“Kāpēc visur piesienas, es nesaprotu. Kāpēc neļauj cilvēkiem mierīgi dzīvot? Kas vainas manai tualetei, kam tā traucē?” sašutusi ir Ināra, “es par saviem līdzekļiem esmu uztaisījusi savu kanalizāciju. Es to regulāri izvedu, es dabu nepiesārņoju. Kāpēc man būtu par kaut ko jāmaksā kaut kam?”
“Dabiski, cilvēks vērtē to negatīvi, ja viņam uzliek kaut kādus piespiedu pasākumus vai piespiedu normas uzspiež,” saka Juris.
Neizpratnē ir arī Zigmārs: “Es domāju, ka tie cilvēki būs neapmierināti. Nu, tā tualete ir 100 gadus bijusi, man vectēvam arī tai skaitā. Nu, kāpēc uzreiz šādi?”
Tikmēr Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) skaidro, ka mērķis šāda reģistra izveidei ir novērst vidē nonākošo piesārņojumu, kas apdraud vidi, pazeminot vides kvalitāti gan virszemes, gan pazemes grunts ūdeņos, kā arī cilvēka veselību. “Ja vidē nonāk neattīrīti vai nepietiekami attīrīti notekūdeņi, tie var iesūkties gruntsūdeņos un ietekmēt cilvēkus caur dzeramo ūdeni, ko izmanto lokālajā ūdensapgādē,” skaidro VARAM Valsts sekretāra vietniece vides aizsardzības jautājumos Alda Ozola.
Iedzīvotājiem būšot jānosūta informācija pašvaldībai, kā mājsaimniecībā tiek savākti notekūdeņi. Latvijas Pašvaldību savienība iebilst pret noteikto kārtību, kā šī informācija ir jānodod Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai.
Vieglāk kontrolēt?
“Šie noteikumi nav virzīti uz to, lai kāds valstī zinātu, kas vispār notiek šajā sistēmā.
Šie noteikumi paredz, ka katra pašvaldība pēc saviem ieskatiem, pēc savām spējām veido šos decentralizētās kanalizācijas sistēmas reģistrus,” norāda Latvijas Pašvaldību savienības Padomniece reģionālās attīstības jautājumos Ivita Peipiņa.
Viņasprāt, sākotnēji iedzīvotājiem tas būs apgrūtinājums, bet pēc tam pieradīs: “Tāpat kā mēs maksājam citus rēķinus. Ja atceramies, pirms desmit gadiem tāpat sākās ar atkritumiem – arī vietējās viensētas negribēja slēgt līgumus ar atkritumu izvedējiem. Šis process lēnām ir aizsācies. Domāju, ka iedzīvotāji vēl nav apjautuši šo Ministru kabineta noteikumu būtību.”
Tomēr jau ir skaidrs, ka būs virkne noteikumu, kas jāievēro. “Ir prasība, ka ir jābūt noslēgtam līgumam par asenizācijas pakalpojumu sniegšanu. Tad ir arī daudz vieglāk kontrolēt, uzmanīt, lai tas nav kaut kāds kaimiņu Jānis vai Fedja, kurš atbrauc ar mašīnu, iekrauj, iesūknē un aizved sazin kur. Pašvaldība tad arī pasaka, re, mums ir viens, divi, trīs vai četri pakalpojuma sniedzēji, par kuriem mēs zinām, ka viņiem ir līgums, kur nodot, lai tie notekūdeņi atbilstoši tiek attīrīti,” skaidro VARAM pārstāve.
Izstrādātie grozījumi skars aptuveni 113 tūkstošus mājsaimniecību gan pilsētās, gan ciemos, bet
tiem, kuri dzīvo lauku viensētās, šie grozījumi gan neko nemainīs.
“Svarīgs šajā gadījumā ir blīvums. Varbūt tā ir neliela teritorija, varbūt tur ir 50 mājas, bet tās ir blīvi izvietotas viena otrai tuvu. Skaidrs, ka šādā gadījumā noteikti būtu jāreģistrē,” norāda Ozola.
