Fonda publicētajā īsajā analītiskajā ziņojumā, kas veltīts Latvijas ekonomikas stāvoklim, norādīts, ka iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju Latvijā 2015.gadā sasniedza aptuveni 62% no “vecās Eiropas” jeb 15 Eiropas Savienības (ES) valstu līmeņa.
Lai izlīdzinātu situāciju ar citām valstīm, Latvijas ekonomikai jāaug straujāk, nekā augs tautsaimniecība valstīs, no kurām Latvija atpaliek.
Pirmskrīzes laikā no 2003. līdz 2007.gadam ikgadējais Latvijas IKP pieaugums vidēji sasniedza 9,9%. Pēc straujās lejupslīdes globālās finanšu krīzes laikā tautsaimniecības izaugsme atsākās, taču 2012. – 2016.gados tā vidēji bija 2,7%, norādīts SVF publikācijā. Strauji mainījās arī faktori, kas virza ekonomiku uz priekšu – pirms krīzes iekšējais patēriņš bija ļoti spēcīgs, auga gan privātais patēriņš, gan ieguldījumi pamatkapitālā, kas signalizēja par plāniem attīstīt biznesu. Pēc krīzes ieguldījumu pamatkapitālā rādītājs krities gandrīz septiņas reizes, lēš SVF.
Liela daļa SVF publikācijas veltīta rādītājam “starpība starp potenciālo un faktisko ražošanas apjomu” (output gap). Tas demonstrē starpību starp to, cik labi realitātē attīstījās ekonomika, un to, kā tā attīstītos, ja izmantotu visus savus resursus. Paši publikācijas autori atzīst, ka tas ir nedaudz izplūdis rādītājs un viņi to aplēsuši pēc četrām dažādām metodikām. Taču rezultāts ir vienāds –
Latvijas ekonomika pašreiz strādā tuvu savu iespēju robežām, kuras ievērojami samazinājās pēc krīzes.
Saskaņā ar šīm aplēsēm minimālais izaugsmes rezultāts 2016.gadā bija 2,1%, maksimālais – 2,8%, bet vidējais – 2,5%. Pērn Latvijas ekonomikas izaugsme realitātē sasniedza 2%.
“Tas parāda, ka ekonomikas izaugsme ir tuvu potenciālajām iespējām,” norāda SVF.
Skaidrojot pašreizējo Latvijas ekonomikas stāvokli, publikācijas autori piemin arī lielus “kopējās faktoru produktivitātes” zudumus. Šis parametrs apskata, cik ekonomika ir aprīkota ar tehnoloģijām un balstās uz zināšanām. Tā ieguldījums IKP samazinājās no 50% pirms krīzes līdz 3% pēckrīzes periodā. Šis rādītājs gan pieaug, taču lēnāk (1,2% gadā pašlaik, 5,2% pirms krīzes).
SVF norāda arī uz negatīvu investīciju dinamiku – gadu pirms krīzes investīciju pieaugums sasniedza 30%, līdz samazinājumam par vidēji 4,5% 2013. -2016.gados.
Kā negatīvo faktoru publikācijas autori min arī darba tirgus situāciju, jo nedz nodarbinātība, nedz nostrādāto stundu skaits nav sasniedzis pirmskrīzes rādītājus.
“Treknajos gados” kopējā nodarbinātība pārsniedza 1 miljonu cilvēku rādītāju, krīzes laikā nokrītot līdz zemākajam punktam – 850 000, un kopš tā laika pieaugot tikai nedaudz, nesasniedzot pat 900 000.
Visticamāk, tas skaidrojams ar krīzes laiku migrācijas vilni, kas joprojām nav mainījusi virzienu, kā arī ar krīzes izraisīto strukturālo bezdarbu, kad ilgstoši nenodarbināto cilvēku prasmes neatbilst tirgum un zaudē vērtību.
Publikācijas autori pieļauj, ka 2018.gadā starpība starp potenciālo un faktisko ražošanas apjomu zudīs, un visi ekonomikas resursi Latvijā būs pilnībā izmantoti, taču vidējais IKP pieaugums gadā vidējā termiņā sasniegs vien 3%.
Tas savukārt nozīmē negatīvas sekas Latvijas centieniem tuvināt ienākumus ar pārējās ES līmeni, un var pat sākties attālināšanās.
PIEMĒRS
2016.gadā pēc SVF datiem IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā pieauga par 1,95% jeb par 437 eiro - no 12 269 eiro līdz 12 706 eiro.
Nīderlandē šis rādītājs pieauga par 2,1% jeb 977 eiro no 39 943 eiro līdz 40 920 eiro.
Gada laikā starpība starp Latviju un Nīderlandi pieauga par 540 eiro.
Latvijā ir arī zemākā kapitāla atdeve ES, tāpēc nepieciešami straujāki investīciju tempi, tajā skaitā publiskajā sektorā, uzlabojot savienojumus ar citu ES valstu elektrotīkliem, palielinot transporta struktūras kvalitāti un ostu efektivitāti. Šie pasākumi, iespējams, stimulēs jau privātus kapitālieguldījumus, pieļauj publikācijas autori. Svarīga arī ātra un efektīva ES fondu apgūšana.
Savukārt darba tirgus reformas var kompensēt negatīvus efektus, ko izraisa demogrāfijas un emigrācijas tendences. Runa ir par bezdarba mazināšanu, kā arī nodokļu sistēmas reformu, kuras mērķis ir padarīt algoto darbu pievilcīgāku, īpaši zemāko algu segmentā. Nepieciešama arī iemaņu zaudējušo bezdarbnieku pārkvalificēšana un kvalificēta darbaspēka piesaistīšana no ārzemēm, secina SVF.
