Satversmes Tiesas priekšsēdētājas vietniece Sanita Osipova Latvijas radio “Pēcpusdiena” skaidroja, ka solidaritātes nodoklis ir jauns nodoklis, kas nav saistīts ar sociālās apdrošināšanas sistēmu un kuru ieviesa, lai mazinātu nodokļu regresivitāti, kad mazāko algu saņēmējiem ir liels nodokļu slogs.
Tajā pašā laikā solidaritātes nodoklis saglabāja sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes, rezultātā cilvēkiem ar vienādi lieliem ienākumiem nodokļu likmes atšķiras. Piemēram, samazināto likmi maksā pensiju un izdienas pensiju saņēmēji, cilvēki ar invaliditāti, pašnodarbinātie. Līdz ar to nav vienlīdzīgas attieksmes pret personām, kas ir vienādā situācijā, skaidroja Osipova.
Finanšu ministrijas komunikācijas departamenta direktors Aleksis Jarockis raidījumam “Pēcpusdiena” sacīja, ka dažādas “solidaritātes” nodokļa likmes piemērojamas aptuveni 300 cilvēkiem.
Viņš arī sacīja, ka FM ņems vērā Satversmes tiesas spriedumu un labos situāciju.
Likumdevējam, nodrošinot pietiekamus ieņēmumus valsts budžetā, ir pienākums izstrādāt tādu nodokļa regulējumu, kas nodrošina taisnīguma, solidaritātes, efektivitātes un savlaicīguma principa ievērošanu. Izskatāmajā lietā tas nozīmē noteikt tādas solidaritātes nodokļa likmes, kam ir objektīvs un saprātīgs pamats, norādīja ST.
Tiesa secināja, ka atšķirīgai attieksmei pret solidaritātes nodokļa maksātāju grupām nav leģitīma mērķa, tāpēc minētā Solidaritātes nodokļa norma neatbilst Satversmē nostiprinātajam vienlīdzības principam.
Solidaritātes nodokļa tūlītēja atcelšana, kamēr nav stājies spēkā jauns normatīvais regulējums, nav iespējama, jo plānoto nodokļu ieņēmumu izpilde ir tieši saistīta ar valsts iespējām veikt savas funkcijas, norādīja ST.
Jaunā tiesiskā regulējuma pieņemšanai likumdevējam nepieciešams saprātīgs laika posms, kā arī to, ka attiecīgās izmaiņas jāsaskaņo ar kopējo nodokļu politiku un jānodrošina valsts budžeta stabilitāte, tādēļ Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants atzīstams par spēkā neesošu no 2019. gada 1. janvāra.
Par Satversmē noteiktajam vienlīdzības principam neatbilstošu atzīts Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants.
Solidaritātes nodokļa likuma 6.pants:
"Nodokļa likme atbilst obligāto iemaksu likmei, kas noteikta saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 18.pantu"
(Obligāto iemaksu likme, ja darba ņēmējs tiek apdrošināts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, ir 34,09%
Likme darba ņēmējam, kurš sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, vai kuram ir piešķirta valsts vecuma pensija (tai skaitā priekšlaicīgi), ir 29,73 % no obligāto iemaksu objekta.
Likme darba ņēmējam, kuram ir piešķirta izdienas pensija vai kurš ir persona ar invaliditāti – valsts speciālās pensijas saņēmējs, ir 31,57 % no obligāto iemaksu objekta.
Likme pašnodarbinātajam ir 31,13 % no obligāto iemaksu objekta.
Likme pašnodarbinātajam, kurš sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, vai kuram ir piešķirta valsts vecuma pensija (tai skaitā priekšlaicīgi), ir 29,25 %.
Atšķirīgās likmes nosaka valdības noteikumi
Satversmes tiesa atzina, ka administrēšanas vienkāršība, kas izskatāmās lietas apstākļos izpaužas kā sociālajā apdrošināšanā noteikto likmju pārņemšana, nesniedz objektīvu pamatojumu konkrētu solidaritātes nodokļa likmju izvēlei pēc būtības. Atšķirīgu nodokļa likmju piemērošanai jābūt pamatotai ar objektīvām atšķirībām nodokļa subjektu starpā saistībā ar likumdevēja izvēlēto nodokļa objektu.
