Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Lielākā daļa pansionātos dzīvojošo šo pakalpojumu nevar atļauties

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Vairāk nekā 100 mazuļi aizvien ilgstoši uzturas aprūpes centros

Pašvaldību sociālā palīdzība bāreņiem ne vienmēr aizsniedzama

«Izgāju no bērnunama un paliku uz ielas» - pašvaldību palīdzība bāreņiem ne vienmēr aizsniedzama

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

“Izejot no bērnunama, es atkal paliku uz ielas, jo man nepiešķīra dzīvokli un nepateica, uz kurieni lai es dodos, lai to saņemtu vai reģistrētu sevi kaut kādā tur…” stāsta Genādijs, kurš pēc pilngadības sasniegšanas bija atstāts bez palīdzības. Šobrīd rindās uz pašvaldības dzīvokli gaida vairāk nekā 500 pilngadību sasniegušie bērnunamu audzēkņi visā Latvijā.

Katra pašvaldība dzīvokļu rindu un sociālās palīdzības jautājumus risina pēc savām iespējām, un daudziem bāreņiem šī palīdzība nav tik viegli sasniedzama.

Bērnunami, SOS ciemati, ģimenes atbalsta centri jeb tā saucamās institūcijas ir bez vecāku gādības palikušo bērnu mājvietas tikai līdz 18. dzimšanas dienai. Daļai bāreņu, kas palikuši bez vecākiem, mantojumā ir īpašums, bet ne visiem, un vēl daļa bērnu institūcijās nonākuši tieši tāpēc, ka vecākiem pašiem nebijis pastāvīgas dzīvesvietas.  

“Neiedeva nekā un neinformēja”

Noteikumi par sociālajām garantijām bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem pēc ārpusģimenes aprūpes beigām paredz, ka jāizmaksā nauda par zaudēto apgādnieku, un vēl būtiskāk – pašvaldībai jāpalīdz dzīvokļa jautājuma risināšanā. Turpat skaidrots, ka sešus mēnešus pirms 18. dzimšanas dienas bērns rakstiski jāinformē par tiesībām saņemt palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā. Tāpat iepriekš jāinformē arī pašvaldība.

Bet 26 gadus vecais palīgstrādnieks Genādijs Ļašenko no Rīgas pie mājām tika trīs vai četrus gadus pēc pilngadības sasniegšanas.

“22 vai 23 gados ar citu cilvēku palīdzību es saņēmu dzīvokli. Un tie bija 22 vai 23 gadi, nevis 18 gadi, kad tu izej un tev kaut kur ir jāpaliek, vai tev ir jābūt naudai, lai izīrētu dzīvokli, un tas ir normāli,” saka Genādijs.

“Man neiedeva nekā un nemaz neinformēja. Par ko cilvēki domāja, es nezinu,” viņš nosaka.

“Vai nu iet meklēt darbu, vai nu iet meklēt cilvēku, pie kura var palikt. Tā kā es nebiju tam nemaz gatavots, nebiju sagatavots dzīvei patstāvīgi, es sāku atkal klaiņot. Labi, ka no tā krīzes centra es atradu meiteni, kura vienkārši palīdzēja man palikt pie viena cilvēka, kurš vienkārši ļāva man pie viņa dzīvot līdz tam brīdim, kamēr es atrodu darbu,” stāsta Genādijs.

Tad raizes sagādājuši komunālo maksājumu parādi. 1300 eiro lielo summu izdevies atmaksāt, bet namu pārvaldnieks Rīgā aizvien uzturot sūdzību.  

Savu rindu var arī nesagaidīt

Tieši Rīgā izveidojušās garākās rindas lielā iedzīvotāju skaita dēļ un tādēļ, ka dzīvokļus proporcionāli ik gadu izīrē ne vien bāreņiem, bet arī maznodrošinātajiem, daudzbērnu ģimenēm un vēl vairākām citām sociāli neaizsargātām iedzīvotāju grupām.

