- SIA «Karavela» darbs norit 17 stundas dienā
- SIA «Karavela» 30%-40% darbinieku mainās visu laiku
- «Dobeles dzirnavniekā» pastāvīgi trūkst ap 10% darbinieku; jācīnās ar labāk maksājošo būvniecību
- «Laimas» ražotnē Rīgā, Tallinas ielā, visu laiku pietrūkst ap 40 cilvēku; vēl neapsver ārzemju darbaspēka piesaisti
Darbs nav viegls, taču galvenais ir izturēt sākumu
“Zivs nāk jau izvārīta pa lenti, pārvietojas uz šejieni. Meiteņu uzdevums ir izņemt asaku, noņemt liekās daļas un ādas paliekas, proti, sagatavot zivs fileju pakošanai. Turklāt paralēli visu laiku jāfilē tā, lai nenoņemtu par daudz, neizmestu kaut ko par daudz, jo svars ir ļoti svarīgs,” stāsta SIA ‘’Karavela’’ zivju pārstrādes ražotnes personāla daļas vadītāja Jolanta Gaudiša.
“Kaija” Vecmīlgrāvī ir ar senu vēsturi, ēka milzīga, infrastruktūra pakāpeniski attīstīta, daudzas funkcijas, ko agrāk veikušas darba rokas, tagad veic iekārtas. Tiesa, uzņēmumā arvien ir daudzas brīvas vakances, bet cilvēki nenāk pastāvīgā darbā. Vienā no līnijām pāris sievietes pēc zivju termiskās apstrādes atdala to filejas. Baltos halātos, cepurītēs, darbā notrieptos priekšautos un zilos cimdos tērpto sieviešu rokas ar nazi veic teju neizsekojama ātruma darbības. Redzams, ka darbs nav vienkāršs, prasa arī koncentrēšanos, ir jāstāv kājās, jābūt ātram un jāpierod pie zivju smakas
“Šeit jau meitenes sver un pako gatavās zivis kārbās un liek uz līnijas. Katrai meitenei priekšā ir skaitītājs, kas uzskaita sapakoto daudzumu, bet tālāk pa līniju kārbas iet tur augšā uz gala pakošanu. Šis arī ir maiņu darbs, bet vienam darbiniekam jāstrādā astoņas stundas,” norāda Gaudiša. “Viena maiņa strādā no 7 rītā līdz pusčetriem pēcpusdienā, otra maiņa no pusčetriem līdz aptuveni pusnaktij. Protams, maiņas laikā darbiniekiem ir pusdienas laiks, iespēja apmeklēt labierīcības un padzerties ūdeni, jo ražošanas telpās neko nedrīkst ienest.”
Dziļāk ražotnē darbaroku trūkums esot jūtams arī defrustācijas jeb atsaldēšanas posmā, tas vairāk esot vīru darbs, jo jācilā smagumi. Vēl kādā telpas daļā norit tradicionālais kūpināšanas process – darbinieki, sastājuši ap līniju, bārsta garšvielas uz zivju filejām pirms kūpināšanas un ver šprotes uz irbuļiem. Visā lielajā ražošanas telpā ir jūtams mitrums, bet temperatūra nav nepatīkami zemā līmenī.
Skumbrijas līnijas meistare Gunda Veispale ražotnē strādā jau piecus gadus. “Protams, darbs nav viegls. Mums jābūt ātriem ar rokām, efektīviem, darbs ir uz kājām. Ir cilvēki, kas meklē vieglu darbu un naudu, bet, manuprāt, tas tā nenotiek, jebkuram darbam ir savi mīnusi, arī mūsu darbam tādi ir. Taču, ja cilvēkam ir svarīgi sev nopelnīt iztikai un palikt Latvijā, viņš meklēs darbu un nāks strādāt. Galvenais ir izturēt sākumu, jo vēlāk pierod un rodas rutīna kā visur,” saka Veispale.
Trūkstošo strādnieku algas ir pat valstī vidējo algu apmērā
Visus izrādītās darbusteorētiski varētu darīt jebkurš no šobrīd valstī bez darba esošiem cilvēkiem –
dati liecina, ka Latvijā kopumā tādu ir vairāk nekā 60 000, bet uzņēmuma pieredze rāda - daudzi cilvēki brīdi pastrādā un pārtrauc.
Uzņēmuma vadītājs Andris Bite klāsta, ka darbaspēka problēma aktuāla jau ilgu laiku.
““Karavellā” šobrīd kopējais darbinieku skaits ir 240, un aptuveni 30% – 40% ir tie darbinieki, kas visu laiku mainās, un pārējie ir kodols, kuri gadiem strādā.
