Kad Aleksandrs nonāca Onkoloģijas centrā, ļaundabīgais audzējs jau bija cauraudzis gan apakšžokli, gan sejas apakšējās daļas ādu. Ja neoperētu, viņš, visticamāk, nenodzīvotu pat pusgadu.
Tagad viņš ir iemācījies atkal elpot, ēst un runāt. Tikai kāja, kas operācijas laikā bija donors sejai, dodot audus un ādu, dzīst lēnāk, nekā gribētos.
“Nu, ar to runāšanu ir bišķi tā.. bet tā es jūtos kā pilnīgi vesels cilvēks,” tagad saka Aleksandrs.
Lai Aleksandrs tā varētu teikt, ārstu komanda ar anesteziologu, reanimatologu, operācijas māsām un ķirurgiem desmit stundas neatgāja no operāciju galda. Audzēju izņēma kopā ar praktiski visu sejas apakšējo daļu, apakšžokli ieskaitot. Izdevās saglabāt tikai paša pacienta apakšlūpu.
Kad audzēju izņem ārā, vairs nebija sejas apakšējās daļas. Lai pacients varētu ēst, elpot, runāt, viss bija jāatjauno - mutes gļotāda, mīkstie audi, seja. “Tas ir ļoti komplicēti, un mēs audiem izmantojām paša pacienta kāju,” stāsta plastikas ķirurgs Kalvis Pastars.
Otolaringoloģe Elza Rāte skaidro, ka ļaundabīgs audzējs kopā ar kakla limfmezgliem un mutes pamatni tika likvidēts un aizstāts ar lēveri; “labi, ka izdevās laicīgi diagnosticēt”.
“Šo operāciju burvīgums ir tajā, ka darba apjoms ir tik ļoti liels un mēs viens otram ļoti palīdzam. Un desmitajā stundā tu vairs neesi tāds pats kā pirmajā. Īpaši, kad jāsašuj mazie asinsvadi, tad beigās mēs jau tur ejam krustu šķērsu,” saka Pastars.
Aleksandrs slimnīcā pavadījis divus mēnešus. Ceļā līdz operācijai viņš ieraudzīja mūsu medicīnas patieso seju, kad katra konsultācija jāgaida mēnesi un īsto diagnozi nevar noteikt vispirms ķirurgs, tad eksperts Dzirciema ielā.
“Atkal ģimenes ārsts, atkal norīkojums, tā ir onkoloģija. Klāt tikšana ir ļoti gara!” atceras Aleksandrs.
Līdz šim Latvijā veiktas trīs šādas operācijas, un tas mūsu ārstiem ļauj izcelties arī skandināvu kolēģu vidū.
“Šajā brīdī es varu iztaisnot muguru! Nesen bijām Igaunijā un, kad par šo stāstījām, ziniet, esam ne vien igauņus apsteiguši, mūs jau vienmēr mīl salīdzināt, bet arī vienu otru Skandināvijas valsti!” saka Pastars.
Agrāk cilvēkus ar šādu diagnozi pat neoperēja. Viņu ceļš bija uz paliatīvās aprūpes nodaļu, atsāpināt dzīves pēdējos mēnešus. Aleksandram ir labas prognozes. Atlabšana gan ilgs vismaz pusgadu, bet pietūkums mazināsies, seja izskatīsies labi. Viņš pat cer atkal braukt ar savu nakts tramvaju.
“Es naktīs strādāju, kad sliedes jātīra vai jālaista,” piebilst Aleksandrs.
Šī operācija sarežģītības ziņā jau esot puse no visas sejas transplantācijas. Tās gan ir retums pasaulē. Sejas pārstāda, piemēram, Somijā. Bet šim ētiskajam jautājumam klāt ir arī virkne juridisku jautājumu. Sejas pārstādīšanu gan veic nevis vēža pacientiem, bet pēc smagām traumām.