Rīgas domes Dzīvokļu pārvaldes vadītāja Mārīte Javorska atklāj, ka 1.maijā Rīgā palīdzības saņemšanai reģistrēti 315 bērni bāreņi vai bez vecāku apgādības palikuši bērni.

“Likums saka, ka šīs personas ir tiesīgas vērsties attiecīgā pašvaldībā, kuras bāriņtiesa ir pieņēmusi lēmumu par nodošanu ārpusģimenes aprūpei, vērsties pēc palīdzības,” saka Javorska.  

Rindā pieteikties drīkst tikai tad, kad jau sasniegta pilngadība, un tajā gaidīt drīkst sešus gadus.

Ja jaunietis sasniedz 24 gadu vecumu un rindas gals tā arī nepienāk, tad pašvaldība informē, ka viņam dzīvoklis ies secen.

Vairāki bijušie bērnunamu audzēkņi stāsta, ka dzīvojuši bērnunamos, kas neatrodas tās bāriņtiesas pašvaldībā, kura lēmusi par ievietošanu institūcijā. Tādēļ rezultātā daudzi vienkārši nezinājuši, kur vērsties pēc sociālās palīdzības.

Vienīgā laimes spēle

“Bija situācija, ka man mazo atņēma. Tikai tādēļ, ka nav ne dzīvokļa, ne naudas. Ne pārtikas, ne pamperu. Ne es strādāt normāli varu, neko pilnībā. Pat dārziņā neiet. Rindā stāvam…” par savu situāciju stāsta 19 gadus vecā Miranda Šnepste.

Viņas mazulis septembrī svinēs otro dzimšanas dienu, un viņš piedzimis vēl tad, kad Miranda dzīvojusi jauniešu mājā. Kopumā uzaugusi vairākos, dažādos bērnunamos attālās Latvijas vietās. Tiklīdz uzzināja, ka ir gaidībās, pārcēlusies uz jauniešu māju Rīgā, bet pēc bērna piedzimšanas nācies atkal pārvākties, toreiz uz SOS ciematu Valmierā. Tur drīkstējusi palikt līdz pilngadībai, bet tad nācies atgriezties atpakaļ Rīgā.

Tad arī bāriņtiesa uz laiku atņēma bērniņu, jo Mirandai nebija pastāvīgas dzīvesvietas. Sākusi strādāt par apkopēju un bērnu atguvusi, jo naudas pieticis, lai varētu noīrēt dzīvokli. Dzīvokļu pārvaldē Rīgā tikmēr reģistrējusies garajā rindā.

“Teica, vai nu tu stāvi rindā, gaidi dzīvokli līdz 24 gadiem. Ja tev pienāk 24, tev rinda neatnāk, tad tu paliec bez dzīvokļa. Bez nekā. Ja tu nestāvi rindā, tad tev mazliet palīdz ar komunālajiem maksājumiem sociālie līdz 24 gadiem, un tas arī ir viss. Tad mēs esam vienīgajā spēlē - vai nu tā, vai nu tā,” stāsta Miranda.

“Tāpat tu paliec mīnusā, jo mana māsa arī nedabūja dzīvokli līdz 24 gadiem. Brālis arī. Tas ir ļoti grūti..” viņa saka.

Dzīvokļu pārvaldē informē, ka šogad grozīts likums, un bāreņiem tagad ir tiesības vienlaikus gan gaidīt rindā pašvaldības dzīvokli, gan pieteikties komunālo maksājumu pabalstam tad, ja īrē vienistabas dzīvokli.

Miranda to nav zinājusi, un pārvaldē vien noteic - pašai vajadzējis interesēties.

Rīgā rinda stabili gara

Šogad galvaspilsētā pašvaldības dzīvokļi piešķirti 19 bāreņiem, bet pērn – 53 bez vecāku gādības palikušajiem jauniešiem. Rinda ir stabila un nav tendences, ka tā saruktu zem 300 gaidītājiem, jo, kā kādam dzīvokli piešķir, tā arī kāds cits nāk vietā, uzsver pārvaldes vadītāja Mārīte Javorska.