Savukārt tajā mainīgajā daļā mēs cīnāmies ar cilvēku motivāciju vispār strādāt, tāpat ar darba kvalitāti, precizitāti, ātrumu un darba disciplīnu. Tāpat vēl 20 % darbinieku fiziski pietrūkst jau esošo pasūtījumu izpildei,” neslēpj Bite.
Zivju pārstrādes uzņēmumā jau pusotru gadu iesaldēts izstrādātais investīciju plāns. Proti, ir nauda attīstībai divu jaunu modernu līniju veidošanai, kas izmaksātu ap astoņiem miljoniem eiro un ļautu saražot lielāku apjomu eksportam uz Vācijas un Amerikas tirgiem. Taču, arī attīstot tehnoloģijas, bez darbarokām nevar iztikt, jo klāt būtu vajadzīgi vēl 80 cilvēki. Vaicāts, vai vietējā darbinieka motivāciju strādāt pārtikas uzņēmumos neattur darba apstākļi vai atalgojums, uzņēmējs saka, ka
ražotnē trūkstošo strādnieku algas ir pat valstī vidējo algu apmērā pirms nodokļu nomaksas.
“Runājot par vienkāršāko ražošanas daļu, kur vajadzīga zināma roku veiklība, vidējā darba alga mums cehā zivju apstrādātājam pērn bija ap 930 eiro (bruto). Mums viss ir uz izstrādi - paša strādnieka spējām un saražoto apjomu. Tas cipars ir vidēji ražotnē, kas nozīmē, ka kādam ir vairāk, kādam mazāk un atšķiras pēc darba līnijām. Taču no kvalifikācijas viedokļa - tas ir nekvalificēts darbaspēks, un domāju - šī darba alga ir atbilstoša, zivju apstrādē mums nevienam nav minimālā darba alga,” saka Bite.
Ar bažām gaida vasaru; negrib strādāt naktīs un brīvdienās
Līdzīgu ainu iezīmē arī “Dobeles dzirnavnieka” pārstāvji. Uzņēmuma pārtikas produktu ražošanas vadītājs Ģirts Jēčis skaļajā makaronu ražošanas daļā stāsta par iztrūkstošo darbinieku portretu un ikdienu. “Arī šajās pozīcijās mums ir iztrūkstošs darbaspēks: konkrēti šie darbinieki ir komplektētāji, iesaiņotāji, kas maisus ar produkciju vai kastes ar produkciju liek uz paletēm, tad aptin un transportē tālāk uz noliktavu. Viņu ikdiena sākas ar maiņas sākumu, tur iepazīstas ar tās dienas darba uzdevumu – kas ir konkrētais produkts, kas jāfasē, ieslēdz aparātus, iestata parametrus un sāk darbu,” pauž Jēčis.
Darbinieks vērtē, ka fasēšanas darbs nav grūts, nav arī ļoti fiziski smags, taču vienmuļš.
Blakus strādā arī iekārtu operators, kur ar darbiniekiem neesot problēmu, pietrūkst vien divi, jo daudzi šo darbu labprāt dara – ir jāvada konkrētais mehānisms, kas prasa arī lielāku atbildību. “Dobeles dzirnavnieks” arī centies mazināt darbinieku skaitu aizstājot to ar iekārtām, taču cilvēkresursu trūkuma problēma apsteidz pāreju uz automatizētu pārtikas ražošanu.
“Ja mums būtu papildu darbinieki, mums esošajiem būtu vieglāk strādāt, mēs ātrāk un vairāk varētu saražot un nekavētu piegādes. Tas celtu uzņēmuma efektivitāti, bet nevar teikt, ka šobrīd ir krīze un uzņēmums tāpēc būtu paralizēts. Traki bija pagājušajā vasarā, kad komplektēšanā un iesaiņošanā pietrūka sešu cilvēku. Mums nācās kādiem jauniem klientiem arī atteikt vai arī pagarināt pasūtījuma termiņus, bet tā bija pirmā vasara, kad bija tik smagi,” atzīst Jēčis.
Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Kristaps Amsils stāsta, ka izaicinājums ir arī konkurence ar citām nozarēm, kur tāpat trūkst fiziska darba darītāju. “Pērn ļoti liela ietekme, manuprāt, bija no Eiropas fondu līdzekļu ieplūšanas, kas atsākās un turpināsies arī šogad.
Mēs ar bažām gaidām tieši vasaru, jo atsāksies arī visi ceļu remonti un būvniecība un mums būs ļoti sarežģīti konkurēt tieši ar šiem sektoriem par darbinieku fizisko darbu,”
saka Amsils.
