Lai cīnītos ar Krievijas dominēšanu Eiropas gāzes tirgū, Eiropas Komisija tagad grib ielūkoties visos gāzes piegādes līgumos pirms tie tiek parakstīti. Visinteresantākie, protams, solās būt līgumi ar “Gazprom”. Tāpat arī Eiropas Komisija vēlas panākt, lai dalībvalstis sadarbotos un palīdzētu viena otrai situācijās, kad kādai no tām sāk pietrūkt gāze.
To pašu iemeslu dēļ Eiropas Komisija starp prioritārajiem projektiem iekļāvusi arī Inčukalna pazemes gāzes krātuves jaudu palielināšanu. Tāpat jaudu palielināšanu Latvijas gāzes vados ar Lietuvu un Igauniju un sašķidrinātās gāzes termināļa būvi Igaunijā.
“Tas viss, lai nodrošinātu enerģijas piegāžu drošību un mēs būtu gatavi iespējamiem piegāžu traucējumiem. Jābūt uzticamai, caurspīdīgai, konkurētspējīgai un elastīgai sistēmai, kas dotu labumu patērētājiem. Mums visiem jāturas kopā, lai aizsargātu visneaizsargātākos,” saka klimata politikas un enerģētikas komisārs Migels Ariass Kanjete.
Šie Eiropas Komisijas priekšlikumi, kurus kritizējuši jau daži Vācijas politiķi, vēl ir jāapstiprina dalībvalstu gan valdībām, gan Eiropas Parlamentam. “No parlamenta puses es paredzu, ka mēs ļoti atbalstīsim. Jo gan Latvijā, gan Eiropā kopumā mēs kā patērētāji ciešām no tā, ka mums nav brīvas izvēles, jo nav brīvas konkurences,” saka Eiroparlamenta deputāts Krišjānis Kariņš (“Vienotība”).
Tomēr tas nenozīmē, ka Krievijas gāzes piegādes uz Eiropu samazināsies. Iespējams, tieši pretēji. Par spīti krīzēm politikā un ekonomikā “Gazprom” apgalvo, piemēram, pagājušajā gadā tā gāzes piegāde uz Eiropu - ieskaitot Turciju, bet bez Baltijas - pieaugusi par 8,2%. Un lielākie “Gazprom” pircēji ir Rietumeiropā – 82%. Tikai 18% no piegādēm ir uz Austrumeiropu, kas gan visskaļāk kritizē “Gazprom” rīcību, jo šajā reģionā trūkst gāzes piegāžu alternatīvu.
Rietumeiropā lielākā Krievijas gāzes pircēja ir Vācija, kas tiek pie gāzes par zemāku cenu nekā tās kaimiņvalstis. Vācijai nav problēmu ar Krievijas gāzi, un tā labprāt redzētu arī “Nord Stream 2” izbūvi, kas satraucis Austrumeiropu un Ukrainu.
“Kopumā komercsektorā no Krievijas gāzes baidās daudz mazāk nekā valdību līmenī. It īpaši Rietumu gāzes uzņēmumiem ir labas attiecības ar “Gazprom”. Tie zina, ka var vienoties par jauniem līgumu nosacījumiem, ja uzskata, ka cena nav atbilstoša. Biznesa pusē ir daudz mazāk emociju un politikas. Vairums sūdzību nāk no valdībām, nevis no uzņēmumiem,” skaidro enerģētikas informācijas aģentūras “Platts” vecākā redaktore Siobhana Halla.
Eiropa labi apzinās, ka bez Krievijas gāzes tā nevarēs iztikt arī turpmāk, tomēr šobrīd gāzes piegādes ir politisks ierocis – atšķirībā, piemēram, no naftas, ko Eiropa arī pērk no Krievijas. Bet ar naftu viss ir vienkāršāk. “Ja gāze kļūs par tādu pašu preci kā nafta un Eiropas valstīm būs iespēja pirkt gāzi no citiem avotiem – caur sašķidrinātās gāzes termināļiem, caur jaunu savienojumu izbūvi Eiropas iekšienē – tā, lai gāzi varētu viegli pārvietot no rietumiem uz austrumiem un otrādi, tad visi izbeigs sūdzēties par “Gazprom”. Un “Gazprom” tas būs ļoti izdevīgi, jo viņu gāze ir lētāka,” norāda naftas tirgus eksperts Mihails Krutihins.
Tomēr Eiropas mērķis nav samazināt Krievijas gāzes piegādes, bet gan izlīdzsvarot riskus, atrodot arī citus piegādes avotus un nodrošinot labāku savienojamību. Tas, protams, izmaksās dārgi, toties Krievijas gāze tad kļūs lētāka un mazāk draudoša.
