Kas būs tie jautājumi, par kuriem būs jāvienojas nākamajā NATO samitā Briselē 2018.gadā? Tā bija starp galvenajām tēmām piektdien sākoties Rīgas Konferencei diskutējot par NATO izaicinājumiem un nākotni.
Iepriekšēji samiti Velsā un pērn Varšavā nostiprināja alianses solidaritāti arī darbos, novedot pie NATO kaujas grupu izvietošanas Baltijas valstī un Polijā ar galveno mērķi – atturēt potenciālus draudus alianses austrumu flangam.
Latvijas aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis (Zaļo un Zemnieku savienība) paziņoja, ka pastāv dažādi izaicinājumi, sākot no Krievijas draudiem un beidzot ar terorismu. Baltijas valstīs izvietoti bataljoni apstiprina alianses vienotību, bet ir jāraugās uz priekšu.
““Zapad” mācības tikai apstiprināja mūsu bažas. Bija redzams, ka Krievija īsā laika periodā spēja īstenot ļoti labi koordinētu uzbrukuma operāciju plašā reģionā,” sacīja Bergmanis.
“Diemžēl caurskatāmības trūkums no Krievijas puses neveicināja uzticību un drošību mūsu reģionā. Šis vairs nav laiks gulēt. Mums jāskatās tālāk uz priekšu. Mums jāstiprina NATO paplašinātā klātbūtne arī gaisa telpā un jūrā,” viņš sacīja.
Latvijā izvietotās NATO kaujasgrupas ietvarvalsts Kanādas aizsardzības ministrs Hardžits Sadžans savukārt uzsvēra, ka alianses galvenā rūpe ir spēt turēties pretī arvien jauniem izaicinājumiem, tomēr viņš tajos saskata arī iespējas. „Cilvēki saka – tas ir izaicinājums strādāt kopā. Es uzskatu, ka tā ir iespēja,” bilda Kanādas aizsardzības ministrs. “Tā ir iespēja demonstrēt savstarpējās sadarbības spējas, tā ir iespēja mācīties vienam no otra, un saprast, ko varam darīt, lai sevi uzlabotu. Runājot par nākamā gada samitu, jautājumi ir, vai komandstruktūra ir pietekami attīstījusies, lai būtu pietiekami fleksbili, ja sāksies konflikts? Vai mums ir nepieciešamās spējas NATO ietvaros? Kādas ir prasmes, ko var piedāvāt katra valsts – vai runājām par kiberaizsardzību, vai hibrīdkaru?” viņš pauda.
Daudz tika runāts arī par Francijas prezidenta Emanuela Makrona šīs nedēļas ambiciozajiem priekšlikumumiem Eiropas Savienības integrācijai, tostarp militārā ziņā.
Vācijas Starptautisko un drošības lietu institūta pārstāve Klaudija Majē norādīja, ka ir šeit ir dilemma starp ambīcijām un spēju pieņemt svarīgus politiskus lēmumus:
„Viņš runāja par Eiropas suverenitāti. Viņš atzina, ka, runājot par aizsardzību, neviena valsts Eiropā nevar viena pati paveikt jebko nozīmīgu,” teica Majē. “Ja paskatāmies, par ko runā Makrons – aizsardzības budžets, Eiropas ātrās reaģēšanas spēki – tas droši vien augstākais integrācijas līmenis un atteikšanās no suverenitātes, ko var panākt. Un jautājums ir – vai eiropieši ir gatavi to darīt ES ietvaros vai nē? Tas izšķirs, vai šis priekšlikumi novedīs pie jēgpilna rezultāta vai beigsies ar to pašu kā līdzšinējās iniciatīvas, proti, praktiski ar neko. Jautājums ir – vai Eiropas valstis saprot, ka tās ir atkarīgas viena no otras,” norādīja Majē.
NATO Parlamentārās asamblejas prezidents Paolo Alli savukārt uzsvēra, ka šis ir labs brīdis stiprināt NATO un ES sadarbību. „Valstis Eiropā saprot, ka mums aizsardzībai ir jātērē vairāk, un jātērē labāk. Mums ir jābūt racionālākai pieejai tēriņiem. Mums Eiropā ir aptuveni 140 dažādas bruņojuma sistēmas, kamēr Savienotajās Valstīs ir aptuveni 25,” norādīja Alli.
Viņš tostarp iezīmēja, ka NATO un Eiropas Savienībai kopīgi īpaša uzmanība jāpievērš sadarbībai, lai pastiprinātu eiroatlantiskās integrācijas procesus Rietumbalkānos, un tai jābūt svarīgai sarunu tēmai arī nākamā gada samitā.