Satversmes tiesa secināja, ka valsts budžeta ieņēmumu lielums, kas tiek iekasēts valsts budžetā no solidaritātes nodokļa, nav uzskatāms par atšķirīgas attieksmes leģitīmo mērķi. Nozīmīgs budžeta ieņēmumu apjoms pats par sevi nevar tikt izmantots, pamatojot pamattiesību ierobežojumu.
Tiesvedība par citām likuma normām izbeigta
Satversmes tiesa noraidījusi lielāko daļu prasības par solidaritātes nodokļa likuma neatbilstību valsts konstitūcijai. Prasītāji, kuru identitāte netiek atklāta, apsver iespēju vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Pietecēji apstrīdēja vairākas likuma normas, gan to, kas nosaka, ka ar šo nodokli apliek ienākumus, kas pārsniedz noteikto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu “griestus”, gan nodokļa maksātāju uzskaitījuma normu, gan to, ka "nodokļa likme atbilst obligāto iemaksu likmei, kas noteikta saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu", gan normas par nodokļa administrēšanas kārtību.
Pieteicēji uzskatīja, ka normas neatbilst Satversmē noteiktajam, ka “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā” un ka “ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos.”.
Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka solidaritātes nodoklis pēc būtības atbilst valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām. Pieteikumu iesniedzējiem esot liegts saņemt sociālo nodrošinājumu proporcionāli veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, salīdzinājumā ar tiem darba ņēmējiem, kuriem nav pienākums maksāt solidaritātes nodokli.
Satversmes tiesa izbeidza tiesvedību par apstrīdēto normu atbilstību Satversme noteiktajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, jo apstrīdētās normas neskar valsts pienākumu izveidot un uzturēt sociālās drošības sistēmu, kas garantē ikvienas personas sociālo nodrošinājumu. Turklāt likuma normas neierobežo personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu likumos paredzētajos gadījumos.
Satversmes tiesa atzina, ka Solidaritātes nodoklis pēc būtības ir jauns ienākuma nodokļa veids, tas nav apdrošināšanas iemaksas un nevar tikt attiecināts uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanu nevienā aspektā.
Tāpat tiesvedība izbeigta par nodokļa administrēšanas normu atbilstību Satversmē noteiktajām vienlīdzības principam.
Satversmes tiesa arī norādīja, ka pēc jauna nodokļa ieviešanas vienmēr ir divas personu grupas - personas, kas ir nodokļa maksātājas, un personas, kam nodoklis nav jāmaksā. Tomēr tikai šis apstāklis pats par sevi nav vienlīdzības principa pārkāpums.
Vērtējot likumdošanas procesa norisi un juridisko tehniku, Satversmes tiesa secināja, ka solidaritātes nodoklis ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējs ir tiesīgs izvēlēties risinājumus, kā nodrošināt valsts pamatbudžeta ieņēmumus, kas nepieciešami iedzīvotāju pieaugošo sociālās aizsardzības un nevienlīdzības mazināšanas vajadzību finansēšanai.
Tomēr, īstenojot nodokļu politiku, likumdevēja rīcībai ir jāatbilst vispārējiem tiesību principiem un Satversmes normām.
Jau ziņots, ka kopš pērnā gada spēkā esošais likums paredz, ka solidaritātes nodokli piemēro lielāko algu pelnītājiem tai viņu algas daļai, kas pārsniedz valsts sociālas apdrošināšanas iemaksu griestus. Šobrīd tie ir 52 400 eiro gadā.
Sūdzības iesniedzēji, vairāki darba ņēmēji, iebilda pret jauno nodokli vairāku iemeslu dēļ. Šī nodokļa maksātāji uzskata, ka solidaritātes nodoklis atbilst valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, taču valsts to ieskaita pamatbudžetā un tāpēc tas neietekmēs, piemēram, viņu nākotnes pensiju lielumu. Uz tiesu atnākušie pauda, ka sociālajam nodrošinājumam ir jāatbilst cilvēka veiktajām apdrošināšanas iemaksām.
