Viņš arī saka, ka barikāžu laika notikumi jāstāsta jaunajām paaudzēm un jāmāca Latvijas vēsturē, jo barikāžu laiks kaut kādā veidā turpinās. “Mēs toreiz turējām nākotni savos plecos, lai tā izdzīvotu. Un katrai nākošai paaudzei jātur nākotne uz pleciem,” saka Īvāns.
Barikāžu gadadienā viņš novēl atgriezties Latvijas nākotnē, ko mēs toreiz ieraudzījām barikādēs: “Varbūt tas nenotiks tik ātri, bet [novēlu] atgriezties tajā Latvijas nākotnē, ko mēs ieraudzījām barikādēs. Tā nebija pagātne.
Tāds tautas pašorganizētības, nesavtīguma, godīguma un drosmes brīdis šādos mierīgos apstākļos piedzīvojams tikai ar lielu sevis pāraudzināšanu, darbu un valsts pārveidi."
Savukārt, ja barikāžu nebūtu, mēs pašlaik dzīvotu pabriesmīgā valstī un nerunātu latviski, saka Īvāns.
Tolaik ļoti būtiski bija tas, ka izlietas tikai mūsu pašu, neviena cita asinis. Un pēc barikādēm varēja vērot sabiedriskās domas mainīšanos ārvalstīs. Notikumiem Baltijā sekoja daudz ārvalstu žurnālisti, un tam bija liela nozīme.
Tikmēr Augstākās Padomes Preses centra vadītājs Aleksandrs Mirļins atceras, ka tolaik šis darbs radīja sajūtu par atrašanos notikumu epicentrā. Darba bija tik daudz un viss bija jāizdara tik ātri, ka nebija laika uztraukties.
Tolaik runa bija par vienu lielu un cēlu mērķi, kas varēja apvienot, savukārt tagad, kad izveidota sava valsts, ir sazarotas intereses, kuras jāspēj salāgot parlamentārā ceļā.
"Vai mums vēlreiz būs vajadzīga tāda vienotība, atļaušos teikt – kā toreiz bijis, negribas, lai tādai vienotībai būtu nepieciešamība,” saka Mirļins.