“Un grūti mums ir, kā teikt, viņus nodrošināt. Uzreiz tas nenotiek. Mums ir Rīgas domes saistošie noteikumi, tā kā mums ir desmit reģistri, un katrā reģistrā ir cilvēki, kam šī palīdzība ir nepieciešama. Mums ir noteiktas kvotas, un bāreņu gadījumā no 15 dzīvokļiem ar ērtībām trīs tiek paredzēti bāreņiem. Tas ir nosacīti daudz, jo mēs visu laiku esam domājuši un risinājuši šo jautājumu, lai šie cilvēkbērni varētu saņemt šāda veida palīdzību,” norāda Javorska.  

Par sociālo palīdzību valsts līmenī atbild Labklājības ministrija, kura informē, ka  pašlaik rindā uz dzīvojamo fondu gaida vairāk nekā 500 bijušie bērnunamu audzēkņi visā Latvijā. Bet statistikas datu, kas parādītu, cik jaunieši šāda veida palīdzību tā arī nesaņem, neesot.

Pieļaujams, ka tādu nav maz, ņemot vērā bijušo bērnunamu audzēkņu stāstus un vēl citus gadījumus, par kuriem bijušie „sistēmas bērni” pēc Latvijas Radio raidījumiem rakstīja sociālajos tīklos.

Labklājības ministrijas pārstāve Baiba Stankeviča pieļauj, liela daļa rindā gaidītāju īrē no privātīpašniekiem un nav tā, ka viņiem nebūtu jumta virs galvas.

“Var arī nestāvēt pašvaldības rindā un uzreiz saņemt pabalstu, vai arī var izvēlēties, ka, nu, drošības pēc es palikšu rindā, bet viņš ir tiesīgs saņemt šo pabalstu, līdz ar to var būt situācijas, kad bērns juridiski skaitās pašvaldības rindā, bet fiziski saņem no pašvaldības pabalstu, kur īrē privāto dzīvojamo fondu. Šobrīd var tāda situācija arī rasties, līdz ar to no Rīgas 300 bērniem, iespējams, daļa ir tādi, kas tikai juridiski stāv rindā, bet fiziski jau saņem palīdzību, īrējot dzīvojamo telpu no privātajiem,” skaidro Stankeviča.

Rindas arī novados

Rodas gan jautājums, cik tas ir finansiāli izdevīgi jaunietim, kurš, visticamāk, vēl tikai mācās vidusskolā vai nupat ir sācis strādāt? Un vai īrēt privātā tirgū ir viņa paša brīvā griba?

Pirms pusgada apsekošanu pašvaldību sociālajos dzīvokļos veicis Tiesībsarga birojs. Secināts, ka bieži vien dzīves apstākļu kvalitāte pašvaldību dzīvokļos ir neapmierinoša, un pašvaldības arī atšķirīgi cenšas problēmas risināt. Ir arī tādi gadījumi, kad bērnam dzīvokli piešķir uzreiz pēc iznākšanas no institūcijas, bet tādu neesot daudz, saka biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska.

“Kritiskas ir tās pašvaldības, kur tiešām sešu gadu periodā bērnam nav izteikts neviens piedāvājums. Nu bērns ir pieaudzis, bet nav izteikts neviens piedāvājums, kaut likumdevējs ir paredzējis, ka šajā periodā tas atbalsts būtu sniedzams,” norāda Rezevska.

Gaidīšanas laiks nereti ir tieši saistīts ar pašvaldības teritorijas izmēru un iedzīvotāju skaitu. Jo mazāka pašvaldība, jo īsākas rindas.

Bet, piemēram, arī Rēzeknes novadam ar dažiem desmitiem tūkstošu iedzīvotāju neizdodas sniegt sociālo palīdzību visiem bez vecāku gādības palikušajiem jauniešiem.

“Arī mums pašvaldībā ir šī rinda, bet šī rinda vairāk veidojas ar to, ka bērni izvēlas kādu konkrētu vietu, kur viņi gribētu saņemt dzīvokli un kur viņi gribētu dzīvot, bet diemžēl pašvaldība nevar nodrošināt dzīvojamo platību tajā konkrētajā vietā,” skaidro novada Sociālā dienesta vadītāja Silvija Strankale.

