aģentūrai konkrētajā brīdī nav neviena klienta. Tad izdevumi paliek, bet ienākumu nav. Arī aģentūras īpašnieks atzīst, ka ne vienmēr var garantēt pilnu darba dienu. Tādos gadījumos gan ir neliela pretimnākšana – par viesnīcu jāmaksā ne 100, bet 30 līdz 80 eiro nedēļā.
Daudz labāk nekā Latvijā?
Noslēdzot šo stāstu, vēl atsevišķi komentāri.
Daumants pirms gadiem pieciem devies strādāt uz Angliju, tad atgriezies Latvijā, taču ticis pie parādiem “ātrajos kredītos”: “Pusgadu izdzīvoju, biju iekrājis 4 000. Un, kad tā nauda iztrūkās, tad es sāku ņemt kredītus. Ar to viss arī sākās. Nemācēju ar naudu dzīvot.”
Tad viņš strādājis Latvijā celtniecībā, pelnījis aptuveni 150 eiro nedēļā, kredītus gandrīz visus atdevis. Taču tad kaut kādā kompānijas strīdā nogalināts viņa draugs. Pats viņš tobrīd klāt nav bijis, bet palikt Latvijā vairs nav gribējis. “Man tiešām pašam bija bail. Tāpēc es atbraucu uz šejieni, lai arī savā dzīvē vidi mainītu, jo tur to uz vietas nevarēja pārdzīvot to slepkavību.
Ja nebūtu tā noticis, es būtu sēdējis vēl Latvijā un strādājis. Latvijā ir darbs.
Ir arī daudzi cilvēki, kas ir slinki un nemeklē darbu. Jo Latvijā darbs nav kā kādreiz, ka ir uz katra stūra, bet darbu var atrast. 600 – 700 eiro mēnesī vīrietis mierīgi var nopelnīt,” spriež Daumants.
Viņš plāno atgriezties Latvijā un paškritiski atzīst, ka daudzās situācijās viņu pieviļ rakstura trūkums: “Ja man būtu tā apņemšanās, ja es nepīpētu zāli un tik daudz to alkoholu nelietotu, es varētu Latvijā tā kā pacelties uz augšu. (..) Es nezinu, kāpēc man tā ir, bet, ja es iesāku kaut ko darīt, es līdz galam netieku. Ja man kaut kas pa vidu nojūk, es atmetu ar roku un aizeju vienkārši, man apnīk.”
Viņa draudzenei Santai Latvijā bija darbs, taču kāda draudzene mudināja aizbraukt uz ārzemēm, un viņa braukusi: “Man patīk spontānas idejas.”
Nekādu īstu plānu viņai nav, bet cenšas strādāt cītīgi. Sākums gan tāds nebija: “Kad te atbraucu, es vispār biju kā norāvusies no ķēdes – visu laiku dzēru. Vienkārši šausmas. Pēc tam es pārgāju [uz dzeršanu] tikai brīvdienās. Tagad es sapratu to, ka varbūt vīkendā kādas divas alus pudelītes.”
Savukārt Leonīds ieradies Nīderlandē, lai atdotu “ātro kredītu” 1400 eiro apmērā. Alga gan neesot ne tuvu nav tik liela, kā viņš cerējis, un ar kredīta atdošanu īsti nesokas. “Man nav iespēju atdot kredītu, tāpēc ka man ir 400 eiro mēnesī. Un vēl no 400 vajag 115 katru mēnesi maksāt kredītu. Vēl 30 eiro par telefonu. Un kopā sanāk - 300 eiro tikai uz sevi es tērēju. Nu, tas ir ļoti grūti šeit dzīvot.”
Tā jau dzīvot viņam te patīkot, iemācījies arī latviešu valodu, bet naudas par maz, tāpēc domā atgriezties Latvijā.
Viņš jau noskatījis darbu “Evolution Gaming” Latvijā, kas ir kazino virtuālajā vidē.
Lindas dzīvesstāsts ir skarbs: tēvs alkoholiķis un jau 16 gados viņa pārcēlusies uz Rīgu, kur dzīvojis brālis, sākusi strādāt viesnīcā, bet mācījās tālmācībā. “Es esmu iepriekš bijusi Holandē, bet atpūsties. Man iepatikās valsts kā tāda. Te vispār cilvēki ir tik labi. Mēs ejam uz veikalu, nepazīstami cilvēki sveicinās, pajautā, kā iet, pavisam savādāk. (..) Man atgriezties uz to bomžu patversmi – Latviju? Strādāt pa 300 eiro mēnesī? Es negribu. (..) Man ir doma iet mācīties holandiešu valodu, 30 eiro gadā.”
Uz Latviju tagad viņa gan šad tad vēl aizbrauc, kārtojot autovadītājas eksāmenu, tiks pie tiesībām un tad tur vairs atgriezties neplāno, bet ir apņēmības pilna izsisties Nīderlandē.
Tikmēr Andris, kurš ceļā uz Nīderlandi sapņoja, cik viss būs skaisti un labi, nu jau paguvis sakauties ar istabas biedru.
