Jau naktī tuvējo apkārtni – dzīvojamo mazdārziņu masīvu un mežu – pārmeklēja bruņoto spēku un policijas speciālisti.
Taču milzu atbalsts mazā Rūdolfa meklēšanā bijis brīvprātīgie.
Vairāki simti ļaužu, stundām ritot ieradās notikuma vietā, lai palīdzētu teritoriju pārmeklēt.
28. jūlijā mežā Saulkrastu apkārtnē nomaldījās trīsgadīgais Rūdolfs. Zēnu atrast izdevās nākamajā dienā. Brīvprātīgo meklētāju vidū bija arī Saulkrastu iedzīvotājs Aivars Gavars, kurš atminas to brīdi ap pusnakti, kad pamodies no helikoptera radītās skaņas un gaismas mājas tuvumā. Izejot ārā, Aivars arī uzzinājis par notikušo nelaimi
''Kaut ko tādu es nebiju gaidījis, ka cilvēki būs tik līdzcietīgi. Šajā reģionā tik liela cilvēku un automašīnu kustība nebija redzēta.
Mēs satikām cilvēkus, kas meklēt zēnu bija ieradušies pat no Liepājas. Kad no rīta gājām mežā kā jaunā meklētāju maiņa, tie, kas naktī bija meklējuši, bija pārguruši un vai nu devās mājās, vai turpat mašīnās gulēja. Tie visi bija vienkārši iedzīvotāji,'' atceras Aivars.
Aivars vērtē, ka trūcis informācijas medijos par to, kas notiek. Tāpat viņš vīlies koordinācijā, jo brīvprātīgo atbalsts bijis liels, taču brīžiem notikuma vietā valdījis haoss. Saulkrastu novada iedzīvotājs arī atceras brīdi, kad Rūdolfs atradās. Aivars tajā brīdī ar kolēģiem tā dēvētās dzīvās ķēdes posmā bija mežā, un sajūta bijusi fantastiska. Viņš secina, ka
''mēs nemaz tik slima sabiedrība neesam, kā brīžiem šķiet ikdienas dzīvē.''
Sanita savukārt ir viena no Rūdolfa ģimenes kaimiņienēm, un sieviete arī aktīvi iesaistījusies brīvprātīgo meklētāju darbā. Sanita par kaimiņbērna pazušanu uzzināja no brīvprātīgajiem, kas bija ienākuši mājas pagalmā. Arī Sanita atminas, ka ielas izskatījušās kā pēc kāda brīvdabas festivāla, jo ikdienā klusais rajons bijis pārpildīts ar autotransportu. Notikušais kaimiņus īpaši esot saliedējis, pie mājas veidots kas līdzīgs brīvprātīgo štābam:
''Rūdolfa tētis, protams, visu to laiku pavadīja mežā, viņš vispār nenāca atpūtā, savukārt mamma palika mājās, jo tas bija vajadzīgs. Un mēs tur pie mājas palīdzējām gan karavīriem, kas vēlējās varbūt iedzert siltu kafiju vai lūdza kādu pretsāpju tableti. Visas iespējamās kaimiņu kafijas bundžas tika iztukšotas, tāpat no rīta priekš brīvprātīgajiem bija sanestas sviestmaizes, medus, zaptes burciņas, un pašvaldība atveda ūdeni.''
Arī Sanitai ir vairāki secinājumi ne vien par Rūdolfa meklētāju koordināciju, bet arī no otras puses - par brīžiem neizprotamo cilvēku ziņkārību.
''Šajā digitālās informācijas pārpilnības laikmetā rokas ar telefoniem bija visur. Diemžēl. Mediji ir viena lieta, bet... rokas ar telefoniem, es domāju, ir diezgan liels paradokss, jo - ko tu darīsi ar šiem video? Cilvēki gribēja zināt, vai šī ir tieši tā māja, kur dzīvo šis bērns... vēlme sevi kaut kā gandarīt, uzzināt kaut ko vairāk. Visi tādi nebija, bet šie bija skaļāki. Nesavtīgie bija tie, kuri pacietīgi gaidīja pat stundām, lai ļautu viņiem iet... Tas viss bija gan reāli, gan nereāli, tajā brīdī tā nav izklaide. Diemžēl ir cilvēki, kuri to uztver tā - es gribu zināt. Bet tas nav par personīgo,
šādas lietas, šādas krīzes parāda, ka svarīgs ir nevis ''es'', bet ''mēs'' vai arī kāds, kuram vajag palīdzību,'' saka Sanita.
Trīsgadnieks Rūdolfs pazuda 28.jūlijā Saulkrastu apkārtnē un tika atrasts nākamajā dienā pēc intensīvas meklēšanas, kurā iesaistīto brīvprātīgo skaits sasniedzis 500 cilvēkus, kā arī karavīru, zemessargu, policistu un kinologu pūles.