Viņa saka, ka pašvaldības teritorijā brīvi dzīvokļi esot Strūžānu, Lūznavas pagastos, bet tur jaunieši dzīvot nevēlas. Ir pieprasījums pēc dzīvokļiem novada centrā, Nautrēnos un Audriņos, bet tur vienkārši neesot, ko piedāvāt.

“Līdz ar to, ja viņš atsakās, tad veidojas tā rinda, bet arī platības ziņā ir jārēķinās, ka par šo dzīvoklīti būs jāmaksā. Jā, protams, sociālā palīdzība tiks sniegta un tamlīdzīgi, bet ir jārēķinās arī ar izdevumiem. Un, protams, ja ir vienistabas dzīvoklītis, vai viņš spēs apmaksāt divistabu dzīvoklīti, vai neveidosies parāds un pēc gada viņu par parāda uzkrāšanu neizliks ārā no šī dzīvokļa? Arī šis aspekts. Un tāpēc divi tādi momentiņi, bet piedāvāt mēs piedāvājam, mēģinām un apzvanām,” stāsta Strankale.

“Protams, viņi arī īrē kaut kur, un tad atbilstoši saistošajiem noteikumiem palīdzam īres izdevumus segt un nav atstāti bāreņi uz ielas,” uzsver Sociālā dienesta vadītāja.  

Rindas garums Rēzeknes novadā esot mainīgs. Tas svārstoties ap dažiem desmitiem, bet arī tur esot gadījumi, kad šo salīdzinoši īso rindu kāds nesagaida, jo sasniedz likumā noteikto 24 gadu vecumu.

Mēģinājums rast citu risinājums cieš neveiksmi

Dzīvokļu pieejamības problemātika atkārtojas teju visās Latvijas Radio intervijās ar pieaugušajiem, kas nesen vai pirms vairākiem gadiem atstājuši bērnunamu. Kādam puisim, kurš savu vārdu lūdza neminēt, nesen palikuši 19 gadi. Viņš reģistrēts Kokneses bērnunamā „Dzeguzīte”, bet faktiski dzīvojis Rīgā, kur absolvējis kādu tehnikumu.

“Man toreiz bija izlaidums tehnikumā. Mēs ar vadītāju vienojāmies, ka es pie viņiem skaitīšos līdz tam izlaidumam. Es pārsvarā biju Rīgā, bet viņa bija ar mieru mani tur atstāt, cik es vēlētos. Tad man piešķīra to pabalstu, bērnunams 120 eiro izmaksā, iedeva visādas saimniecības preces. Apsveica toreiz izlaidumā un viss. Principā man vēl bija apgādnieka zaudējuma pensija par māti, es noīrēju dzīvokli. Iestājos pašvaldības rindā uz dzīvokli, un sociālais dienests 250 eiro izmaksāja un viss,” stāstīja jaunietis.  

Rindai viņš pieteicis pagājušā gada maijā, pēc kārtas bijis 360., tagad - jau 250.. Ja rinda katru gadu pavirzīsies par 100 cilvēkiem, viņš savu kārtu sagaidīs, bet pretējā gadījumā iespējamība tikt pie sociālā dzīvokļa ir mazāka. Labklājības ministrijas darbiniece Baiba Stankeviča stāsta, Rīga esot mēģinājusi rast vēl citus risinājumus, bet neveiksmīgi.

“Es zinu, ka Rīgas pilsēta pirms pāris gadiem mēģināja trīspusējo līgumu slēgt ar privātajiem dzīvokļu īpašniekiem par dzīvojamo telpu izīrēšanu šai mērķa grupai, un jāsaka, privāto dzīvokļu īpašnieki nebija ļoti atsaucīgi. Rīgai šī iecere nerealizējās, jo privātais dzīvojamais fonds un brīvā tirgus ekonomika... Mēs nevaram piespiest izīrēt, lai arī šī telpa stāv tukša,” stāsta Stankeviča.

