Praksei 18 tūkstoši eiro
Jakovina ārsta praksē redzama dzīvā rinda, no kuras vieni dodas pie māsiņas saņemt receptes, slimības lapas, savukārt citi pie ārsta.
“Lielāko daļu es zinu viņus visus, jo māsiņām šodien pieci bijuši. Ir jau daudz tādu, kurus no galvas zinu un no galvas zinu, kas tur jāizdara. Tā ir man tāda dienas lapa, kur es pierakstu visu par katru pacientu īsumā un pēc tam rakstu kartiņas. Citi to dara uz vietas, tāpēc arī viņiem vairāk laika aiziet, bet es mēģinu iekļauties. Vecajos labajos padomju laikos standarti terapeitam - 6 minūtes uz cilvēka, 10 cilvēki stundā,” stāsta Jakovins.
Viņa praksē strādā vairākas māsiņas: “Četras vai piecas, nevaru pateikt. Uz vietas ir trīs, divas vai viena.” Vēl divas esot prakses vietā Rencēnos, ko arī viņš pagūst apkalpot.
Algu māsiņām viņš maksājot divas reizes lielāku, nekā tā paredzēta no valsts samaksas. “Es domāju, ka tomēr normāli būtu, ja māsiņa un ārsta palīgs (..) [pelnītu] 1000 uz rokas,” saka Jakovins.
Par valsts noteikto kritēriju izpildi viņš īpaši nesatraucas: “Visi tie kritēriji jau ir labi. Es pat noskatījos [raidījumu], labi, ka es nebiju melnajā sarakstā. To es gribēju tieši pateikt, ka tur tā viena daktere ļoti labi, viņa cenšas un visu izdara, lai kritērijus izpildītu. Bet jābūt tā – ja tu normāli strādā, tie kritēriji paši izpildās. Un tad nebūs nekādas kasīšanās. Bet, ja uzliek tādus, ka tur speciāli jāsmērējas un jādarās, jāņemas – teiksim, uz 1900 slimniekiem divi vēži 17 gados – nu, mīļā, tas ir maz. Tad es piecreiz vairāk vismaz atklāju.”
Pašlaik no visu kritēriju izpildes ieguvums ārstu prakšu makiem ir mazs.
Proti, ja mēnesī viņš no valsts saņem 17 tūkstošus eiro, bet par kritēriju izpildi maksimālā summa ir 150 eiro.
Cik paliek pašam ārstam?
Bet runāt par summu, cik ārstam pašam paliek pāri no 17 tūkstošiem eiro, Jakovinam īsti nepatīk: “Nu, kā lai jums saka. (..) Daudz es jums nestāstīšu, bet, protams, ka tik daudz, kā es daru. Varbūt vajadzētu bišku vairāk, bet kopumā es esmu apmierināts ar savu algu un iztikt es varu. Kā jūs redzat, ir drausmīgi šauras telpas, es visu laiku krāju naudiņu, lai doktorātu jaunu uzceltu. To es gribu, tas man tāds dzīves sapnītis uztaisīt tepat blakus tādu vietiņu foršu, smuku doktorātu, kur viss būtu tā plašāk, ērtāk. Es tā esmu izrēķinājis, ka man vajag 500 kvadrātmetrus vienam pašam, lai es varētu izvērsties, lai visu var sadarīt.” Kamēr valsts ārstiem apmaksā 35 m2, Jakovins sapņo par 500 m2.
Ģimenes ārstu streikā viņš nav piedalījies. “Saprotiet, nauda jau nav tāds kaut kāds mērķis. Nauda ir tikai līdzeklis, lai tu kaut ko izdarītu. Man gribētos kaut ko izdarīt tādu, kas paliek pēc manis, teiksim, doktorātu uzcēla Jakovins! O, tas jau ir atstājis aiz sevis kaut ko.”
Bet tas, ko nesaka pats ārsts, to saka grāmatvedība un gada pārskati, kas Latvijā ir publiski.
Jakovina doktorātu apsaimnieko firma “J.J. Medicīna”, kuras vienīgais īpašnieks ir viņš pats. Tajā ir pieci darbinieki, tostarp kā darbiniece ir vēl viena ģimenes ārste Inese Gabrāne.
Pērn firmas apgrozījums bijis 246 tūkstoši eiro, kas ir tuvu summai, kādu Juris Jakovins saņēma no valsts kā ģimenes ārsts. Uzņēmuma peļņa pērn bija 83 tūkstoši eiro.
Tātad vienā mēnesī pērn ģimenes ārsts nopelnīja vairāk nekā septiņus tūkstošus eiro.
Turklāt viņam kā uzņēmuma valdes loceklim ir mēnešalga, kuras lielums publiski nav zināms.
