Investori uzticas Eiropai un atgriežas
Uģis Lībietis: Mans pirmais jautājums ir saistīts ar Eiropas Savienības budžeta stāvokli un ekonomiku kopumā. Mēs arvien biežāk runājam par finanšu krīzes beigām. Arī Eiropas Centrālā banka ir samazinājusi savus stimulēšanas pasākumus. Vai mēs varam runāt, ka situācija ir kļuvusi labāka un Eiropa ir beidzot izkļuvusi no krīzes?
Ginters Etingers: Ja jūs salīdzinat mūsu finansiālo un ekonomisko stāvokli 2010.-2013. gadā un tagad, tad: jā – mēs esam atgriezušies.
Visi analītiķi norāda, ka mums ir lielāka ekonomiskā izaugsme arvien lielākā skaitā dalībvalstu un reģionu.
Mums ir arī visai labi rādītāji darba tirgū, kas atsevišķos gadījumos ir atkopies no ļoti sliktas situācijas. Ir samazinājies bezdarbnieku skaits, un arvien lielākam skaitam jauniešu pēc vidusskolas ir iespēja atrast darbu. Es gribētu norādīt, ka pirms gadiem pieciem Eiropas Savienība daudziem globāliem ekspertiem radīja vislielākās bažas. Pašlaik arvien lielāks skaits investoru atgriežas Eiropā, jo uzticas mūsu stabilitātei un uzskata mūs par pievilcīgu vidi investīcijām.
Jūs minējāt izaugsmes palielināšanos un tā ir novērojama visās dalībvalstīs. Taču cik stabila ir šī ekonomika? Vai pastāv kādas ievērojamas atšķirības vai grūtības starp dalībvalstīm? Mēs parasti salīdzinām vecās un jaunās dalībvalstis, austrumus un rietumus, ziemeļus un dienvidus, eirozonu un ārpus tās esošās valstis. Kādas ir lielākās problēmas un lielākie izaicinājumi?
Lielākie izaicinājumi ir ārpus Eiropas, mūsu kaimiņos.
Ir ļoti daudz bažu par bēgļu krīzi, par to, kas tuvākajā laikā notiks Turcijā; Minskas process, kas ietekmē Ukrainas un Krievijas attiecības un stabilizāciju; terorisma draudi no dažādām teroristu grupām. Lielākais iekšējais izaicinājums ir – ko darīt ar populismu? Vai mūsu dalībvalstis atzīst nepieciešamību īstenot papildu reformas, ko dažas no dalībvalstīm jau ir īstenojušas un dažām tas vēl priekšā?
Francijas prezidents Emanuels Makrons runā par ciešāku eirozonas integrāciju. Ir ļoti daudz diskusiju par divu vai vairāku ātrumu Eiropu. Kā šīs abas lietas ir saistītas? Bieži kritizētā vairāku ātrumu Eiropa, no vienas puses, un piedāvājums ātrākai integrācijai, tiem, kuri vēlas, no otras puses. Vai šie piedāvājumi rada lielākas bažas, vai tomēr ir iespējams kompromiss?
Manuprāt, tā ir papildu lieta. Kopumā mums ir nepieciešama lielāka integrācija, taču ir nepieciešami izņēmumi. Mūsu Dublinas shēma ir izņēmums, mūsu eiro pašlaik ir izņēmums, mūsu Eiropas prokurora birojs ir izņēmums.
Vairāku ātrumu Eiropa ir papildinājums, nevis risinājums visām mūsu problēmām.
Ko darīt ar tiem, kuri kritizē šādu pieeju, un kā pārliecināt viņus par nepieciešamību vairāk integrēties?
Skatieties kaut vai uz mūsu Eiropas prokurora biroju. Iespēja to atbalstīt bija visām dalībvalstīm, bet pieteicās tikai 20. Vai mums tagad tām 20 būtu jāsaka – nē, atvainojiet, mums trūkst septiņu kolēģu! Manuprāt, mums ir jāsāk tagad! Labāk, lai jau tagad cīņai ar korupciju un Eiropas Savienības naudas nelietderīgu izmantošanu mums ir Eiropas līmeņa prokurors, kas papildina nacionālos prokurorus, nevis sākt šo procesu vēlāk vai nesākt vispār. Es esmu pārliecināts, ka dažu gadu laikā šī problēma tiks atrisināta, citi pievienosies un šis būs instruments visām 27 dalībvalstīm.
