Par pētījumu "Psihiatrijas krēslas zona"
Pētījumu Psihiatrijas krēslas zona kopīgi īstenoja seši žurnālisti no Latvijas Radio, Latvijas Avīzes, portāla Tvnet, aģentūras LETA, laikraksta Bauskas Dzīve un žurnāla Ir, to vadīja RSU asociētā profesore Anda Rožukalne un finansiāli atbalstīja ASV vēstniecība Lietuvā.
Ivars Soikāns: Kā rīkoties apkārtējiem, ja psihiski slims cilvēks kļūst agresīvs?
Sarmīte Ķikuste: Ja šāds cilvēks kļūst agresīvs, ir jāzvana policijai, jo pastāvošā likumdošana nosaka, ka policija ir tiesīga piespiedu kārtā atvest personu uz ārstēšanos psihiatriskajā slimnīcā.
Ja policijai ir rakstisks radinieku, kaimiņu, citu aculiecinieku iesniegums par to, ka garīgi slima persona ir uzvedusies agresīvi, ko tā ir darījusi, kādus vārdus lietojusi, kā rīkojusies, vai ir bijusi bīstama sev vai apkārtējiem, tad policija šo cilvēku noteikti atvedīs pie mums, jo tikai psihiatrs ir tiesīgs izvērtēt - apdraud garīgi slimā persona sevi vai citus cilvēkus vai neapdraud.
Arī ja tiek pastrādāts kāds smags noziegums, aizdomās turamajam vienmēr tiek nozīmēta tiesu psihiatriskā ekspertīze, ko veic sertificēti tiesu psihiatrijas eksperti.
Sarmīte Ķikuste
- Dzimusi 1962.gada 20.decembrī
- 1987.gadā ar ginekoloģijas specializāciju beigusi Rīgas Medicīnas institūtu. 2003.gadā ieguvusi sociālo zinātņu bakalaura grādu Daugavpils Universitātē, bet 2009.gadā — pedagoģijas maģistra grādu Latvijas Universitātē, bijusi arī 8. un 9.Saeimas deputāte.
- Pēc internatūras strādājusi par ārsti Daugavpilī. No 1993. līdz 1998.gadam — par Daugavpils dzemdību nama galveno ārsti.
- 1997.gadā kļuva par Daugavpils Latviešu biedrības valdes priekšsēdētāju.
- 2002.gadā nolēma iesaistīties politikā un iestājās partijā "Jaunais laiks". Tajā pašā gadā tika ievēlēta 8.Saeimā. 2006.gadā tika ievēlēta atkārtoti arī 9.Saeimā. Pēc deputāta pilnvaru beigām atgriezās Daugavpilī, kur strādāja pilsētas domē.
- 2011.gadā aizgāja no darba pašvaldībā, un 2012.gadā kļuva par Daugavpils psihiatriskās slimnīcas valdes priekšsēdētāju.
Kādos gadījumos garīgi slimām agresīvām personām tiek noteikta piespiedu ārstēšana?
Ja policija atved šādu pacientu uz Daugavpils Psihoneiroloģiskās slimnīcas uzņemšanas nodaļu un viņš piekrīt ārstēties brīvprātīgi, apliecinot šo izvēli ar savu parakstu, viņš tiek ievietots nodaļā. Ja nepiekrīt, tad saskaņā ar Ārstniecības likumu 72 stundu laikā no pacienta iestāšanās brīža tiek sasaukts psihiatru konsīlijs, kas izmeklē pacientu un uzraksta slēdzienu.
Ja konsīlijs nosaka, ka slimniekam ir nepieciešama ārstēšana, tas savu lēmumu paziņo pacientam, pamato to, informē radiniekus vai tuviniekus un 24 stundu laikā rakstiski informē tiesu, kas nosaka tiesas sēdes laiku, lai lemtu par pacienta ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā pret pacienta gribu. Uz tiesu tiek uzaicināts pacients, advokāts, prokurors, liecinieki, tiek izskatīti iesniegumi, un nepieciešamības gadījumā tiek pieņemts lēmums par piespiedu ārstēšanu.
Kādos gadījumos, kad policija atved personu, kas uzvedusies neadekvāti un agresīvi, tiek atteikts to uzņemt? Cik tādu gadījumu bijis?
Persona ārstniecības iestādē netiek uzņemta tikai tādos gadījumos, kad dežūrārsts nekonstatē psihisku saslimšanu un cilvēks nav bīstams sev un apkārtējiem. Šādu gadījumu ir apmēram 1%.
