Dienas aprūpes centrā cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem "Stropiņš" tobrīd ap 20 jauniešiem rit kārtējās nodarbības. Te var iemēģināt roku šūšanā, dekoru veidošanā, kokapstrādē, bet vecākiem, atstājot jaunieti dienas centrā, ir iespēja strādāt. Šī centra izveides iniciatori ir fonds "Iespēju tilts" un tā darbību atbalsta Labklājības ministrija un Valmieras pašvaldību.
"Ja ir mammai bērns ar garīga rakstura traucējumiem, un viņš gāja specializētā bērnudārzā, pēc tam specializētā skolā, bet tad pienāk brīdis, kad viņš ir šīs skolas pabeidzis un viņš atgriežas atpakaļ pie mammas. Un tagad ir tas brīdis, ko darīt mammai, vai viņai pārtraukt darba attiecības, vai tomēr viņa var saglabāt šīs darba attiecības, turpināt strādāt, bet savu bērnu, piedodiet par izteicienu, kā bērnudārza bērnu no rīta paņemt un atvest un nodot drošās rokās, vakarā atkal paņemt mājās," stāsta Sociālās pārvaldes vadītāja Kaija Muceniece.
Bet ne tik vienkārši vecākiem ir atrast darbu, ja ir bērns ar īpašām vajadzībām. 19 gadus vecā Elvisa mamma Mairita Vītola stāsta, kamēr puisis mācījies specializētajā skolā, tikmēr viņa varējusi strādāt, tagad darbs tepat dienas centrā. Taču pieredze ar darba devējiem ir bijusi visai rūgta.
"Viens moments, tu piesakies darbā, tev bērns ir it kā skolā, tu iesi darbā. Tikko izskan versija, nu godīgi pasakot, ka tev ir bērns slims, ar invaliditāti, tā – paldies, mēs padomāsim.
Un tā notika ļoti daudzās iestādēs un tā notiek ļoti daudziem vecākiem, jo nevienam jau nevajag, ja tas tavs bērns ik pa brītiņam slimo," atzina Vītola.
Viņa sacīja, ka šobrīd pat baidās domāt par nākotni, par to, kāda varētu būt viņas vecumdienu pensija. Līdzīga situācija ir arī 18 gadus vecā Artūra mammai Svetlanai Maksimenko.
"Bērnībā arī ļoti daudz slimoja un tad mēs pa slimnīcām, visur es biju kopā, kam tad tāds strādnieks ir vajadzīgs. Arī man ir 7 ar pus darba gadi, tur pensija nebūs nekāda," lēsa Maksimenko.
Jau pieaugušās Lauras mamma, fonda „Iespēju tilts” valdes priekšsēdētāja Zita Gustavsone, kurai pensija pienākas ātrāk saistībā ar darbu kaitīgos apstākļos, stāstīja, ka to saņemot, bijis nepatīkams pārsteigums.
"Tie gadi, kas tagad ir brīvā Latvijā, tur es kopu bērnu un nestrādāju. Līdz ar to, kad saskaitīja visus šos nodokļus kopā un to, ko visu es esmu spējusi darīt, tad man iznāca, ka ir 50 latu [71 eiro] pensija. Līdz ar to visu laiku jādzīvo mammai, ģimenei uz šo bērna pabalstu. Paldies ģimenei, kas mani atbalstīja, vīram, kuram darbs, kas nenobijās visu šo problēmu priekšā, bet ir ģimenes, kur tā nav, kur paliek mamma viena pati, ar šo bērnu pabalstu," atzina Zita Gustavsone.
Gustavsone vērtē, ka ir jārod risinājums, lai bērnu invalīdu mammām būtu sociālās garantijas.
"Varbūt mammām varētu būt kaut kādi nodokļu maksājumi līdz ar to, ka viņa kopj šo bērnu. Līdz ar to viņa tās problēmas neuzkrauj valstij, pati rūpējas un pati ir atbildīga.
Tas būtu ļoti labi, ka par to padomātu, par cik tagad šie nodokļi tiek izskatīti un pārskatīti, ka tagad ir pēdējais laiks šīs bērnu invalīdu māmiņas kaut kādā veidā sociāli aizsargāt," sprieda Gustavsone.
Vecāki ļoti atzinīgi vērtē iespēju būt par asistentu, jo tās tomēr jau ir darba attiecības, tikai bažas raisa izskanējusī iecere, ka samaksa asistentam, ja tas ir ģimenes loceklis, būs mazāka.
Domājot par to, kā atbalstīt vecākus, kuriem ir bērni ar īpašām vajadzībām, un arī tos ģimenes locekļus, kuriem nākas kopt vecus cilvēkus, kurus nevar atstāt vienus, Valmierā ir iecere veidot lielāku, multifunkcionālu dienas aprūpes centru.