''Brexit'' radītie zaudējumi Lielbritānijai būs daudz lielāki nekā ES
Jūs jau pieminējāt ES27, tādējādi norādot uz Lielbritānijas izstāšanos. Mēs parasti runājam par zaudējumiem, ko nāksies ciest Lielbritānijai, aizejot no Eiropas Savienības, mazāk uzmanības pievēršot bažām un izaicinājumiem no Eiropas Savienības puses. No jūsu skatu punkta – kas pašlaik ir tie punkti, par kuriem ir visvairāk jāsatraucas ''Brexit'' dēļ?
Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības ir nosūtījusi negatīvu signālu mūsu globālajiem partneriem, ievērojami samazinās mūsu kopējā tirgus apmēri, un tiek nodarīts kaitējums visām dalībvalstīm. Taču zaudējumi Lielbritānijai būs daudz lielāki nekā Eiropai.
Ja mēs runājam par ''Brexit'' un nākamo Eiropas Savienības budžetu - par kādu tieši samazinājumu mēs runājam un ko tas nozīmē Eiropas Savienības institūcijām? Viena valsts izstājas, ir nepieciešams pārdomāt Eiropas parlamenta apmērus un izmaksas. Vai jums ir aptuveni aprēķini, cik Eiropas Savienībai varētu izmaksāt ''Brexit''?
Lielākā finansiālā problēma ir mūsu ienākumi. Pēc pārejas fāzes mēs zaudēsim aptuveni 12-15 miljardus gadā.
Ja runājam par parlamentu, tā ir parlamenta lieta, un tā pat nav finansiāla problēma. Protams, parlamentāriešu algas ir nozīmīgas, taču skatoties uz mūsu budžeta struktūru, šī summa ir maznozīmīga. Šajā jautājumā es nesatraucos. Taču budžeta jautājumos es satraucos par to, ka Oksforda, Kembridža un Londona vairs nebūs daļa no mūsu digitālā tirgus un pētniecības saimes.
Bet tomēr, vai mēs varam runāt tikai par šiem 12 vai 15 miljardiem?
Tas ir mūsu kabineta budžets. Bez šaubām, ja mūsu Eiropas iekšzemes kopprodukts augs lēnāk, nekā esam prognozējuši ''Brexit'' dēļ, tad, protams, ir gaidāmas papildu finansiālās problēmas un izmaksas.
Latvija arī turpmāk saņems ievērojamus līdzekļus dažādiem projektiem
Runājot par nākamo daudzgadu finanšu ietvaru. Kādas būs vai ir galvenās prioritātes?
Kohēzijas politikas turpināšana, investīcijas konkurētspējā, līdzfinansējums infrastruktūrai, finansējums zinātnei un pētniecībai, drošība un aizsardzība, migrācija. Tā kā mēs nevaram runāt tikai par vienu prioritāti. Mums ir četras, piecas vai sešas prioritātes, kuras ir jāskata paralēli un mums ir investīcijas, lai šīs prioritātes īstenotu.
Latvijā ir ļoti izplatītas bažas par to, ka pēc Eiropas Savienības fondu finansējuma beigām vai kohēzijas politikas noslēguma varētu iestāties naudas trūkums. Kāds būtu jūsu vēstījums tiem, kuri satraucas par savu nākotni?
Latvijas ekonomiskā izaugsme pēdējo gadu laikā ir patiešām iespaidīga. Tāpēc, skatoties uz Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem, Latvija atrodas arvien labākās un labākās pozīcijās.
Tas nozīmē, ka nākamajā plānošanas periodā kohēzijas nauda tajā pašā apmērā nav garantēta. Taču var garantēt, ka Latvija arī turpmāk saņems ievērojamus līdzekļus dažādiem nacionāliem, starptautiskiem vai vietējiem projektiem un politikām.
