Ļoti ilgas un garas stundas un pat diennaktis bez miega un jēdzīgām ziņām, turpat uz darba galdiem vai krēsliem sakņupuši, piemiguši žurnālisti, tā ir aina, kas atkārtojas ikreiz, kad Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāji Briselē tiekas izšķirošajās sarunās par Eiropas Savienības budžetu.
Tā kā organizācija ir liela un patiesībā ārkārtīgi komplicēts, niansēts un daudzpusīgs, pagaidām, vēl no 28 dalībvalstīm sastāvošs organisms, tad aptvert, paredzēt, pareizi nomērīt, sagriezt un sadalīt maizes klaipu, no kā visiem šajā pasaulē unikālākā veidojumā būtu jābūt paēdušiem un apmierinātiem, ir neticami grūti un sarežģīti. Šā iemesla dēļ
Eiropas Savienība neplāno savas vajadzības tuvākā gada perspektīvā, bet gan ar skatu uz nākamajiem septiņiem gadiem, kas šo darbu padara vēl atbildīgāku.
Kaislīgās cīņās izcīnīts Eiropas Savienībai patlaban ir budžeta redzējums līdz 2020. gadam. Bet, vēl tam nepienākot, tik daudz kas bloka dzīvē jau ir mainījies. Kam gan varēja ienākt prātā, ka tikai dažus gadus pēc triumfālā paziņojuma par finanšu ietvaru Lielbritānija sarīkos referendumu un nobalsos par izstāšanos no Eiropas Savienības. Tas neietilpa Briseles plānos, paredzot septiņgades naudas maku. Un tāpēc arī tik asi un ilgi „Brexit” sarunveži gan no Londonas, gan Briseles puses cīnījās par summu, kas britiem vēl iemaksājama Eiropas Savienības budžetā.
Lielbritānija ir tā valsts, kas visos šajos gados ir panākusi sev izdevīgus izņēmumus budžeta maksājumos.
Premjerministres Mārgaretas Tečeres slavenā runa līderu samitā Dublinā vēl 1979. gada 30. novembrī, kur dienas gaismu piedzīvoja viņas un joprojām Eiropas politikā viena no slavenākajām frāzēm. „I want my money back!” jeb „Es gribu savu naudu atpakaļ!”, norādot, ka Lielbritānija ir pārmaksājusi kopienas budžetā, pretī saņemot neproporcionāli maz. Tečere pavēlēja un dabūja to, ko vēlējās – pamatīgas maksājumu atlaides, un Lielbritānija tās izmantoja līdz pat šim. Taču tik un tā Lielbritānija bija nozīmīga maksātāja kopienas budžetā un tās aiziešana tagad pamatīgi maina situāciju.
Sākot ar 2021. gadu, Eiropas Savienība savā kasē ik gadu neredzēs 10 miljardus eiro, ko citādi būtu ienesusi Apvienotā Karaliste. Bet prasību un vajadzību nekļūst mazāk, jo Eiropas Savienība, pat šķiroties no vienas dalībvalsts, tik un tā saglabā lielus mērķus un plānus gan pašmājās, gan ārvalstīs. Papildu izmaksas prasa migrācija, eirozonas uzturēšana kārtībā, tādi jauni izaicinājumi kā terorisms un daudz citu jau zināmu un vēl raibajā Eiropas Savienības dzīvē gaidāmu lietu.
Šajā situācijā nekas cits neatliks, kā meklēt naudu citur.
Izdevums „Financial Times” raksta, ka Brisele uzstās uz lielākiem atlikušo dalībvalstu maksājumiem un, iespējams, kā to paudis budžeta komisārs Ginters Etingers, izdevumu samazinājumiem. Jau tagad ekonomisti norāda, ka diezin vai valstis piekritīs maksāt vairāk, līdz ar to, visticamāk, Eiropas Savienības budžets tiešām kļūs mazāks.
Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāji par gaidāmo septiņu gadu budžetu, kas iestāsies no 2021. gada un ilgs līdz 2027. gadam, sāks diskutēt jau februāra samitā Briselē, un maijā varētu būt pirmais publiskais redzējums par prioritātēm, protams, vēl bez konkrētām summām.
Bet jau pirmdien Briselē kopā nāk virkne Eiropas Savienības institūciju līderu, Eiropas Komisijas prezidentu Žanu Klodu Junkeru, budžeta komisāru Ginteru Etingeru, Vācijas ārlietu ministru Zigmāru Gabriēlu ieskaitot. Divu dienu konferencē gan Briseles amatpersonas, gan dažādu valstu politiķi, ministri eksperti centīsies izvērtēt situāciju, kāda jau visai tuvā nākotnē gaidāma, kādas sekas uz budžetu atstās „Brexit” un ne tikai tas, ko nāksies mainīt līdzšinējā praksē, kam pievērsties nākotnē.
Arī Latvijai, protams, šis būs ļoti svarīgs laiks, un, ja samazināsies Eiropas Savienības kopējā kase, var nākties rēķināties ar mazāku atbalstu kohēzijai jeb reģionu atšķirību izlīdzināšanai, lauksaimniecībai un citām mums ļoti svarīgajām vajadzībām. Taču pagaidām tie visi ir minējumi.
Brisele, dalībvalstis, politiķi, diplomāti, eksperti un, protams, arī žurnālisti silda zirgus.
Šīs būs, iespējams, bargākās sacīkstes par labāko un gudrāko daļu naudas makā, kādas jebkad redzētas. Bet varbūt gluži otrādi, Eiropas Savienību ar joprojām ar visai dažādiem dzīves līmeņiem un vajadzību kausiem pārņems neticama solidaritāte.
