„Tā nav izņēmuma situācija. „Ivana gadījums” atspoguļo to, kas notiek sabiedrībā, un to, kāda ir attieksme pret ģimeni, bērnu un palīdzības sniegšanu,” sacīja Likova.
Sabiedrība ir nedroša, jo tā nespēj uzdot bērnam jautājumus, kurp viņš dodas vai kur ir viņa vecāki, ja viņš ir viens pats.
Cilvēki baidās, ko par viņiem padomās, un nezina, kā vispār jautāt bērnam, vai viņam vajag palīdzību. Tāpat ļaudis baidās par to, vai viņiem pašiem būs jāiesaistās, piemēram, jāgaida un jārunā ar pašvaldības policiju. „Te ir jautājums par personisko atbildību, (..) situāciju, kas manam pašam ir nepazīstama,” viņa sacīja.
„Šis gadījums ir milzīgs zaudējums mūsu sabiedrībai un ģimenei, taču šis gadījums diemžēl atspoguļo kopējo noskaņojumu,” norādīja Likova.
Līdzīgi izteicās Laila Balode, atzīstot, ka sabiedrība nezina, kā palīdzēt bērniem. Turklāt, ja bērniem tiek palīdzēts, tad bieži jau pēc nelaimes.
Viņa atgādināja, ka tad, kad Ivans Liepājā pazuda, tad viņu devās meklēs tūkstošiem cilvēku, kas liecina, ka sabiedrībai nav vienalga. „Savā dziļākajā būtībā neviens nav vienaldzīgs. Pat tie, kas negāja viņu meklēt, sekoja, uztraucās un mēģināja kaut kādā veidā palīdzēt,” pauda Balode.
No otras puses, neviens pirms nelaimes nepajautāja bērnam, kāpēc viņš ir viens. Vēl vairāk – ko darīja kaimiņi un institūcijas pirms traģēdijas ar Ivanu, viņa retoriski jautāja. Zināms, ka Ivans savulaik devās uz reliģiskajām organizācijām, visticamāk, meklēt draugus un atbalstu. Taču, kā norādīja Balode, sabiedrība ir gatava uzklausīt un palīdzēt, ja kāds atnāk tieši pie „manas organizācijas”, taču nepainteresējas, kas ar šo cilvēku notiek tālāk.
Likova bilda, ka vecākiem būtu jāiemāca bērniem apzināties situācijas, kad ir jālūdz svešu pieaugušo palīdzību un kad to nevajag darīt un pat jāatsakās no kontaktiem ar svešiniekiem, ja kāds tos piedāvā.
„Ir situācijas, kad tev būs vajadzīga palīdzība, un tad tev jāiet pie tāda un tāda cilvēka,” saka Likova. Piemēram, ja pludmalē bērns noklīst no vecākiem, ir labi, ja viņš zina, ka var lūgt palīdzību, piemēram, ģimenei ar bērniem, kas turpat netālu atpūšas.
Abas speciālistes bija vienisprātis, ka sabiedrību vajag iedrošināt un dot tai algoritmu, kā rīkoties, ja ir aizdomas, ka bērnam nepieciešama palīdzība.
Balode sacīja, ka algoritma izveide ir institūciju darbs. Proti, vispirms savstarpēji vienoties, kā tās sadala atbildību par bērniem, kam nepieciešama palīdzība, un pēc tam izstāstīt iedzīvotājiem, kā viņiem atpazīt kritiskas situācijas un palīdzēt bērniem, kad tas vajadzīgs.
Kamēr šāda algoritma nav, aizdomu gadījumā par kaut ko ļaunu ir jāvēršas pie paša bērna un jāprasa, vai viņam viss ir kārtībā, kāds ir viņa vecums un, ja viņam nav septiņu gadu, kas ir likumā atļautais vecums, kad bērns uz ielas var būt viens, tad jāvaicā, kur ir vecāki.
Jau ziņots, ka piecus gadus vecais Ivans Berladins no sava dzīvokļa Liepājas Tosmares mikrorajonā izgāja sestdien, 1.jūlijā, ap pusdeviņiem no rīta un tā arī mājās neatgriezās. Svētdien trijos pēcpusdienā par to tika paziņots policijai, un kopš tā laika notika zēna meklēšana. Viņa māte apgalvoja, ka šī bijusi pirmā reize, kad Ivans viens aizgājis no mājām.
Pēc vairāku dienu meklēšanas policija atzina, ka cerības atrast pazudušo piecus gadus veco Ivanu Berladinu dzīvu esot ļoti, ļoti niecīgas, jo meklējumi bija beigušies bez panākumiem. Pēc nedēļu ilgiem meklējumiem policija uzgāja jaunu pavedienu, kas liecina - zēns aizbraucis ar autobusu līdz Grobiņas novada Dubeņiem, kur izkāpis, un meklēšana turpinājās šajā apkārtnē.
Desmit dienas pēc pazušanas zēns atrasts bez dzīvības pazīmēm Dubeņos meža masīvā. Apstiprinājusies policijas iepriekš izvirzītā versija par to, ka bērns varētu būt apmaldījies un klīdis viens.