Par nākamā finanšu ietvara veidošanu - vai mēs varam minēt kādus sektorus, kuriem būtu īpaši jāsatraucas par ievērojamu finansējuma samazinājumu? Ir ļoti daudz diskusiju, piemēram, par lauksaimniecības politiku. Ja tā var teikt, daži uzskata lauksaimniecību par „svēto govi”, kuru neviens nedrīkst aizskart un, ja tas tiks darīts, tad sekos protesti, veto un tā tālāk. Kuri ir tie sektori, kuriem varbūt, ir pamats satraukumam?
Gala lēmums būs Eiropadomei un parlamentam, taču mani piedāvājumi neparedz nekādus ārkārtējus samazinājumus. Jā, mums būs jāsamazina mūsu tradicionālās programmas, jo ''Brexit'' ir realitāte un ir radušies jauni izaicinājumi. Taču, ja mēs vēlamies investēt jaunajos izaicinājumos, mums ir nepieciešama papildu nauda. Tāpēc es esmu apņēmības pilns izvairīties no kaitējuma mūsu tradicionālajām programmām.
Šī papildu nauda – no kurienes tā varētu nākt?
Tā nebūs banka, un tas nebūs kredīts. Vai nu no dalībvalstīm, vai nu no pašu resursiem. Mans mērķis ir izpētīt Mario Monti sagatavoto ziņojumu un ieviest dzīvē dažus no tajā iekļautajiem piedāvājumiem.
Vai jūs varat minēt vienu vai divus, kas jums liekas vispievilcīgākie?
Mēs joprojām izskatām dažādas iespējas, un man tāpēc ir jābūt ļoti neitrālam. Taču, manuprāt, klimata pārmaiņu politika ir Eiropas līmeņa politika. Parīzes vienošanās bija Eiropas veiksmes stāsts. Emisiju mazināšanas mērķi Eiropas līmenī mums ir pieņemti līdz 2030.-2050. gadam. Arī mūsu emisiju tirdzniecības shēma ir Eiropas līmeņa sistēma, kas balstīta uz Eiropas likumdošanu. Tāpēc, manuprāt, būtu gana pievilcīgs ierosinājums daļu no emisiju tirdzniecības sistēmas naudas piešķirt Eiropas Savienības budžetam.
Tehniskās revolūcijas nav iespējams bloķēt
Vēl es gribētu uzdot jautājumu, kas man pašam jau vairākus gadus liekas ļoti interesants, proti, izaicinājumiem, ko rada tā dēvētā ceturtā industriālā revolūcija. Piemēram, bezdarba līmeni politiskā līmenī ne vienmēr var samazināt, jo katra jauna mobilā telefona lietotne faktiski iznīcina vienu darbavietu vai amatu. Kā jūs redzat šo cīņu pret ceturto industriālo revolūciju?
Cīnīties būtu nepareizi, jo tehniskās revolūcijas nav iespējams bloķēt. Jūs varat cīnīties par aizkavēšanu, bet jūs nevarat to bloķēt. Mums ir nepieciešamas jaunuzņēmumu radītas darbavietas, kas rada digitālus pakalpojumus, produktus un platformas. Un, otrkārt, mums ir nepieciešams digitalizēt mūsu esošās – analogās industrijas, lai izvairītos no traucējumiem un pārdzīvotu šo pārmaiņu procesu.
Daži eksperti saka, ka startapu jeb jaunuzņēmumu ēra jau ir beigusies un ir nepieciešams meklēt jaunus risinājumus.
Nē, es tā nedomāju.
Digitālā revolūcija turpinās, un tā ir pārsteidzoša.
Es esmu pārliecināts, ka ir pietiekami daudz radošu informācijas tehnoloģiju speciālistu, kuri spēs paplašināt savu darbību un būt par tādiem kā „vienradžiem”. Tam, kas ir iespējams Silīcija ielejā, Telavivā vai Seulā, jābūt iespējamam arī Eiropā.
Paldies!