Tomēr nav noteikts, cik iedzīvotājiem jādzīvo ciemā, lai to uzskatītu par blīvi apdzīvotu, vai cik lielam jābūt zemes gabalam.
Lems pašas vietvaras
Ministrija grozījumus ir pieņēmusi, bet tagad katra pašvaldība brīvi var lemt, kurās teritorijās tualetes ir jāreģistrē, cik bieži tās ir jāizsūknē un ar kurām firmām līgumi ir jāslēdz. “Pašvaldībai ir iespēja novadam pateikt, ka šajā ciemā šīs prasības nav jāpiemēro, jo piemēram, tur varbūt saucās ciems pēc administratīvi teritoriālā iedalījuma, bet mājas ir dažas, blīvums ir ļoti neliels. Risku videi un cilvēkiem nav,” stāsta ministrijā.
Atliek vien gaidīt, ko katra pašvaldība lems. “Mērķis ir blīvi apdzīvotās vietās motivēt iedzīvotājus pieslēgties centralizētajai kanalizācijas sistēmai. Noteikti mērķis nav piespiest sodīt vai kādā citā veidā norādīt, kas ir jādara, bet tieši motivēt. Faktiski ar decentralizēto pakalpojumu apsaimniekošanas un reģistrēšanas uzsākšanu kļūs dārgāks pakalpojums tiem iedzīvotājiem, kuri izmanto nosēdbedres vai bioloģiskās notekūdeņu iekārtas. Savukārt iespējami lētāks tas kļūs centralizēto pakalpojumu lietotājiem attiecībā uz tarifiem,” atklāj Mārupes novada Attīstības nodaļas vadītāja Ilze Krēmere.
Var noprast, ka blīvāk apdzīvotās teritorijās mājsaimniecībām var nākties brīvprātīgā piespiedu kārtā pieslēgties centralizētajai kanalizācijas sistēmai, jo pretējā gadījumā var nākties maksāt krietni vien vairāk.
Mudina pieslēgties centralizētai kanalizācijai
Taču ir būtiska problēma – bieži vien pieslēgšanās centralizētajai kanalizācijas sistēmai var maksāt tūkstoti, divus tūkstošus vai pat piecus tūkstošus eiro. “2021.gadā noslēdzoties pēdējam projektam, visos ciemos būs pieejama centralizēta kanalizācija.
Līdz ar to mēs neparedzam situāciju, ka ciemos, kuros nebūtu pieejama centralizēta kanalizācija, uz tiem atteiktos arī šie te noteikumi,” norāda Krēmere.
Jāteic, ka nebūt ne visās pašvaldībās pieslēgties centralizētajai kanalizācijas sistēmai ir iespējams gan pieejamības, gan izmaksu dēļ. Piemēram, Rīgā netrūkst namu, kas celti pirms vairākiem desmitiem, pat simt gadiem un nav pieslēgti centralizētajai kanalizācijai - tajos nespēj nodrošināt tik lielu kanalizācijas notekūdeņu savākšanu, kā rezultātā pasliktinās ēkas tehniskais stāvoklis.
Piemēram, no “Rīgas namu pārvaldnieka” apsaimniekotajiem 4200 namiem aptuveni 800 ēkās ir vietējā kanalizācija. “Šie noteikumi vēl ir jāapstrādā pašvaldībām. Līdz ar to, kad tiks izstrādāta kārtība, mēs arī varēsim vērtēt, kas ir nepieciešams no pārvaldnieka, kādi un vai ir uzdevumi pārvaldniekam. Un, ja tādi būs, tad, protams, mēs arī reaģēsim un ar šiem noteikumiem strādāsim,” saka SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” pārstāve Santa Vaļuma.
Individuālās kanalizācijas sistēmas reizi gadā tiks pārbaudītas, kā arī pašvaldības noteiks, cik bieži kanalizācijas notekūdeņi ir jāizved. Tas tiks aprēķināts pēc nosēdbedres tilpuma un mājsaimniecībā dzīvojošo skaita, lai visi notekūdeņi tiktu aizvesti uz attīrīšanas vietu.
