17.novembrī Gēteborgā pēc Zviedrijas valdības un Eiropas Komisijas iniciatīvas notika Eiropas Sociālais samits.
Samitā ES valstu pārstāvji vienojās par 20 turpmākajiem sociālās politikas attīstības pamatprincipiem.
Tie tiek dēvēti par sociālo tiesību pīlāru.
Gēteborgas sociālais samits lielā mērā ir Zviedrijas premjera Stefana Lēvena izlolotais projekts. Tādēļ daži uzskata, ka ziemeļvalstis šobrīd mēģina eksportēt savu labklājības modeli uz citām Eiropas valstīm.
Tomēr Eiropas Parlamenta Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vadītāja Marita Ulvskoga tam nepiekrīt: “Nē, es domāju, ka sociālais pīlārs drīzāk skar to, uz kā mēs uzstājam citās jomās, piemēram, ekonomikā. Ja mēs neizlīdzināsim sociālā nodrošinājuma līmeni starp dalībvalstīm, mēs nevarēsim pastāvēt kā savienība. Starp mums veidosies pārāk smagi un asi konflikti. Mēs jau gadu desmitiem esam strādājuši pie tā, lai saskaņotu brīvo tirgu un dažādus noteikumus preču pārdošanas jomā, jo ir skaidrs, ka šis tirgus nedarbosies, ja mēs nemēģināsim ieviest vienotus standartus. Un tas pats attiecas arī uz sociāliem jautājumiem. Ja atšķirības ir pārāk lielas un sāk veidoties konflikti, mums nāksies tos risināt ar ļoti detalizētiem likumiem un noteikumiem, piespiežot visas valstis tos ievērot.
Un tagad katra valsts var izvēlēties, kā un kādā tempā tā mēģinās šos principus ieviest dzīvē.
Tādā gadījumā mums nevajadzēs tik daudz likumu.”
Viens no jautājumiem, ko daudzi Eiropas politiķi, tostarp arī Zviedrijas sociāldemokrāti, pēdējā laikā pasniedz kā lielu uzvaru taisnīgas Eiropas virzienā, ir norīkoto darbinieku direktīva. Tomēr Latvija kopā ar Poliju, Lietuvu un Ungāriju bija pret izmaiņām šajos noteikumos. Tie paredz, ka darbiniekam, kurš uz laiku tiek norīkots darbam ārzemēs, būtu jāmaksā tik pat liela alga, kā par šo profesiju ir pieņemts maksāt tajā valstī, kur viņš tiek sūtīts. Par vienādu darbu vienāda samaksa.
Ulvskoga saka, ka šie grozījumi ir liels sasniegums. Deputāte uzsver, ka Eiropas valstīm vajadzētu sacensties savā starpā nevis ar zemākām algām un sociālo dempingu, bet gan ar kvalitāti.
“Es nedomāju, ka konkurence ar darbaspēka izmaksām ļaus mums kļūt par efektīvu pasaules spēlētāju. Tā vietā, lai mēģinātu piedāvāt zemāko cenu, mums būtu jāpiedāvā vislabākā kvalitāte. Mums ir jābūt vislabākajiem pasaulē, kad runa ir par darba produktu.
Eiropa nespēs uzvarēt globālajā konkurences cīņā, ja tās uzņēmumi teiks, ka viņiem ir lētākais darbaspēks.
Tā vietā viņiem būtu jāsaka, ka viņiem ir visgudrākie, vislabākie un visspēcīgākie savas jomas profesionāļi. Un viņiem ir jāmaksā atbilstoši viņu talantam.
Mēs dzīvojam globalizētā pasaulē. Tādēļ mēģinājumi sacensties, mazinot algas, neko nedos. Iespējams, ka kaut ko tādu vēl varēja pieņemt un saprast pirms 20 vai 25 gadiem. Bet tagad ir pilnīgi aplami domāt, ka tas mūs padarīs par uzvarētājiem, jo tā tas nebūs,” norāda Ulvskoga.
Pastāv arī uzskats, ka šā brīža pievēršanās iedzīvotāju sociālai aizsardzībai ir veids, kā atbildēt ne tikai uz cilvēku bažām par viņu nākotni, bet arī mazināt populistu partiju panākumus turpmākajās vēlēšanās. Piemēram, Zviedrijā tās ir gaidāmas jau nākamā gada septembrī.
“Es teiktu, ka tā ir daļa no diskusijas. Bet pēdējo piecu gadu laikā galvenais jautājums tomēr ir konkurence. Pasaulē vienmēr būs cilvēki, kuri labi māk savu darbu un dažādu iemeslu dēļ būs gatavi to darīt, teiksim, par pusi no tā, ko jūs par to gribētu. Tas tā būs vienmēr. Bet mums Eiropā vajadzētu sacensties ar ko citu.
Piemēram, Baltijas valstīs ir labi panākumi informācijas tehnoloģiju jomā. Jūs varētu būt līderis šajā sektorā. Un mēs ar jums sacentīsimies.
Nevis pazeminot savas algas, bet gan mēģinot sasniegt jūsu kvalitāti,” saka zviedru politiķe.