Kopumā pastāvīgo darbinieku trūkums "Dzirnavniekā" ir ap 10%, vērtē uzņēmējs.
Reģionu specifika ir arī tā, ka tieši vasarā un ražas laikā strādnieki mēdz aiziet no darba, lai strādātu sezonas lauku darbus, un tad tie paši ļaudis atgriežas meklēt darbu jau pēc sezonas. “Ļoti dažādi iemesli – daļa negrib un nav gatavi darīt tāda veida darbus, vēl daļa dažādu iemeslu dēļ nav spējīgi to darīt. Tāpat novērojam, ka arvien mazāk cilvēki ir gatavi strādāt maiņu darbu ražošanā – nakts maiņas vai darbu brīvdienās,” saka Amsils.
Visvairāk vakanču ir pirms Ziemassvētkiem
Darbinieku trūkuma problēmas “saldajā ēdienā” Latvijas Radio devās pie SIA „Orkla Confectionery & Snacks Latvija" pārstāvjiem uz vienu no “Laimas” saldumu ražotnēm Tallinas ielā.
Līdzīgi kā pārējās pārtikas ražotnēs jātērpjas bahilās, vienreizējā priekšautā un pirms došanās uz balto zefīru tapšanas vietu jāmazgā un jādezinficē rokas. Tik ļoti saldi smaržojošajās gaišajās telpās ap fasēšanas līniju sievietes veikli lipina kopā zefīrus. Var stāvēt, var arī piesēst, maiņas garums arī klasiskās astoņas stundas.
“Zefīru pakošana ir sarežģīta, jo bez īpašām prasmēm cilvēki to nevar izdarīt. Šis darbs nav ārkārtīgi fiziski smags. Ir citās līnijās vietas, kur diena jāpavada vairāk uz kājām vai pie krāsnīm. Taču zefīru līnija nav tā fiziski izaicinošākā vakance. Savukārt konditora profesijā, kur mums arī pietrūkst strādnieku, tur nepieciešams ilgāks apmācības laiks,” neslēpj personāla vadītāja Veronika Linkuma. Viņa stāsta, ka
uzņēmumā visvairāk pietrūkst īstermiņa darbinieku no augusta uz aptuveni četriem mēnešiem, lai saražotu produkciju Ziemassvētku laikam, kad visās ražotnēs kopumā atveras ap 200 vakances.
“Rīgā un Pierīgā, kur atrodas mūsu ražotnes, bezdarba līmenis ir īpaši zems, un līdz ar to cilvēkus fiziski nav iespējams atrast, jo cilvēki meklē pastāvīgu darbu, nevis īstermiņa darbus,” saka Linkuma.
“Mēs gribētu fokusēties uz vietējo darba resursu, bet, ja runājam par ilgtermiņu un tieši sezonālo darba vietu aizpildīšanu, mēs arī varētu sākt skatīties uz ārzemju darba spēka resursu, bet šobrīd to vēl mērķtiecīgi nedarām,”
viņa saka.
Savukārt pastāvīgās darba vietas, kur trūkst darbinieku, šajā uzņēmumā ir ap 5% jeb 40 cilvēku - tie ir iekārtu operatori, konditori un produkcijas iesaiņotāji.
“Laimas” pārstāve vēl secina, ka minētie vietējie bezdarbnieki ir kustīgi, proti, regulāri apmeklē uzņēmumus, piemēram, šeit teju 10 cilvēku dienā nāk aprunāties par brīvajām vakancēm, taču lielākā daļa darbu pat nepamēģinot.
Pēc ielūkošanās tajās pārtikas ražotņu līnijās, kur pietrūkst strādnieku, var secināt, ka šie darbi nav vienkārši, var būt pat garlaicīgi, reizēm fiziski grūti, taču ir arī skaidrs, ka tas ir darbs un pat par ne minimālo algu, bet augstāku. Nekvalificētiem darbiniekiem Latvijā vietu netrūkst. Uzņēmēji pārliecināti, ka Latvijas bezdarbnieki darbu gluži vienkārši nevēlas. Darba devējiem ir pavisam konkrēts priekšlikums, kādi politiķiem būtu jāievieš atvieglojumi īstermiņa ārzemju, precīzāk, trešo valstu darba spēka ievešanai. Taču, lai darba kultūrā atpakaļ reanimētu 62 000 vietējo ļaužu, uzņēmēju ieskatā, tas esot iespējams tikai daudzu gadu garumā, strādājot arī ar ilgstošiem bezdarbniekiem, pārskatot atbalstu sistēmu un veicinot mobilitāti, uz ko uzņēmumu attīstība savukārt nevar un nevēlas gaidīt.