Ja neadekvāti un agresīvi persona ir uzvedusies, būdama alkohola ietekmē, tā tiek transportēta uz narkoloģijas nodaļu.
Policijas pavadībā uz slimnīcu tiek atvesti kopumā aptuveni 15% pacientu.
Vai ir bijuši gadījumi, kad ārsti iesaka ievietot pacientu iestādē, bet tiesa to darīt atsaka?
Pamatā, protams, piekrīt, bet ir bijuši arī atsevišķi gadījumi, kad atsaka. Piemēram, 2011. un 2012.gadā ir bijis pa vienai šādai reizei, 2013.gadā ievietot pacientu slimnīcā tiesa atteikusi četras, bet 2014.gadā - piecas reizes. Arī šī gada pirmajos sešos mēnešos psihiatriskās palīdzības sniegšanu bez pacienta piekrišanas atteikta vienu reizi. Atteikumi no tiesas ievietot pacientu slimnīcā parasti tiek saņemti visai aktīvas advokātu darbības rezultātā.
Vai ir bijuši gadījumi, kad psihiatrs raksta iesniegumu tiesai, tā dokumentu noraida, bet rezultātā konkrētais cilvēks pastrādā likumpārkāpumu?
Bez ārstēšanas agri vai vēlu viņi visi kaut ko sastrādā, tas ir tikai laika jautājums.
Daļa Daugavpils iedzīvotāju ir satraukušies, jo jau labu laiku pilsētas ielās uz brīvām kājām ir manāms vīrietis, kurš pirms vairākiem gadiem nogalinājis savu māti.
Ievērojot personas datu aizsardzības likumu, man nav tiesību sniegt jebkādu informāciju par konkrētu gadījumu. Šajā un līdzīgos gadījumos vienmēr ir kriminālprocess, ir ekspertīzes, ir tiesa.
Pieļauju, ka pēc ilgstošas piespiedu ārstēšanās stacionārā pacienta stāvoklis ir uzlabojies, viņš ievēro visus ārstu norādījumus un, iespējams, ir atzīts, ka pacients apkārtējos neapdraud un var ārstēties piespiedu kārtā arī ambulatori.
Kāda ir notikumu attīstības kārtība pēc tiesas piespriestā ārstēšanās kursa iziešanas?
Psihiski slimiem cilvēkiem, kas pastrādājuši smagus noziegumus, parasti tiek piespriests medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis. Pēc piespriestā medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa termiņa beigām tiesa, balstoties uz psihiatra ieteikumiem, lemj pagarināt pacientam ārstēšanos stacionārā vai nepagarināt.
Gadījumos, kad medicīniska rakstura piespiedu līdzekli tiek nolemts nepagarināt, pacientam vai nu tiek nozīmēta piespiedu ambulatorā ārstēšanās vai arī netiek, šāds iznākums nereti tiek panākts tieši aktīvas pacienta advokāta darbības rezultātā. Likums obligātu piespiedu ambulatoro ārstēšanos šādiem cilvēkiem patlaban neparedz.
Piespiedu ambulatorās ārstēšanās gadījumā pacients atrodas regulārā psihiatru uzraudzībā.
Ja piespiedu ambulatorās ārstēšanās pacientam netiek nozīmēta, tad pacients netiek kontrolēts un ārstēšanās process ir atkarīgs no viņa godprātības.
Rezultātā nav izslēgta iespēja, ka šāds pacients neievēro nozīmēto ārstēšanās kursu, viņa veselības stāvoklis pasliktinās un viņš atkal pastrādā likumpārkāpumu.
Ir dzirdēti izteikumi par nepieciešamību paaugstināt ārstu atbildību par viņu pieņemtajiem lēmumiem saistībā ar pacientiem piemēroto ārstēšanos stacionārā vai ambulatori?
Uzskatu, ka runāt par ārstu atbildības paaugstināšanu nebūtu pamata, jo, ja pacients tiek atvests neagresīvs, ārstam nav pamata likt viņu slimnīcā, sasaukt tiesas sēdi. Savukārt pacientu stacionēt var tikai ar tiesas lēmumu. Ja ārsts ir rakstījis pieteikumu tiesai, tas jau ir pierādījums tam, ka ārsts uzskata, ka cilvēkam ir jāārstējas.
Un kā ir ar ārsta atbildību pacientu izrakstīšanas no stacionāra gadījumos?
Pacients no stacionāra tiek izrakstīts stabils, adekvāts, ar rekomendācijām turpmākai terapijai. Tālākā pacienta uzvedība, arī agresivitāte, aizkaitināmība, ir atkarīga no tā, vai viņš lietos nozīmētos medikamentus, vai regulāri apmeklēs ambulatoro psihiatru, lai atkal izrakstītu kompensējamos medikamentus turpmākai terapijai, vai ir radinieki, kas sekmēs viņa vēlmi pievērst uzmanību terapijai, atgādinās par vizīti pie ārsta.
Visa šī rīcība ir brīvprātīga. Diemžēl
visai bieži šie pacienti radiniekiem izrādās nevajadzīgi.
Vai valsts piešķirtais finansējums medikamentu iegādei psihiski slimām personām ir pietiekams?
Līdz šim finansējuma samazinājums vai līdzekļu trūkums medikamentu iegādei garīgi slimiem cilvēkiem nav bijis, jo visiem ir skaidrs, ka pretējā gadījumā šiem cilvēkiem būs slimības saasinājumi.
Savukārt, kas attiecas uz medikamentu iepirkumiem, tiek sludināts ķīmiskais nosaukums un izvēlēts lētākais piedāvājums, līdz ar to zāļu ražotājfirmu pārstāvji pie mums jau ilgstoši nav redzēti, lai lobētu tieši konkrēta nosaukuma un konkrēta ražotāja preparātu.
Ko saistībā ar psihiskajām saslimstībām liecina statistikas dati?
Psihiski slimo cilvēku īpatsvaram gadu no gada Latvijā diemžēl ir tendence pieaugt, un Latgalē stāvoklis ir visbēdīgākais – 2014.gadā uz 100 000 iedzīvotājiem ir reģistrētas 5832 garīgi slimas personas. Latvijas vidējais rādītājs ir 4147 personas, bet mazākais - 3246 personas (Pierīgā) uz 100 000 iedzīvotāju.
Kopš padomju laikiem Latgalē bija izvietots daudz vairāk nekā citos Latvijas rajonos speciālo skolu un internātskolu bērniem ar garīgiem traucējumiem. Patlaban šie cilvēki ir izauguši un nonākuši sabiedrībā. Negatīvi šo procesu ietekmē arī nelabvēlīgie sociāli ekonomiskie faktori reģionā.
Kas patlaban satrauc psihiatrijas speciālistus Daugavpilī?
Valstī ir daudzi specializēto Labklājības ministrijas finansēto pansionātu pieaugušiem cilvēkiem ar garīgās veselības saslimšanām - 1. un 2.grupas invalīdiem. Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā tāds pansionāts ir uz 154 vietām. Deinstitucionalizācijas programmas gaitā, ko plānots sākt īstenot jau šogad, šajos pansionātos turpmākajos gados plānots likvidēt aptuveni 700 vietas, tādējādi radot papildus slogu psihiatriskajām slimnīcām, policijai un pašvaldībām.
Šajos pansionātos strādā ne tikai sociālie, bet arī medicīnas darbinieki, kas novēro pacientu stāvokli, nodrošina viņiem medikamentozo korekcijas terapiju. Vietu likvidācijas rezultātā pansionātos pašvaldībām nāksies veidot savas iestādes - pusceļa mājas, dienas aizņemtības centrus utt., kur medicīniskais personāls nebūs pieejams visu diennakti. Nebūs pieejami šajās iestādēs arī valsts finansēti medikamenti, pēc medikamentiem speciāli būs jādodas pie ārsta.
Cik lielā mērā Ārstniecības likums tā pašreizējā redakcijā apmierina pastāvošās vajadzības?
Minētais likums psihiatrisko slimību sadaļā nesen ir ticis grozīts un, piemēram, ļauj sākt ārstēšanu arī bez pacienta piekrišanas, ja ārstu konsīlijs ir pamatojis, ka ārstēšana ir nepieciešama. Tāpat ārsts ir tiesīgs motivēti uzrakstīt atteikumu laist pacientu pastaigāties vai tikties ar konkrētiem cilvēkiem, ja tas var pasliktināt pacienta stāvokli.
Agrāk šādas iespējas likums ārstam neparedzēja. Vai Ārstniecības likuma psihiatrisko slimību sadaļā ir nepieciešamas vēl kādas izmaiņas, būtu jājautā Psihiatru asociācijai. Šis jautājums varētu būt aktuāls arī no pacientu tiesību aizstāvju, cilvēktiesību un likumsarga viedokļa.
Autors: Ivars Soikāns, Leta
