Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks savā atskaitē Eiropas Padomes parlamentārajai asamblejai iezīmē visai skarbu situāciju, norādot, ka pēdējos gados, it īpaši 2016.gadā cilvēktiesību situācija ir pasliktinājusies. Vēlāk uz jautājumu, vai ir kāda cilvēktiesību joma, kurā situācija ir uzlabojies, Muižnieks nesteidzas ar pozitīvu atbildi.
Viņaprāt, piemēram, sieviešu tiesību ievērošanā dažās valstīs vērojami uzlabojumi, bet citās gluži pretēji. Un starp tā minama Latvija un tās nespēja ratificēt Stambulas konvenciju.
"Latvija bija pēdējā Eiropas Savienības dalībvalsts, kas parakstīja, es ceru, ka viņa nebūs pēdējā, kas ratificēs šo konvenciju. Tad Latvija izcelsies ļoti negatīvi uz kopējā Eiropas fona – kas tur, kāpēc Latvija ir pret šo konvenciju, kas tagad ir zelta standarts cīņā pret vardarbību pret sievieti un vardarbību ģimenē?" jautā Muižnieks.
"Tie, kas saka, ka viņi grib aizstāvēt ģimeni – es tā īsti nesaprotu, ko viņi aizstāv? Viņi aizstāv vardarbību? Kāds teica, ka tas ir ceļš uz viendzimuma laulību. Tā ir pilnīga dezinformācija.
Tur nav neviens vārds par viendzimuma laulību šajā konvencijā. Nevienā valstī tas nav noticis saistībā ar šo konvenciju," norāda Muižnieks.
Sešu gadu laikā, ko Nils Muižnieks pavadījis Cilvēktiesību komisāra amatā viņš apmeklējis visas 47 Eiropas Padomes dalībvalstis. Ukrainā bijis pat 7 reizes, Turcijā – piecas, Krievijā un Azerbaidžānā – pa trim. Un tur arī piedzīvoti vissmagākie brīži.
"Tīri personiski man bija grūti Azerbaidžānas gadījumā. Kad es vienu nedēļu sadarbojos un mēs uzstājāmies kopīgos pasākumos ar Azerbaidžānas cilvēktiesību aktīvistiem, un nākamā mēnesī man viņus jāapciemo cietumā. Es es redzu, ka cietumā daži iztur to pārbaudījumu diezgan labi, bet citiem tas sagrauj viņu garīgo un fizisko veselību. Ukrainā... Es biju Donbasā divas reizes – teritorijā, ko valdība nekontrolēja. Tur iet pāri tiem kontrolpunktiem un redzēt to situāciju – tas bija pilnīgi sirreāli," stāsta Muižnieks.
"Vēl es atceros ļoti spilgti, ļoti skarbi – Ungārijas pierobežā biju vienā nelegālo imigrantu aizturēšanas vietā. Tur bija pārsvarā bēgļi no Sīrijas un citām valstīm – cilvēki, kuriem vajag aizsardzību. Un ar viņiem apgājās it kā viņi būtu visļaunākie, visbīstamākie noziedznieki – viņi bija saķēdēti kopā. Es ar viņiem runāju caur restēm, man ir tulks, un vienā brīdī viens zēns labā angļu valodā saka – es atvainojos, es esmu finanšu speciālists no Damaskas. Ko es te daru, kāpēc es esmu cietumā? Un tie ir tie smagie brīži. Salīdzinājumā ar šiem cilvēkiem – man jau ir viegla dzīve," uzskata Cilvēktiesību komisārs.
Vienīgā valsts, kas atteikusies ar Muižnieku sadarboties, ir Krievijai, kurai neiepatikās Muižnieka pirmais ziņojums par cilvēktiesību situāciju Krievijā.
"Pilnīgi nepieņemams viņa vērtējums par to, kas notika Krimā. Tāpēc, ka tas balstījās uz netiešu informāciju - no organizācijām, kas Krimā nav pārstāvētas. Un šajos vērtējumos bija konjunktūra," uzskata Ivans Soltanovskis, Krievijas vēstnieks Eiropas Padomē.
Krievijas vēstnieks gan aizmirst piebilst, ka Krievijā Krimā neielaiž pilnīgi nevienu cilvēktiesību pārstāvi.
Taču citi bijušie Muižnieka oponenti atzīst – Muižnieks cilvēktiesību komisāra latiņu ir pacēlis ļoti augstu.
"Es viņu neatbalstīju, kad viņš bija kandidāts. Mans kandidāts bija Franss Timmermanss, kuram tagad ir labs darbs Eiropas Komisijā. Bet Muižnieks ir man negaidīti paveicis ļoti labu darbu. Es kā Cilvēktiesību komitejas vadītājs saku – Muižnieks ir noteicis augstu standartu cilvēktiesību komisāriem nākotnē," uzskata
Pēc Cilvēktiesību komisāra amata, Muižnieks iespējams turpinās darbu kādā augstskolā vai Apvienoto Nāciju organizācijā, bet pirms tam – sola atgriezties Latvijā.
"Gribēšu atpūsties mazliet. Es būšu bijis vienā lielā skrējienā 6 gadu garumā – es gribu atkal iepazīties ar savu sievu, atkal redzēt savus draugus un mazliet atkal integrēties Latvijā," atklāj Muižnieks.
