Vai pacientu ārstēšana ar lētākām zālēm vienmēr atbilst Hipokrāta zvērestam – šādu jautājumu 8. Latvijas ārstu kongresā ar savu lekciju rosināja kardioloģe Iveta Mintāle. Arī vēl atsevišķi citi lektori kongresā pievērsās šim tematam, kas skar oriģinālas zāles un ģenēriskos medikamentus jeb ģenēriķus. Tos - līdzvērtīgas efektivitātes zāles - var sākt ražot, kad oriģinālajiem medikamentem beidzas patenta aizsardzība. Ģenēriķi parasti ir lētāki nekā oriģinālās zāles.
„Bet kā lai es izvēlos savam pacientam sliktāko, ja es esmu pēc Hipkrāta zvēresta būtības ārsts?” jautā Iveta Mintāle, viņa ir arī Stradiņa slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra Ambulatorās un diagnostikas nodaļas vadītāja. Viņa uzsver, ka seko uz pierādījumiem balstītas terapijas principiem un vēlas dot labāko savam pacientam.
„Beigu beigās, mēģinot ārstēt pacientus lēti, mēs ārstējam viņus ar neko, es gribētu teikt – ar neko.
Manuprāt, ir situācijas, kad tas teksts „labāk kaut kas lētāks nekā nekas vispār”, īsti neiztur kritiku. Mēs ārstējam pacientus ar nepārbaudītām, nepierādītām zālēm, kuras varbūt ir līdzīgas oriģinālam, bet lielākajā daļā gadījumu tas absolūti neatbilst patiesībai,” norāda Mintāle.
Piedaloties pētījumos un kopā ar Eiropas kardiologiem rakstot vadlīnijas, viņa labi zinot, kādu tieši medikamentu vajag konkrētajā situācijā. Oriģinālajām zālēm ir nepieciešamās īpašības, lai augsta riska pacientam novērstu problēmas.
“Ja skaidri gaiši redzams, ka ar vienām zālēm ir bijis brīnišķīgs efekts un pēkšņi, nomainot zāles, efekts uzreiz mainās un pacientam kļūst sliktāk, tad ko es kā ārsts varētu nolemt pacientam – protams, atgriezties pie medikamenta, kas uzlabos situāciju,” uzsver kardioloģe.
Viņa aicina izrēķināt, cik valstij un pacientam maksās infarkts, insults, kardiogēns šoks, lieka angioplastija vai sirds operācija.
Viņa arī atsaucās uz Latvijas ārstu aptauju, ka vairākums ārstu uzskata - oriģināli un ģenēriķi atšķiras un nepiekrīt tam, ka tie viens otru var aizvietot jebkurā situācijā.
Latvijas kompensējamo zāļu sistēmā galvenais princips ir šāds: valsts piedalās lētāko jeb references zāļu apmaksā. Ja pacients vēlas pirkt dārgākas, tad jāpiemaksā starpība.
Hipokrāta zvērests pirms 2000 gadiem teica, lai nekad pacients netiktu operēts; ja mēs tam klausītu šodien, neviena operācija nenotiktu – ir jāskatās mūsdienu kontekstā.
Teksasas Universitātes asociētais profesors, ārsts endokrinologs Uģis Gruntmanis, kurš arī apmeklēja 8. Latvijas ārstu kongresu, Latvijas Radio norāda: analizējot ģenēriskās zāles, speciālisti ir apstiprinājuši, ka aktīvā viela ir tā pati, kas oriģinālajās zālēs.
„Katram ārstam Latvijā būtu jāuzdod jautājums, cik jūs varat atļauties medikamentam,” norāda Gruntmanis. “Tik daudzi pacienti – mani radinieki – raud: man izrakstītas visas šīs zāles. Kad tev kardiologs vai cits speciālists nepasaka, kāda ir kopējā cena. Viņi aiziet uz aptieku, kur jāmaksā 80 eiro, un viņi vienkārši raud, saprot, ka viņš to nevar. Viņam pašam jāizvēlas, kuras zāles atļauties, tas ir pats neētiskākais, ko var izdarīt ar pacientu! Es uzskatu, ka šie ārsti, kas šādi uzskata, ir farmācijas kompāniju ietekmēti cilvēki,” saka ārsts.
Biedrības “Veselības projekti Latvijai” pārstāve Signe Mežinska savukārt savā lekcijā Latvijas ārstu kongresā norādīja uz 2014. gada datiem. 30% Latvijas iedzīvotāju, kas vecāki par 62 gadiem, pēdējā gada laikā nav lietojuši kādas viņiem izrakstītas zāles, jo to iegādi nav varējuši atļauties.
„Apgalvot, ka ģenēriķi absolūti ir sliktāki par oriģinālajām zālēm – ja skatāmies uz pētījumiem – tas ir nepamatoti,” norāda Mežinska.