Par bērnu neinformēšanu sūdzas, bet retāk

Puisis, kas iznācis no „Dzeguzītes”, par savām tiesībām nezināja.

“Neviens neko tā nestāsta, tev pašam viss ir jāuzzina. Es arī tad, kad man bija jāiet uz to sociālo dienestu, neko nezināju, ko man prasīt, ko man vajag. Tad man tur palīdzēja, es vēl kontaktējos ar daudziem bijušajiem darbiniekiem, ar ko man ir labas attiecības, tad viņi man arī palīdzēja visu tur sameklēt, uzzināt…” stāsta jaunietis.  

Bērniem pašiem, sasniedzot pilngadību, nereti jāšķērso attālums pāri Latvijai, lai atrastu attiecīgās pašvaldības sociālo dienestu un uzzinātu savas tiesības. Noteikumi ir atšķirīgi, un arī tie ar gadiem mēdz mainīties, bet par to jau pašiem vien esot jāinteresējas.

Sūdzības par bērnu neinformēšanu Labklājības ministrija saņemot, taču arvien retāk. Ar likumu viss kārtībā, bērnunamam pusgadu pirms bērna pilngadības jābrīdina pašvaldība, ka drīz bērns drīz institūciju atstās, bet bērns par viņa tiesībām būtu jāinformē rakstiski.

“Cits jautājums ir par to, cik daudz viņi izprot to, par ko viņus rakstiski informē, jo bieži ir tā, ka viņiem iedod A4 vai A5 formāta papīru ar uzskaitījumu, bet viņiem neizskaidro, kādā veidā viņi ko saņem, vai to, ka daļa no pabalstiem ir vienreizēji,” norāda Stankeviča.

Bērnunamu audzēkņiem trūkstot iemaņu patstāvīgas dzīves uzsākšanai, īpašas grūtības sagādājot sava budžeta plānošana, to uzsver pašvaldības. Par ūdeni, gāzi un citiem pakalpojumiem ir jāsamaksā, atgādina Rīgas domes pārstāve Mārīte Javorska.

“Nu, es negribētu teikt, ka viņi ir savādāki nekā pārējā mūsu sabiedrība šinī jomā. Protams, šie cilvēki nav tik labi sagatavoti dzīvei, īpaši tie, kas nāk no bērnunamiem. Tas secinājums tiešām ir tāds, ka mums ir tādi iesniegumi saņemti, kad raksta meitene, ka viņa nezināja, ka ir jāmaksā par dzīvokli. Nevienam nav mērķis iztiesāt kādu no dzīvokļa, bet ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi, un, ja mēs lietojam pašvaldības dzīvokli, tāpat kā kādu citu, tad pirmais pienākums ir maksāšana,” saka Javorska.  

Sašutis par savu situāciju ir 26 gadus vecais rīdzinieks Genādijs. Viņš stāsta, pagājušajā gadā bija uzkrājis 1300 eiro lielu parādu. Strīds nonācis līdz tiesvedībai, un ar tiesas spriedumu parāds ticis piedzīts. Dzīvokli puisis tik un tā, iespējams, varētu zaudēt, jo domei neesot tiesību šādā gadījumā īres līgumu pagarināt. Tagad tiesas lēmums esot pārsūdzēts.

Šāda situācija nav unikāla. Sociālajos tīklos Latvijas Radio saņēma vēl vismaz piecu citu rīdzinieku stāstus, kas arī pametuši bērnunamus un lūguši palīdzību līdzcilvēkiem. 18 un 24 gadu vecums bērniem ir pat ļoti izšķirošs, lai saņemtu pirmo atbalstu savas dzīves uzsākšanai. 24 gadu slieksnis likumā ierakstīts apzināti, jo pa sešiem gadiem pēc pilngadības sasniegšanas, arī nesaņemot pašvaldības dzīvokli, bērnam būtu jāspēj pašam nostāties uz kājām un pilnībā maksāt par savu iztiku.  

Likumi ar zināmu regularitāti tiek uzlaboti, bet uz problēmu norāda arī tas, ka daudzi par savām tiesībām vienkārši nezina.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti