Ar raidījumu "4. studija" savā stāstā dalījās kāda sieviete, kas vairākkārt zvanījusi policijai, kad dzirdējusi konfliktus. Viņa uzsver, ka nekas nemainās un apgalvo, ka tad, kad jau ir par vēlu, sabiedrībai pārmet vienaldzību.
Tomēr pierādīt varmācību un ierobežot varmāku nav nemaz tik vienkārši.
"Lēmumu par nošķiršanu, kas paredz izraidīt varmāku no mājokļa, var pieņemt tikai un vienīgi uz cietušās personas rakstveida iesnieguma pamata. Ja, policijai atbraucot uz notikuma vietu, cietusī persona atsakās rakstīt pieteikumu, tad nav pamata pieņemt lēmumu par nošķiršanu," norāda Valsts policijas pārstāve Iveta Štrausa. "Un arī abām pusēm iesaistītām konfliktā ir jābūt klāt. Ja ir izsaukums uz policiju un pa to laiku varmāka ir atstājis mājokli, tad nav pamata pieņemt lēmumu par nošķiršanu," skaidro policijas pārstāve.
Pirms trim gadiem tika pieņemts jauns tiesiskais regulējums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kad pēc cietušā iesnieguma policija var lemt par nošķiršanu uz laiku līdz 8 dienām. Tomēr ļoti bieži cietusī puse, baidoties no sekām, iesniegumu neraksta. Tādā gadījumā policijai vardarbīgo personu ir tiesības aizturēt uz laiku līdz 12 stundām tikai tad, ja šī persona ir stiprā reibuma stāvoklī.
"Pirmajā gadā - 2014. -, kad stājās spēkā šie grozījumi, bija 91 policijas lēmums, ko pieņēma Valsts policija, šogad 9 mēnešos jau ir 509," norāda
Iesniegums ir vajadzīgs, lai policija pieņemtu lēmumu par nošķiršanu, bet nav vajadzīgs, lai policija ierosinātu krimināllietu par miesas bojājumiem, skaidro Viktorija Boļšakova, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte:
"Un katru reizi, kad policija brauc un runā ar sievieti, viņi vērtē, kāda ir vardarbība, vai ir miesas bojājumi. Tiklīdz ir miesas bojājumi, ir kriminālprocess."
99% gadījumu no vardarbības cieš sievietes. Gadā tiek saņemti aptuveni 8000 izsaukumi uz ģimenes konfliktiem, bet, kā atzīst Labklājības ministrija, tā ir tikai aisberga redzamā daļa.
"Es teiktu, ka vardarbība ir milzīga problēma, jo katra trešā sieviete savas dzīves laikā ir cietusi no dzīvesbiedra vardarbības," norāda Boļšakova.
Viņa atstāsta arī šausminošu statistiku - 2015. gadā dzīvesbiedri nogalinājuši deviņas sievietes, bet vēl astoņas sievietes nogalinājuši citi tuvinieki. Ir diezgan liels skaits, kad pieaugušie dēli ir vardarbīgi pret saviem vecākiem.
Bet kaimiņi, kuri vēlas palīdzēt cietušajai pusei, kaut arī cietušais negrib vai baidās ziņot policijai, var mēģināt iejaukties paši, ja vien tas nav bīstami.
"Ja zinām, ka kaimiņš ir recidīvists, bīstams cilvēks - labāk neaiztikt, uzreiz zvans policijai. Ja man kā kaimiņam nav tik bīstami iejaukties, tad tas varētu būt kaut vai zvans pie durvīm. Tas ir tas, ko vairākās valstīs izmēģina," stāsta ministrijas pārstāve.
Zvans pie durvīm konflikta situāciju var novērst, jo gan cietušais, gan varmāka sapratīs, ka viņu konfliktu dzird. Kaimiņiem ir jāziņo policijai un jāatceras, ka ziņotājs var palikt anonīms.
"Ilgstošu problēmu persona pati var risināt, vēršoties tiesā. Tad tiesa nosaka ilgstošu aizsardzību, par kuras pārkāpumu, ja jau ir tiesas lēmums ir pieņemts, varmākam ir paredzēta kriminālatbildība," norāda Iveta Štrausa.
Redzot, dzirdot vai zinot, ka kāds no apkārtējiem cieš no vardarbības, jāziņo policijai, jāiesaistās, kā arī jāmudina cietušie vērsties ar iesniegumu policijā, lai situācija tiktu pēc iespējas ātrāk risināta.
