“Nonācām Staļģenē mēs diezgan nejauši, jo pirms tam man vairāk izglītība bija saistīta ar darbu slimnīcā, strādāju Jelgavas slimnīcā. Bet tad man pakāpeniski radās tāda doma, ka varētu mēģināt strādāt arī ambulatori, veidot pats savu praksi. Un tajā laikā, protams, viena vienīga iespēja bija kļūt par ģimenes ārstu, lai varētu mēģināt veidot savu uzņēmumu,” skaidro Dzalbs.
Atšķirībā no ģimenes ārsta Jura Jakovina Dzalbs ar saņemto naudas apjomu no valsts īsti apmierināts nav un kā Lauku ģimenes ārstu asociācijas pārstāvis bijis arī streika atbalstītājs.
Viņš norāda, ka valsts kapitācijas tarifos lietu vērtības noteiktas pārāk zemu, bet realitātē viss izmaksā dārgāk: “Tajā sadaļā kā medicīnas instrumenti un iekārtas man būtu vajadzīgi nevis 40, 59, bet tuvu pie 100 eiro. Tā nav dramatiski liela atšķirība, bet vairāk naudas būtu vajadzīgs, praktiski divreiz vairāk uzturēšanai varētu aiziet. Nākamā sadaļa ir par saimniecības precēm un medikamentiem, par ko valsts maksā 81 eiro; es sarēķināju, ka man tās izmaksas varētu būt ap 240 eiro. (..) Par datoriem. Paredzēts, ka es varētu nomainīt tonera kaseti printerim trīs reizes gadā. (..) Ja mēs sarēķinām, tad man sanāk nevis trīs nomaiņas, bet 36 nomaiņas.”
Problēma esot arī atvaļinājumu trūkums: “Mēs esam nonākuši tik tālu, ka es strādāju jau no 2013.gada un reāli es neesmu bijis atvaļinājumā. Es strādāju piecus gadus bez atvaļinājuma. Es nevaru apgalvot, ka esmu katru dienu bijis darbā, tā nav. Kursos esmu bijis, kaut kur biju aizbraucis pamācīties vai vēl kaut kur. Vasarā es atļāvos ceturtdienās paņem brīvdienas, es savos laukos pļāvu zāli un nodarbojos ar lauksaimniecību.”
Bet, lai paņemtu brīvas piecas dienas no vietas, ir jāziņo Nacionālajam veselības dienestam. “Un tad sākās: tiek iedarbināts, ka man ir vajadzīgs gan aizvietojošais ārsts jau, jāsāk par to domāt un meklēt. Aizvietojošam ārstam jābūt ģimenes ārstam, sertificētam un visādi citādi verificētam. Un man viņam ir jāsāk maksāt alga. Tādu līdzekļu mums nav,” skaidro Dzalbs.
Viņš norāda, ka viņa situācijā īsti nav iespējams arī dibināt koppraksi ar kādu citu ārstu: “Mēs esam diezgan tālu no civilizācijas, no citiem speciālistiem, mums nav, ar ko veidot to koppraksi.”
Turklāt, lai arī valsts paredz, ka pie bērniem un cilvēkiem ar invaliditāti ģimenes ārstu vizītes mājās ir bez maksas, valsts neapmaksā automašīnu un degvielas izdevumus. Sūdzību daudz, arī par to, ka nav paredzēta nauda ģimenes ārstu regulārai izglītībai.
Taču paraugoties no citas puses, atklājas, ka plašās un glīti iekārtotās telpas ģimenes ārsta praksei viņam lielā mērā uzsauc Jelgavas novada pašvaldība un pašam jāmaksā apmēram 30 eiro mēnesī. Nauda piešķirta arī remontam un telpu paplašināšanai – vairāk nekā 14 tūkstoši eiro. Laukos tā ir bieža prakse, ka vietējā vara nāk ārstiem palīgā. Tātad šim mērķim valsts piešķirtā nauda tiek ietaupīta – vismaz 200 eiro mēnesī.
Valsts lauku ārstiem maksā arī papildus samaksu par darbu mazāk apdzīvotās teritorijās. Dzalbs atzīst, ka viņam tie ir apmēram 600 eiro mēnesī. Ārsts līzingā nopircis automašīnu, kas izmaksā apmēram 400 eiro mēnesī, tātad 200 eiro var atlicināt degvielai.
Vērts zināt, ka līdz tuvākajai citai ģimenes ārstu praksei ir vien 15 kilometri.
Cik paliek pašam atliek?
“Par to atalgojumu negribēju konkrēti. (..) Atalgojums iekšā papīros ir ierakstīts, cik ir paredzēts vidēji praksei Latvijā. Tur ārstam sanāk 1000,01 eiro. Tas arī ir vidēja lieluma prakse Latvijā, tāpēc tas pats cipars tāds ir paņemts. (..) Tik ģimenes ārsts arī saņem, aptuveni,” saka ārsts.
Dzalbs arī nesteidz atklāt medmāsu algas: “Es ar meitenēm runāju – viņas negrib, ka te, laukos, stāsta, ka viņām ir konkrēta alga. Nu, nav vajadzīgs vienkārši. Tie cilvēki Latvijā ir tik nabadzīgi.”
Tātad atbildes īsti nav, un vienīgais, ko viņš uzsver – bez algām regulārie prakses darbības izdevumi ir lieli: “Kopsummā man kaut kur sanāk ap 2400-2500 [eiro].”
Tā kā šī ārsta prakse nav veidota kā uzņēmums, bet ārsts ir pašnodarbināta persona, gada rādītāji nav publiski. Taču zināms, ka 2016.gadā no Nacionālā veselības dienesta Ainis Dzalbs kā ģimenes ārsts saņēma 84 tūkstošu eiro jeb 7000 eiro mēnesī. Norēķinot paša ārsta nosauktos 2500 eiro par prakses uzturēšanu un pieņemot, ka palīgiem ir aptuveni 700 eiro mēnesī, pašam ārstam paliek 3000 eiro.
Šajos aprēķinos nefigurē nauda, ko ārsts saņem pacientu iemaksās uz vietas. Turklāt nākamgad valsts kapitācijas nauda būs par 28% lielāka.
